LBDS bīskapi un ievērojami darbinieki

Latvijas baptistu kustību tās pastāvēšanas laikā ir vadījuši 28 vadītāji. Kopdarba vadītāja amata apzīmējums laika gaitā mainījies  – priekšnieks, priekšsēdētājs, prezidents un kopš 1944. gada – bīskaps. Kādu Dievs šajā darbā aicinājis salīdzinoši jaunu, kā 29 gadu veco Jēkabu Rumbergu 1875. gadā, kādu citu – jau cienījamākā vecumā. Kādam Dievs devis kalpot miera un brīvvalsts laikā, kādu citu vadījis cauri karam un trimdas gaitās. Aiz katra no šiem 28 vadītājiem stāv tūkstošiem mūsu brāļu un māsu, kas savā laikā nesa evaņģēlija vēsti  laikabiedriem.

Adams Gertners (1829-1875), kalpojis 1861-1874; Jēkabs Rumbergs (1846-1923), kalpojis 1875-1884; Jēkabs Iņķis (1841-1914), kalpojis 1884-1886; Jānis Kūlbergs (1848-1895), kalpojis 1885-1891; Mārtiņš Rīss (1844-1896), kalpojis 1891-1893; Jānis Aleksandrs Freijs (1863-1950), kalpojis 1893-1894, 1900-1905 un 1923-1927; Jānis Eihmanis (1856-1920), kalpojis 1894-1895, 1905-1906 un 1907-1908; Indriķis Eidemanis (1860-1911), kalpojis 1895-1896; Jānis Iņķis (1872-1958), kalpojis 1906-1907 un 1908-1915; Jānis Kurcītis (1872-1952), kalpojis 1917-1920, Otrā Baptistu draudžu savienībā 1927-1930 un 1931-1932; Krišjānis Freivalds (1865-1923), kalpojis 1920-1921; Andrejs Pinčers (1884-1935), kalpojis 1921-1922; Pēteris Lauberts (1875-1964), kalpojis 1922-1923; Jānis Laudams (1888-1952), kalpojis Otrā Baptistu draudžu savienībā 1926-1927 un 1932-1934; Augusts Mēters (1887-1976), kalpojis 1927-1943; Hermanis Redīns (1867-1942), kalpojis Otrā Baptistu draudžu savienībā 1930-1931; Rūdolfs Vītols (1899-1951), kalpojis 1943-1944; Kārlis Lāceklis (1904-1970), kalpojis 1944-1946; Augusts Korps (1900-1948), kalpojis 1946-1948; Andrejs Rēdlihs (1894-1969), kalpojis 1949-1952; Fricis Hūns (1884-1971), kalpojis 1953-1959.

* * *

Jānis Aleksandrs Freijs

(1863-1950), kalpojis 1893-1894, 1900-1905 un 1923-1927

Vēstures liecības mums ļauj sastapties ar daudziem dižiem cilvēkiem caur viņu teikto un darīto. Tas bagātina. Tāda ir arī tikšanās ar mācītāju un Garīgā semināra pirmo direktoru Jāni Aleksandru Freiju, kurš piedzima 1863. gada 29. decembrī Lietuvā. Mācītājs un vēlākais semināra direktors Jānis Rīss 1938. gada “Kristīgajā Balsī” par J. A. Freiju rakstīja: “J. A. Freija tuvumā pastāvīgi valdīja īpatnējs siltums un pacilātība, kas spārnoja darbam un ticībai. Omulība un asprātība viņā bija savienota ar dziļu nopietnību, pie kam omulība nekad netraucēja nopietnību, nedz pēdējā – omulību. Abas šīs īpašības viņā nesaplūda pelēkā ikdienas masā, bet palika katra par sevi, - gan cieši viena otrai piekļāvušās. Šī īpatnība laikam arī paveica to, ka brālis Freijs varēja viegli iejusties dažādos sabiedrības slāņos.”

Daudzi draudzēs šodien varētu jautāt - kas īsti bija šis cilvēks? Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešams uzmeklēt un izlasīt Jāņa Kronlīna grāmatu “Gaišā ceļā”, veltītu J. A. Freijam.

