Solvita Zīvere (1968-2022)

Pēc ilgas slimības 18. oktobrī Dievs sauca Mājās Solvitu Zīveri (24.08.1968.-18.10.2022.), tā  piepildot viņas vēlēšanos būt pie Kunga.

Solvita dzimusi 1968. gada 24. augustā Ventspilī Teodora un Hertas Bērziņu ģimenē. Jau no bērnības Solvita redzēja, kā viņas tētis čakli kalpo Ventspils baptistu draudzes krievu grupā, kā arī Piltenes draudzē. 1978. gadā ģimene pārcēlās uz Cēsim, jo Solvitas tētis tika aicināts par mācītāju Cēsu un Smiltenes draudzēs. 1981. gadā ģimene  pārceļas atpakaļ uz Kurzemi un dzīvo Dundagas pusē, Nevejā. Solvita pamatskolu pabeidz Dundagā, bet  izglītību turpina Liepājā, iegūstot pavāra-konditora profesiju. Mācību laikā viņa aktīvi darbojas Liepājas baptistu Ciānas draudzē.

1989. gadā Solvita pārnāk dzīvot Aizputē, kur sāk strādāt MFR “Kurzeme”. Paralēli darbam rūpnīcā Solvita uzsāk mācības neklātienē LBDS Teoloģiskajā seminārā, aktīvi palīdzot savam tētim kalpot Sakas baptistu draudzē – muzikāli un svētdienskolā. Tas nebija viegli, jo sākumā ģimenei nebija personīgais auto un ceļš uz Saku, neskatoties uz laika apstākļiem, divatā ar tēti tika mērots ar divriteņiem (32 km vienā virzienā). Spēku tam deva Dievs, jo gan mācītāja Teodora Bērziņa, gan Solvitas sirds dega par Dieva Valstības darbu, un tas deva augļus... Draudze, kur bija daži draudzes locekļi, izauga par aktīvu un kalpojošu draudzi šodien. Tajā laikā arī tika organizētas Sludināšanas vietas Cīravā un Laidos, kur Solvita organizēja Svētdienskolas grupas. Solvita piedalījās mācībās Misijas centrā Zviedrijā, kā arī brauca misijas braucienos uz Baškīriju. Darbojoties svētdienskolā, Solvita sajuta aicinājumu iegūt arī profesionālu pedagoga izglītību. Tāpēc, sperot soli ticībā, Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolā 2002. gadā Solvita ieguva pedagoga diplomu.

2007. gadā viņa slēdza laulību ar Andri Zīveru no Kuldīgas baptistu draudzes un pārcēlās uz Kuldīgu. Aktīvi darbojās Kuldīgas baptistu draudzē. Ar vīru Andri dziedot ansamblī, tika kalpots dažādās draudzēs. 2013. gadā Solvita, atsaucoties aicinājumam, kļuva par LBDS Sieviešu kalpošanas apvienības vadītāju. 2015. gadā Solvitas dzīvesbiedram tika konstatēts vēzis un Solvita pieņēma lēmumu atteikties no aktīvās kalpošanas, lai palīdzētu savam vīram. 2019. gadā Dievs Mūžībā aizsauca viņas tēti. Pēc gada Mūžības ceļā aizgāja arī Solvitas mamma. Pēc tēta aiziešanas Solvita pieņēma lēmumu atgriezties Aizputē un atsākt aktīvi kalpot Sakas draudzē, regulāri tur braucot un arī vedot uz dievnamu tos, kam nav savs transports.

2021. gada vasarā Solvita uzzināja slimības diagnozi – kaulu vēzis pēdējā stadijā. Pēdējā gada laikā, kas Solvitai nebūt nebija viegls, viņa paguva sakārtot visu, lai pārietu Mājās... 18. oktobrī naktī viņa klusu izdzisa – pārgāja no ticības skatīšanā.

Mūsu atmiņā viņa paliks kā cilvēks ar ļoti plašu sirdi – viņa nekad nejautāja, kas man par to būs, ja kaut ko darīšu... ja bija vajadzība, viņa, Dievu lūdzot, meklēja iespēju palīdzēt. Daudzi, viņas liecības iespaidoti, ir nākuši pie Dieva. Viņa teica: “Nav nekā jaukāka, kā būt atvērtam kanālam, gatavam Svētā Gara lietošanai par svētību citiem!”

Solvitas Zīveres izvadīšana notika  21. oktobrī  no Aizputes baptistu draudzes dievnama uz Jāņkalna kapsētu Kuldīgā. Viņu izvadīja mācītājs Jānis Balodis.I zsakām līdzjūtību visiem, kam sāp Solvitas aiziešana. 

