Seminārs "Bērna pozitīva disciplinēšana"

Vai mīlestības var būt par daudz?

Šis bija viens no daudzajiem jautājumiem, kas izskanēja Misijas draudzes Ādažos rīkotajā seminārā „Bērna pozitīva disciplinēšana”. Lektores – ģimenes psihoterapeites Kristīne Maže un Vita Kalniņa – atbildes prata rast uz katru no tiem.

Kāda semināra apmeklētāja, divu dēlu māmiņa, vairākkārt apliecināja – nav starpības, cik bērnam gadu. Par autoritāti savā starpā karo gan brāļi un māsas ar pavisam mazu gadu starpību, gan arī skolnieki ar tikko staigāt sākušiem ģimenes locekļiem. Tamdēļ kafijas pauzē tik pieprasīts bija jautājumu lapiņām paredzētais groziņš.

Vai bērnu drīkst pērt? Vai pareizi ir samīļot bērnu, ja mamma vai tētis dusmīgs? Kā panākt, lai bērns klausa? Psiholoģe, ģimenes psihoterapeite un trīs bērnu mamma Vita Kalniņa teic: „Ja cieni sevi kā mammu, nedomā par sevi, ka esi slikta mamma, tad tev noteikti atradīsies īstie vārdi, ko katrā situācijā pateikt savam bērnam, un tie ies no sirds uz sirdi. Jo bērnam vajag labu, nevis ideālu, perfektu mammu.” Tik vienkārši, vai ne? Un tomēr, kā mēs visas (un visi) zinām, itin bieži realitāte ir cita. Mēs dusmojamies, mēs sakliedzam uz bērnu, kāds varbūt pat uzšauj pa dupsi... Iespējams, tev palīdzēs dažas atziņas, ko seminārā pauda abas viešņas.

Pirmā no tām skan šādi: līdzsvars starp mīlestību un disciplinēšanu.

Kā to panākt? Izvērtē, kurš no četriem vecāku tipiem tu esi.

1. Pielaidīgais – tāds, kas baidās no saviem bērniem, viņu reakcijas, ja pateiksi nē, kad viņi kaut ko prasa.

2. Kontrolējošais – tāds, kas pamet novārtā savus bērnus, bēg no viņiem. Ne burtiskā nozīmē, protams, bet, piemēram, regulāri izvairoties spēlēties kopā ar savu dēlu vai meitu.

3. Autoritārais – tāds, kas cīnās ar saviem bērniem. Jūsu komunikācija galvenokārt sastāv no tā, ka cenšaties gūt virsroku cits pār citu, un šādās ģimenēs itin bieža parādība ir balss pacelšana.

4. Autoritatīvais – tāds, kas ir sadraudzībā ar saviem bērniem, precīzi jūt viņus un zina viņu vajadzības un to, kā uz tām reaģēt. Un bērni viņu ciena un paklausa.

Tu jau saproti, ka ideālais ir pēdējais variants, un, zini, Kristīne Maže atklāja vēl kādu svarīgu neirozinātnē pierādītu patiesību – mūsu smadzenes mainās visu mūžu, tikai ar gadiem tas notiek lēnāk. Tātad nav svarīgi, kuram vecāku tipam pieskaiti sevi, svarīgi, vai vēlies mainīties un, kaut arī maziem solīšiem, tomēr tuvoties tai pēdējai – autoritatīvajai kategorijai.

Nākamās atziņas lai tev kalpo kā vērtīga ceļamaize grūtajā pārgājienā no vienas kategorijas uz to ideālo.

1. NAV svarīgi, cik bieži mēs pārraujam kontaktu jeb strīdamies, IR svarīgi, cik ātri mēs to atkal atjaunojam. Tas gan lielā mērā atkarīgs arī no bērna vecuma, jo salīgt ar pusaudzi būs grūtāk, nekā, piemēram, ar piecgadnieku, taču tu esi pieaugušais. Tātad saprātīgāks, un visa atbildība par radušos situāciju jāuzņemas tev. Tas savukārt nozīmē tikai to, ka tu nedrīksti stundām vai pat dienām ilgi klusēt, nerunāt, jo esi dusmīga, vai rīkoties kā citādi – bērnišķīgi. Konflikts vai pat mazs strīds jāatrisina, iespējami ātrākā laikā izrunājoties.