Šī raksta mērķis ir atcerēties Jāņa Aleksandra Freija 150. dzimšanas dienu, kā arī rosināt interesi par šo cilvēku, kurš bez šaubām ir viena no mūsu vēstures izcilākajām personām. Pamatu pamatā izcilu šo vīru nepadarīja viņa sasniegumi grāmatu izdevniecībā, draudžu un sabiedriskajā dzīvē, Garīgā semināra dibināšanā, starptautiskajās aktivitātēs, bet gan tas, ka darot visu minēto un vēl vairāk, Kristus viņa dzīvē bija pirmajā vietā. Viss pārējais bija pakārtots viņa attiecībām ar Kristu. Garīgā darba biedriem viņa novēlējums bija: “Pirmā vietā Kristu!”

Šoreiz vēlos nedaudz runāt par J. A. Freiju viņa laikabiedru acīm. Jānis Rīss, raksturojot J. A. Freija personību, raksta: “Viņš bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam darbs un atpūta savādā kārtā saplūduši kopā, tā ka pats darbs top izjusts kā atpūta.” Un: “Aplūkojot mūsus sludinātāju garīgās sejas, jāsaka, J. A. Freijs bija izņēmums, viņš bij caur un caur orģināls un tomēr viņš bij arī caur caurim baptistu sludinātājs. Par viņu jāsaka, ka viņš bija vīrs ar sava paša dzīves stilu.”

Sava laika klausītājiem J. A. Freijs ir palicis atmiņās kā ievērojams Dieva vārda sludinātājs, apveltīts ar bagātām runas un organizatora dāvanām. Šādu novērtējumu varam arī redzēt J. Rīsa rakstītajā: “Savos spēka gados mūsu jubilārs bija labākais runātājs mūsu sludinātāju saimē. Mūsu jaunā audze priekškara laikā to klausījās ne vien atvērtām ausīm, bet gandrīz vai arī atvērtām mutēm.”

Brāļi, pirmo vietu Kristum! Pēc tam tauta un baptisms. Svētais Gars palīdz pareizi izsvērt. Nepareizi, ja tās otrā vietā liktās lietas liekam pirmā vietā. Lai arī tautība ir laba un baptisms labs, bet pirmā vieta Kristum! ––J. A. Freijs

J. A. Freijs savas dzīves laikā daudz ceļoja, dažus gadus arī pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Pēc sava ceļojuma pa Tuvo Austrumu zemēm J. A. Freijs sarakstīja grāmatu “Zeme, kur Jēzus staigāja”, kura kļuva iemīļota lasītāju vidū un daudziem bija kā pamudinājums iepazīt Jēzus personu. Grāmatu izdošana bija J. A. Freija maizes darbs, kas deva iespēju tapt turīgam. Savukārt, runājot par viņa turību, ir jāteic, ka viņš bija arī dāsns ziedotājs. J. A. Freijs ir bijis klāt pie divu lielu dievnamu - Rīgas Āgenskalna baznīcas un Savienības nama celtniecības, sniedzot šajā darbā savu ieguldījumu. Par Savienības nama celtniecību varam teikt, ka ideja par šāda Savienības nama celtniecību pieder J. A. Freijam, un tā bija ciešā saistībā ar un nepieciešamībā pēc nama, kurā būtu mājas gan Garīgajam semināram, gan Savienības darba nozarēm, gan Semināra draudzei.

Šķiet, ka J. A. Freija sirds, degsme un lielākais prieks bija Garīgā semināra dibināšana 1922. gadā un tā aktīva vadīšana līdz 1930. gadam, kad slimība lika viņam pamazām paiet malā no visiem darbiem. Semināra sakarā mācītājs Kārlis Biķis ir rakstījis par Freiju: “Ak, laimīgās dienas! Semināru bez Freija onkuļa grūti iedomāties. Viņš mīlēja mūs un mēs viņu.” Par J. A. Freija lielo ieguldījumu Garīgajā seminārā un iespaidu uz absolventiem varam apjaust no mācītāja Ādolfa Klaupika rakstītā sakarā ar J. A. Freija aiziešanu Mūžībā: “Divpadsmit gadu J. A. Freijs ir Semināra direktors un savu audzēkņu iedvesmotājs. Seminārs devis Latvijas baptistu draudzēm labu skaitu krietnu darbinieku, kas tagad izkaisīti visās pasaules malās sēro pēc sava direktora. Līdz mūža vakaram tie būs Dievam pateicīgi par Dr. J. A. Freiju un Seminārā pavadīto laiku.”