- - - - - 

Tabitas Runces   PĀRDOMAS, ATVADOTIES NO SOLVITAS ZĪVERES 

Dievs bija vēlējis laiku, kad kopā ar Solvitu varēju darboties Sieviešu kalpošanā. Solvita pati netiecās būt SKA vadītājas amatā (2013. – 2015.), bet Dievs un māsas viņu aicināja, un Solvita atsaucās.

Kopīgi tika organizēts palīdzības darbs ģimenēm, sieviešu konferences, nometnes, izdots žurnāls “Marija un Marta”, vadītas dažādas sanāksmes un tikšanās. Iepazinu Solvitu kā vadītāju ar vieglu roku – viņa bija lēnprātīga, iejūtīga, gandrīz pārāk klusa, rūpīgi ieklausījās citu viedokļos, ja kas bija nolemts vai sarunāts, tad tā arī notika, viņa nesvaidījās savos nodomos un neuzspieda savu viedokli. Reizēm likās – varbūt pat stingrāk un mērķtiecīgāk vajadzēja. Man likās, ka viņu labi pazinu...

Šī gada augustā apciemoju Solvitu viņas mājās Aizputē, kad viņa jau bija pārliecināta par savu drīzo Aiziešanu. Un atklāju vēl citas viņas rakstura iezīmes. Pārliecību par to, ko dara, pārliecību par Dieva prātu pat it kā mazos sīkumos, stingru atņēmību paveikt to, kas saprasts, un spēju atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā. Tik skaidras, drosmīgas un noteiktas bija viņas domas un izpratne par jautājumiem, ko pārrunājām. Un šķiroties mani aizkustināja Solvitas sirsnīgā lūgšana – ne par sevi – nē, bet par mani, par draugiem, par citiem.

21. oktobrī, piedaloties Solvitas Zīveres izvadīšanā Aizputes dievnamā, klausījos ļoti daudzo cilvēku atmiņās un liecībās par to, kas Solvita bijusi viņu dzīvēs.

“Viņa bija mana garīgā māte,” teica kāda sieviete, “man toreiz bija 15 gadu, Solvitai 16, mēs bijām skolas biedrenes, un Solvita man stāstīja par Dievu. Sākumā par to tikai brīnījos, jo nebiju neko tādu dzirdējusi, bet ar laiku ieklausījos un vēlāk pieņēmu Jēzu savā sirdī! Arī turpmāk Solvita vienmēr turēja rūpi par mani.”

“Mēs ar māsu nebijām ticīgi, un tā bija Solvita, kas palīdzēja mums iepazīt Dievu, mudināja Viņu lūgt un kalpot Viņam. Jaunībā kopā ar Solvitu un viņas tēti mācītāju Teodoru Bērziņu iesaistījāmies kalpošanā Sakas draudzē un citur,” liecināja tagadējais luterāņu mācītājs Andris Vilemsons.

“Reiz biju tik nospiesta, ka vienīgais, ko varēju izdomāt – aiziešu pie Solvitas. Zināju, ka mani ne tikai uzklausīs, bet ka viņa noteikti lūgs Dievu par šo problēmu kopā ar mani. Kopā sakrāvām malkas strēķi, izrunājāmies, sirsnīgi lūdzām Dievu, un mājās es gāju dziedādama,” atcerējās Marta.

Tā viens aiz otra nāca Solvitas draugi un paziņas, stāstīdami, ka tieši Solvita bijusi tā, kas izšķirošā brīdī devusi garīgu pagrūdienu Dieva virzienā. “Pats galvenais – mēs zinājām, ka varam atnākt pie Solvitas jebkurā brīdī, ka tā nebūs tikai papļāpāšana, bet viņa vienmēr lūgs par mums un kopā ar mums. Lūgšanas par citiem, par draudzi, par pasauli – tā bija vissvarīgākā lieta, ko iemācījāmies no Solvitas.”

“Kad pēc pagājušā rudens grūtā slimības posma Solvita pavasarī atlaba, viņa pati sacīja, ka Dievs viņai dod vēl laiku ar vienu iemeslu – lai lūgtu par citiem. Tā viņa darīja – centās pati nokļūt dievnamā ar savu braucamo krēslu, kā arī mudināja citus nākt uz draudzes lūgšanu stundām un dievkalpojumiem. Savas dzīves pēdējos mēnešus viņa pavadīja intensīvos aizlūgumos par ikvienu no jums!” tā tika noslēgts atmiņu vakars, šķiroties no Solvitas Zīveres.

Un mājupceļā domāju – vai arī mēs tā atstājam pēdas aiz savas dzīves – kopīgi strādājot, kalpojot Dievam un esot blakus citiem viņu dzīves svarīgajos brīžos, un – lūdzot par citiem.