2. Lai bērni sekotu mūsu vadīšanai, kādreiz ir jāseko arī viņiem. Jā, tas nozīmē, ka ir reizes, kad tev jāpaklausa savam bērnam. Ja viņš tevi aicina paspēlēties kopā, tev tas ir jādara. Protams, ir situācijas, kad to nav iespējams izdarīt, taču bērns nedrīkst saņemt atteikumu ikreiz, kad viņš lūdz tevi parotaļāties.

3. Spēlējoties esi viņam līdzās un darbojies kā sporta komentētājs. Laiku pa laikam bērnam ir nepieciešams, lai mamma vai tētis vienkārši apsēžās blakus viņam uz grīdas, vēro, ko viņš dara, un nosauc šīs darbības vārdā: „Tagad tu ar zaļo kravas auto ved malku uz pili... Mājai skurstenis būs no zaļajiem klucīšiem... Lelle Annai šodien gan skaista, sarkana kleita ar mežģīnēm, viņa jau var iet uz balli...” Esi vērīga, un arī domās kopā ar savu bērnu, nevis rītdienas gaidāmajos darbos.

4. Atceries – ja pusaudzis tevi nosauc par galīgi nestilīgi ģērbušos vai pasaka ko citu aizskarošu, tad tikai tāpēc, ka tavs bērns sasniedzis vecumposmu, kad viņam ir svarīgi būt atšķirīgam no saviem vecākiem. Neuzmet lūpu un netaisi traci. Tas nenozīmē, ka tu patiešām esi aizkavējusies vairākus gadu desmitus senā modes pasaulē vai, ka bērns tevi vairs neciena, nemīl. Tā nav, un pēc kāda laika situācija noteikti mainīsies, taču, ja respektēsi viņa vecumposmam raksturīgās vajadzības, būsi tikai ieguvēja.

5. Bērna emocionālo bāku spēj piepildīt tikai vecāki, nevis draugi vai pasākumu apmeklēšana. Visas šīs lietas gan arī ir ļoti vajadzīgas, taču vienkārša kopā būšana ar vecākiem bērnu pamatīgi uzlādē. Kristīnes Mažes piemērs: kādu rītu viņas vīrs veda vienu no četriem dēliem uz bērnudārzu, bet mazais pirmo reizi negribēja turp doties. Tētis izlēma aiziet uz tuvējo dīķi un mazliet paslidot ar puiku. Pēc tam mazais pats gribējis ātrāk nokļūt bērnudārzā.

6. Esot kopā ar bērnu, bērns iemācās būt kopā ar sevi. Rotaļājieties bez noteikumiem. Strukturētās spēles, tādas kā riču raču, cirks vai līdzīgas atstāj citai reizei.

7. Pievērs bērnam nedalītu uzmanību arī tad, kad viņš nav pastrādājis kādu nedarbu. Bērni ir vērīgi un prot pielāgoties. Mazais ātri vien liks aiz auss, ka mamma viņam pievēršas tikai tad, kad viņš slikti uzvedas, un tā arī rīkosies, lai tevi ieinteresētu.

8. Neprasi no bērna, lai viņš būtu perfekts. Ir jābūt pietiekami labi, nevis perfekti, jo pēdējais bērnam rada stresu.

9. Interesējies par bērna jūtām, nevis pašu notikumu. Nevaicā, kas un kā notika, bet painteresējies, kā viņš tad jutās, ko tas nozīmēja viņam?

10. Uzslava bez paskaidrojumiem patiesībā ir kontrole. Tā tu parādi, kā bērns var būt labs pret tevi, bet galvenais jau ir iegūt cieņu. Piemēri. Nepareizi: „Tu uzzīmēji ļoti skaistu māju.” Pareizi: „Tu esi izkrāsojis māju skaisti sārtā tonī.”

 

Atceries

*Nesalīdzini savu bērnu ar citiem.

*Mazam bērnam ir grūti ilgāku laiku atcerēties noteikumus un grūti nepakļauties savam impulsam neklausīt.

*Samīļo savu bērnu arī tad, ja esi dusmīga, jo viņam vajag drošību.

*Bērnam vajag mantas, caur kurām izreaģēt dusmas, un šajā brīdī esi viņa tuvumā.

 

Sagatavoja: Sigita Āboltiņa

Foto: Edgars Duks