Par J. A. Freija lielo ieguldījumu baptistu darbā Garīgā semināra dibināšanā Redlandes Universitāte (ASV) 1923. gadā viņam piešķīra goda doktora grādu teoloģijā. 1932. gadā Latvijas Valsts J. A. Freiju apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Gan dzīves aktīvajos gados, gan slimības gultā J. A. Freija uzticamais draugs bija viņa sieva Ludmila Freija, kurai šogad aprit 130 gadi. Par Ludmilu Freiju patiess ir teiciens, ka aiz katra izcila vīrieša stāv izcila sieviete. Par viņu Ludmilu Freiju Lūcija Kronlīna ir rakstījusi: “Īsts draugs un palīgs savam vīram visur un visās vietās, kā mājās, tā svešumā, gan priekos, gan arī tumšajās dzīves dienās.”

Par J. A. Freiju slimības laikā J. Rīss raksta: “Freiju apmeklējot, tā kaut ko sajust nevar, lai gan var nojaust – viņš cieš. Bet neviens nav dzirdējis viņu žēlojamies par savām ciešanām, vai redzējis to par tām nopūšamies. – Nāk prātā Kristus vārdi par mieru, kuru pasaule nevar saņemt, bet kura dalībnieks tikai tas var būt, kas nostājies Kristus pusē. – Mūsu mīļo, cienījamo Dr. theol., brāli Freiju ieraugot, pārņem sajūta – ka stāvi cilvēka priekšā, kam dalība pie tāda miera, ko pasaule nepazīst.”

Pēc daudzu gadu slimības Dievs J. A. Freiju sauca Mūžībā 1950. gada 24. martā Piltenē, kur arī tika aizvadīti viņa mūža klusie gadi. J. A. Freijs ir guldīts zemes klēpī Ventspils Meža kapos.

J. A. Freijs ir palicis gaišā piemiņā saviem laikabiedriem. Ceru, ka šo piemiņu mēs spēsim paturēt dzīvu vēl ilgu laiku un ka daudzi vēlēsies tuvāk iepazīties ar šī lielā vīra ziedoto dzīvi Kristum un draudžu darbam. Savā 150 gadu jubilejā viņš mums atgādina - ja vien dzīve ir ielikta īstajās Rokās, katrs darbs atstāj gaišas pēdas un iedrošina Kristum atvēlēt pirmo vietu visos dzīves ceļos.

Oļegs Jermolājevs
Cēsu baptistu draudzes mācītājs

* * *

Jānis Rīss

(1883-1953)

Šogad aprit 130 gadi, kopš dzimis viens no ievērojamākajiem latviešu baptistu darbiniekiem, mācītājs, skolotājs, Garīgā semināra direktors un vēstures zinātņu maģistrs Jānis Rīss.

Dzimis 1883. gada 29. septembrī Ventspilī baptistu mācītāja, Latvijas baptistu darba celmlauža Mārtiņa Rīsa (1844–1896) ģimenē. Kad Mūžībā aiziet viņa tēvs un vēlāk arī māte, viņa oficiālo aizbildni kļūst Jelgavas draudzes mācītājs Hermanis Redīns (1867–1942). Jāņa agrās jaunības gadi aizrit Jelgavas draudzē, kur 1901. gadā viņš nodod savu dzīvi Kristum. Mācītājs H. Redīns viņu bībelīgi pagremdē. 1903. gadā viņš kā eksterns nokārto eksāmenus Jelgavas (toreiz Mītavas) ģimnāzijā un gadu vēlāk Jelgavas vīriešu ģimnāzijā iegūst pamatskolas skolotāja tiesības. Sākas viņa skolotāja darbs baptistu draudžu skolās Ventspilī (1904–1906), Liepājā (1906–1907) un Rīgas Mateja draudzē (1907–1914). 1915. gadā J. Rīss absolvē Rīgas Aleksandra ģimnāziju.

Pirmā pasaules kara laikā Jānis Rīss nonāk Maskavā, kur iesāk vēstures studijas Maskavas universitātē un aktīvi līdzdarbojas Maskavas latviešu baptistu bēgļu draudzē. Taču revolūcijas radītie apstākļi drīz liek Maskavu atstāt, un sākas J. Rīsa klejojumu laiks pa Krievijas plašumiem. Tikai 1921. gada vasarā, mērojot tālus apkārtceļus caur Turciju, Balkāniem un Poliju, J. Rīss atgriežas dzimtenē un tūlīt aktīvi iesaistās Latvijas Baptistu draudžu savienības darbā.

Ar 1922. gadu sākas J. Rīsa un J. A. Freija kopējais darbs Garīgajā seminārā un Rīgas Semināra draudzē. Jānis Rīss ir skolotājs Seminārā kopš tā dibināšanas un pasniedz latviešu valodu, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju, baznīcas vēsturi un Jaunās Derības grieķu valodu. Rīsu audzēkņi atceras ar dziļu cieņu kā stingru, prasīgu, bet arī gudru un taisnīgu skolotāju. Viņš pats darbam nododas ar visu sirds dedzību un prasa to arī no citiem. 1930. gadā J. Rīss kļūst par Garīgā semināra direktoru un draudzes pirmo mācītāju, turpinot mācīties Latvijas Universitātes Filoloģijas un filosofijas fakultātes Vēstures nodaļā, ko absolvē 1931. gadā ar vēstures maģistra grādu.

1922. gads iezīmējas ar vēl vienu svarīgu notikumu J. Rīsa dzīvē – viņš apprecas ar Emīliju Ostnieks (1886–1967), kura viņam ir liels atbalsts un labs palīgs, īpaši dzīves praktisko jautājumu risināšanā.

Jāņa Rīsa mācītāja darbs saistīts galvenokārt ar Rīgas Semināra draudzi (1922-1949). Pirms tam viņš ir bijis palīgsludinātājs Rīgas Mateja draudzē (1909–1914), vēlāk – Rīgas Āgenskalna draudzes mācītājs (1949–1950). Draudzes darbā viņu atceras kā nopietnu, dziļu, brīžiem grūti saprotamu mācītāju, kura svētrunās ieklausījās ne tikai draudzes locekļi, bet visa baptistu mācītāju saime un akadēmiskā baptistu jaunatne. Viņš ir dziļi domājošs teologs, kura svētrunas vienmēr ir rūpīgi izstrādātas. 

Jānis Rīss ir aktīvi iesaistījies arī draudžu kopdarbā. Viņš ir LBDS padomes loceklis (1913–1917, 1923–1944) un Mācītāju brālības priekšsēdis (1939–1945). Padomju okupācijas apstākļos J. Rīss ir Rīgas rajona draudžu virsmācītājs (1945–1950) un Vissavienības evaņģēliski kristīgo baptistu savienības padomes kooptēts locekļa kandidāts (1948–1950). 1923. gadā J. Rīss ar lielu Latvijas pārstāvju grupu piedalās Pasaules Baptistu savienības (PBS) 3. kongresā, kur lasa referātu par izglītības nozīmi sludinātāja darbā. 1934. gadā viņš tiek ievēlēts par PBS Izpildkomitejas locekli (1934–1947). 

Jānis Rīss ir atstājis bagātu literāro mantojumu. Žurnālā “Kristīgā Balss”, kura redaktors viņš ir no 1922. līdz 1940. gadam, ar Jāņa Rīsa vārdu ir parakstīti ap 140 raksti. Ir saglabājušies arī viņa rokraksti, svētrunu konspekti, kā arī apjomīgais un nozīmīgais manuskripts “Baznīcas vēsture”. Tomēr viņa nozīmīgākais literārais darbs neapšaubāmi ir grāmata "Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālākā attīstība", kas top ļoti īsā laikā un izdota 1913. gadā, kad Latvijas baptisti atzīmēja (gan ar lielu nokavēšanos!) savas pastāvēšanas 50 gadu jubileju. Grāmata joprojām ir autoritatīvākais uzziņu avots par latviešu baptistu sākuma laikiem. 

J. Rīsa mūža novakare ir traģiska. Mēs nezinām īstos motīvus J. Rīsa apcietināšanai 1950. gada martā. Tomēr jādomā, ka iemesls ir viņa aktīvā darbība un nenoliedzamais iespaids draudzēs. 1950. gada 28. novembrī viņš tiek izsūtīts uz Krievijas Irkutskas apgabalu.

Vēstulē sievai viņšizsūtījumu nosauc par “atrašanos dzīves akadēmijā”. Ir saglabājušās piecas J. Rīsa vēstules, kas rakstītas E. Rīsai no izsūtījuma. Pēdējā no tām rakstīta 1953. gada 7. janvārī. “Joprojām es esmu spirgts savā miesā un garā. Savu pašreizējo atrašanos es nevaru citādi nosaukt kā atrašanos dzīves akadēmijā. Daudzās lietās es esmu kļuvis gudrāks un sapratīgāks un garīgi daudz bagātāks, nekā es biju. Esmu varējis iedziļināties ļaužu dzīvē, kuri nāk no dažādiem sabiedrības slāņiem. Un par visu to slava un pateicība Viņam, Viņam... vienīgajam. Par savu personīgo dzīvi pašreizējā laikā sacīšu to, ka no rudens strādāju mūsu ēdnīcas sakņu noliktavā. Darbs nav smags, bet mazliet netīrs. (..) Visās vietās, kur biju, esmu ieguvis paziņas. Un šī pazīšanās mani ir bagātinājusi un stiprinājusi. Visās vietās ir viena vajadzība – apzināta un  neapzināta – vajadzība pēc pārlaicīgās pasaules spēka.”

Kaut arī ļoti slims un nespēcīgs pēdējā laikā, J. Rīss garīgi tomēr nav salauzts. Viņš ir palicis uzticīgs savam darba Devējam un centies, cik tas ir bijis iespējams, arī apkārtējos uzmundrināt, palīdzēt viņiem un sludināt Labo Vēsti. J. Rīss nomira pēkšņi – ar asinsizplūdumu smadzenēs – 1953. gada 21. jūlijā Taišetā mūža septiņdesmitajā gadā.

J. Rīss neapšaubāmi ieņem izcilu vietu mūsu draudžu darbā - galvenokārt ar saviem domu un atziņu dziļumiem, rūpīgi izstrādātajām svētrunām un patiesa kristieša stāju. Viņš prata iznest cauri vētru un juku laikiem, cauri maldu atziņu biezokņiem īstu, patiesu un dzīvu ticības atziņu par mūžīgo, visuvareno Dievu. Jānis Rīss bija vīrs, kas nelocījās līdzi laikmeta vējiem, un par to arī viņam nācās dārgi samaksāt. Var tikai piekrist trīs citu ievērojamu baptistu mācītāju vērtējumam.

Bīskaps Pēteris Egle (1903–1993): “J. Rīss likās galvas tiesu augstāks nekā citi mācītāji. Savā sniegumā viņš nebija viegls. Viņa sprediķi bija pasmagi, bet dziļi un vareni. Jānis Rīss nekad neapmierinājās ar seklumu, bet meklēja pamatus, dziļumus.” 

Arvīds Vasks (1912–1987): “Jānis Rīss ir lielākais domātājs mūsu draudžu vēsturē, es dziļi noliecu savu galvu viņa darba priekšā.”

Ādolfs Klaupiks (1900–1979): “Ne tikai viņa vispusīgās zināšanas, bet viņa dziļi kristīgais raksturs un personība visai latviešu baptistu saimei dara viņu neaizmirstamu.”

Pirmā Latvijas valsts augstu novērtēja J. Rīsa devumu tautas garīgajā audzināšanā — 1938. gadā viņš tika apbalvots ar tikko nodibināto apbalvojumu “Atzinības krusts”.

Mācītājs, Dr. teol. Ilmārs Hiršs

* * *

Pēteris Egle

(1903-1993), kalpojis 1966-1977

Bīskaps emeritus Pēteris Egle ir dzimis 1903.gada 10. jūlijā Puzē. 1917.gada 18. jūnijā no sludinātāja Jāņa Iņķa kristīts Rīgas Mateja draudzē. No 1929. gada līdz 1933. gadam Pēteris Egle studēja Garīgajā seminārā, pēc kura absolvēšanas uzsāka kalpošanu baptistu draudzēs. Par mācītāju Pēteris Egle tika ordinēts 1937. gadā Vaiņodes draudzē. Pēteris Egle savas dzīves laikā ir kalpojis Majoru sludināšanas vietā (1930-32); Vaiņodes draudzē (1932-42), Veldas draudzē (1932-39), Embūtes draudzē (1936-39), Liepājas Nācaretes draudzē (1939-42), Talsu draudzē (1942-56), Liepājas Ciānas draudzē (1956-60), Otaņķu draudzē (1956-57), Jaunjelgavas draudzē (1960-66) un Rīgas Āgenskalna draudzē (1968-79).

No 1937. gada līdz 1940. gadam Pēteris Egle bija LBDS Jaunatnes apvienības loceklis; no 1939. gadam līdz 1944. gadam Mācītāju kolēģijas loceklis; no 1945. gadam līdz 1953. gadam Talsu rajona draudžu virsmācītājs. Par Latvijas Baptistu draudžu brālības bīskapu Pēteris Egle kalpoja no 1966. gada līdz 1977. gadam. Pēc bīskapa kalpošanas saņēma draudžu pagodinājumu kļūt par bīskapu emeritus, kā arī par bīskapa padomes goda locekli uz mūžu. Savā aktīvās kalpošanas laikā bīskaps Pēteris Egle ir ticis aicināts piedalīties Vissavienības Evaņģēliski Kristīgo Baptistu savienības (turpmāk – VEKBS) darbā kā tās padomes loceklim (no 1966. līdz 1979. gadam); piedalījies kā delegāts VEKBS kongresos 1963., 1966., 1969. un 1974.gadā. Piedalījies arī Vispasaules Baptistu savienības kongresā 1975. gadā, viesojies Amerikas Latviešu baptistu apvienības draudzēs, kā arī Kanādā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Šveicē. Bīskaps Pēteris Egle ir publicējis virkni publikāciju latviešu baptistu periodikā, izdevis un tulkojis ārzemju autoru darbus. Bez darba draudzēs ir īpašu uzmanību veltījis baznīcas vēsturei, no 1980. līdz 1988. gadam bijis pasniedzējs Sludināšanas lekcijās, bijis pasniedzējs vairākos Bībeles un jaunatnes darba kursos. Pārvaldījis krievu, vācu, angļu, Jaunās Derības grieķu un latīņu valodas. Bīskaps Pēteris Egle aizgāja mūžībā 1993. gada 14. martā un ir apglabāts Staldzenes kapos.

Daudzu kolēģu un draudžu locekļu atmiņās bīskaps Pēteris Egle ir palicis kā teicams sprediķotājs, gādīgs un rūpīgs garīgais tēvs. Savā darbā ir daudz atbalstījis sludinātājus un mācītājus, īpaši tos, kuri tika aicināti kalpošanas darbā, un ir atstājis labu piemēru mācītāja un bīskapa kalpošanas darbam.

* * *

Jānis Tervits

(1936-2002), kalpojis 1977-1990

Bīskaps emeritus Jānis Tervits ir dzimis 1936. gada 25. novembrī Jelgavā. Kristīts 1952. gada 24. augustā Liepājas Pāvila draudzē no mācītāja Alfrēda Pētersona. Jānis Tervits ir absolvējis Liepājas Medicīnas skolu un kādu laiku ir strādājis par feldšeri. Sludināšanas kalpošanu Jānis Tervits iesāka 1963. gadā un par mācītāju tika ordinēts 1970. gada 23. augustā Aizvīķu draudzē. Jānis Tervits kalpojis Mežgalciema draudzē (1963-66), Aizvīķu draudzē (1966), Vaiņodes draudzē (1967-71), Jēkabpils draudzē (1971-74), Liepājas Ciānas draudzē (1974-78), Rīgas Āgenskalna draudzē (1985-87), Liepājas Ciānas draudzē (1990-1995), Aizputes draudzē (1995-2001). Aizputes draudze, no kuras bīskaps emeritus Jānis Tervits aiziet pensijā, ievēl Jāni Tervitu par draudzes goda mācītāju uz mūžu.

Bīskaps emeritus Jānis Tervits par Latvijas Baptistu draudžu brālības bīskapu ir kalpojis no 1977. līdz 1990. gadam. 1996. gadā Jānis Tervits saņem draudžu pagodinājumu kļūt par bīskapu emeritus. No 1996. gada līdz 1998. un no 2000.gada līdz 2002. gadam ir kalpojis Latvijas Baptistu draudžu savienības Garīdznieku brālības kolēģijā.

Īpašas uzmanības vērts ir bīskapa Jāņa Tervita darbs no 1980.līdz 1989.gadam, organizējot un vadot Sludināšanas lekcijas. Sludināšanas lekcijās tiek lasītas arī lekcijas baptisma, kristietības vēsturē un citos priekšmetos. Vēlāk kalpojis par vieslektoru Latvijas Baptistu draudžu savienības Teoloģijas seminārā, kā arī virknē citos Bībeles kursos, skolās un semināros.

Bīskapa emeritus Jāņa Tervita vadītāja dāvanas ir tikušas ievērotas arī plašākā baptisma kopdarbā. Nozīmīgs ir viņa darbs Vissavienības Evaņģēliski Kristīgo Baptistu savienības (turpmāk- VEKBS) padomes prezidijā, Eiropas Baptistu Federācijas (turpmāk – EBF) un Vispasaules Baptistu savienības (turpmāk – VBS) kopdarbā. Bīskaps Jānis Tervits piedalījies VEKBS kongresos Maskavā (1966; 1969; 1974; 1979; 1985; 1992). VEKBS uzdevumā apmeklējis draudzes Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Gruzijā, Kazahstānā, Krievijā, Lietuvā u.c. Piedalījies EBF kongresos 1979 (Braitonā), 1989 (Budapeštā) un 1994 .gadā (Lillehammerē), vadot Bībeles studiju un semināru.

VBS kopdarbā bīskaps Jānis Tervits piedalījies VBS kongresos 1980. gadā Toronto, 1985. gadā Losandželosā. No 1980. līdz 1990. gadam darbojies VBS Doktrīnu komisijā un darba ietvaros apmeklējis Doktrīnu komisijas sēdes 1982.gadā Kenijā, 1983. gadā Argentīnā, 1985. gadā ASV, 1986. gadā Singapūrā, 1987. gadā Jordānijā un 1989. gadā Dienvidslāvijā. Tāpat bijis aicināts viesis nacionālajos baptistu kongresos Anglijā (1977), Vācijas Federatīvajā Republikā (1982), Lietuvā (2000), kā arī daudzās citās baptistu un ekumēniskajās konferencēs.

Jānis Tervits 1978., 1985. un 2000.gadā apmeklējis Amerikas Latviešu baptistu apvienības draudzes un 2000.gadā arī Brazīlijas Latviešu baptistu apvienības draudzes un Rinkonas misiju.

Kalpošanas gaitā bīskaps emeritus Jānis Tervits ir sniedzis atbalstu un iedrošinājumu topošajiem un esošajiem sludinātājiem un mācītājiem, kā arī īpašu uzmanību veltījis baptisma vēsturei. Viņš ir sarakstījis grāmatas "Latvijas Baptistu draudžu savienības draudzes pašreiz" (1995) un "Latvijas baptistu vēsture" (1999), kā arī laikā no 1979. līdz 1990. gadam sastādījis Kalendāru Latvijas baptistu draudzēm. No 1991. līdz 1992. gadam, bijis redaktors žurnālam „Darbabiedrs”, publicējis daudzus rakstus latviešu baptistu periodikā, sarakstījis virkni darbu par latviešu baptisma identitātes un vēstures jautājumiem. Apskatā par bīskapa Jāņa Tervita dzīvi būtu vēl uzskaitāmas virkne viņa darbības un kalpošanas virzienu par ko tuvāk var iepazīties bīskapam emeritus Jānim Tervitam veltītajā grāmatā „Gaismas vadīts” (2009).

Dievs bīskapu emeritus Jāni Tervitu pēkšņi sauca mūžībā 2002.gada 14. septembrī un bīskaps emeritus Jānis Tervits tika apglabāts Liepājas Līvu kapos.

Ar savu darbu un mīlestību uz draudzēm un Kungu Jēzu Kristu, bīskaps emeritus Jānis Tervits paliek mūsu draudžu gaišā piemiņā.

* * *

Jānis Eisāns

(1929-2009), kalpojis 1990-1996

Jāņa Eisāna devums baptistu draudžu kopdarbam ir bagāts un paliekošs. 1990.gadu sākumā Latvijai atgūstot neatkarību, par bīskapa J. Eisāna prioritātēm kļūst izglītība, iespiestā vārda izplatīšana un evaņģelizācijas darba izvēršana. Tiek atjaunota Teoloģiskā semināra darbība. Tiek veidoti žurnāli “Gaismiņa”, “Labā Vēsts” un “Baptistu Vēstnesis”.  Aizsākas sadarbība ar Amerikas Dienvidbaptistu misiju “International Crusades”, kas palīdz evaņģelizācijas darbā. Ar māc. Č. Kellija starpniecību Latvijā tiek organizēta “Cerība '91”. Tiek nostiprināti kontakti ar ALBA draudzēm un atjaunotas attiecības ar BLBA. Būtisks notikums ir arī Savienības nama atgūšana.

1992. gadā bīskaps J. Eisāns savā autobiogrāfijā raksta: “Skatoties atpakaļ ar dzīvi iepazinuša cilvēka skatienu, varu droši teikt, ka garīgā sastapšanās ar Jēzu Kristu, pārliecināšanās par Dieva eksistenci un ienākšana Dieva valstībā pa Kristus evaņģēlija ceļu ir manas dzīves visvērtākais piedzīvojums, negaidīta laime ar vistālejošākām sekām.”

* * *

Andrejs Šterns

(1943-2010), kalpojis 1996-2002

Andrejam Šternam vienmēr ir bijusi raksturīga rūpe par draudžu kopdarbu. Būdams bīskapa amatā, viņš īpašu uzmanību veltīja draudžu garīgai aprūpei, atbalstīja un sekmēja visu LBDS nozaru darbu, kā arī uzturēja ekumēnisku sadarbību veicinošas attiecības ar citām Latvijas kristīgām baznīcām. Viņa uzskati, mācība un padoms darbabiedriem vienmēr bija nopamatoti Dieva Vārdā - Bībelē, kā nemainīgā un pārbaudītā patiesībā visām paaudzēm. Viņa personīgā dzīvē un stājā izpaudās dievbijība un kalpojoša attieksme. Arī pēc bīskapa pilnvaru beigām Andrejs Šterns bija kolēģu cienīts un mīlēts, ko apliecina arī tas, ka viņš vairākkārt tika ievēlēts par LBDS Garīdznieku brālības vadītāju. Viņš bija kā tēvs jaunākajiem un kā brālis vienaudžiem. Viņš nemeta lielu ēnu un nepieprasīja atzinību savai personai, bet tie, kas viņam bija tuvumā zināja, ka viņa krūtīs ir vienkārša, gādīga, mīlestības pilna sirds.

* * *

Dr. Jānis Alfrēds Šmits

(1941), kalpojis 2002-2006

Informācija tiks papildināta.

* * *
 

Pēteris Sproģis

(1973), kalpojis 2006- 2018

Informācija tiks papildināta.