Pēdējā bulta

GLS konference katru gadu izaicina un apmāca vadītājus, lai viņi nestu pozitīvas pārmaiņas savā ģimenē, skolā, darbavietā, draudzē vai tajā jomā, kurā Dievs aicinājis viņus darboties, tādējādi vairojot Dieva valstības ietekmi šajā pasaulē. 2018. gada GLS konferencē viena no visuzrunājošākajām bija Mozaīkas draudzes Losandželosā mācītāja Ervina Makmanusa uzruna, aicinot dzīvot to dzīvi, kādai esam radīti. Piedāvājam šo uzrunu “Baptistu Vēstneša” lasītājiem un aicinām pieteikties šī gada GLS konferencei!

Esmu pārliecināts, ka lielākās kaujas, kuras izcīnām, izcīnām sevī. Tās ir cīņas, kas plosās mūsu dvēselēs. Ja spējam iemācīties, kā uzvarēt tumsu, kas ir mūsos, tad varam palīdzēt savai dzīvei virzīties uz gaismas pusi. Kad cenšamies apgūt organizāciju vadības principus vai kultūru, tas viss šķiet ļoti objektīvi. Bet man šķiet, ka realitāte ir tāda, ka vairums esam šeit ne tikai lai saprastu, kā labāk vadīt savas organizācijas vai veidot izcilākas draudzes. Man šķiet, ka iekšēji esam līdz izmisumam nobijušies, ka mūsos visos ir izcilība, kas nekad netiks realizēta. Ka mūsos ir kaut kas tāds, kam netiekam klāt.

Kad manam dēlam bija 15 gadi, viņš teica: “Es gribu iepazīties ar to cilvēku, kurš deva tev vārdu." Mēs aizlidojām uz otru valsts malu. Es nebiju runājis ar šo cilvēku 15 gadus. Es vedu savu dēlu iepazīties ar Bilu Makmanusu. Viņu pirmajā un pēdējā sarunā mans patēvs pateica ko tādu, ko nemūžam neaizmirsīšu: "Es nezinu, ko tavs tēvs tev ir stāstījis, bet viņš bija tāda viduvējība." Un tad viņš vēlreiz uzsvēra: "Viņa brālim bija izcili dotumi, bet viņš bija viduvējība." Šie vārdi turpināja atbalsoties manā dvēselē. Todien, kad devāmies projām, es sapratu – ja savā dzīvē nepieņemšu cita veida lēmumus, manas dzīves stāsts būs: "Viņš vienkārši bija viduvējība."

Mūs visus vajā viena lieta – biedējošā apziņa, ka nekad pilnībā līdz galam neizmantojam visu, kas ir mūsos. Jūs zināt, ka Dievs jūs ir radījis, Viņš ir devis jums nolūku, mērķi, nozīmīgumu, un jūsu dzīvei ir jābūt jēgpilnai. Es sāku rakstīt grāmatu ar nosaukumu "The Last Arrow: Save Nothing for the Next Life" (Pēdējā bulta – neatliec neko nākamajai dzīvei), jo gadu gaitā biju atklājis, ka pazīstu tik daudz cilvēku ar īpašu potenciālu un spējām, skatoties uz kuriem, šķita – viņi spēs paveikt tik daudz, bet viņu dzīves nekad neatspoguļoja to, ko pārējie viņos saskatīja. Sāku saprast, ka dzīves centrā nav talants vai gudrība, dāvanas vai prasmes. Tajā ir tik daudz kas vairāk.

Daudzi no mums dzīvo, turoties pie tās situācijas, kurā esam, jo tur mūs vislabāk pieņem. Mēs baidāmies atrauties no sava bara un kļūt par to vienreizējo cilvēku, kādu Dievs mūs radījis. Jo tad, kad kļūstam par to, kādu Dievs mūs ir radījis, nebūsim līdzīgi nevienam citam pasaulē. Neviens nevarēs mūs saprast vai izskaidrot, reizēm viņi nespēs mūs pieņemt. Mums ir jāuzdod sev jautājums: "Kā lai es kļūstu par to cilvēku, kāds tiku radīts? Kā lai es realizēju visu potenciālu, kas slēpjas manī? Kā lai es pārtraucu dzīvot tajā, kas ir ierasts? Kā lai es izlaužos no viduvējības inerces un kļūstu par cilvēku, kas palīdz citiem atklāt savu īsto “es”?"

Es tik ļoti gribētu katru rītu pamosties ar apziņu, ka man ir dots apsolījums uzvarēt, man ir apsolīta pilnīga uzvara. Vai tas nebūtu apbrīnojami – zināt, ka to, ar ko šobrīd cīnāties savā uzņēmumā, dzīvē, ģimenē, karjerā, draudzē – to visu uzvarēsiet. Esmu pārsteigts, cik daudziem cilvēkiem ir vajadzīga atļauja, lai kaut ko uzsāktu. Bet gandrīz nevienam nav vajadzīga atļauja, lai kaut ko beigtu. Cik daudzi no mums ir sajaukuši tos brīžus dzīvē, kad domājām, ka esam izgāzušies, bet patiesībā tikai pielikām punktu? Cik daudzi no mums ir samierinājušies ar dzīvi, kura ir kaut kas daudz necilāks par dzīvi, kāda mums būtu jādzīvo? Ne tāpēc, ka mūs kāds atturētu, bet tāpēc, ka pietrūkusi pārliecība vai ticība darīt to, kam esam radīti... Cik daudzi no jums taupa labāko nākamajai dzīvei, kaut arī mums ir dota tikai šī dzīve?

Es rakstīju grāmatu, biju manuskripta vidū. Pabeidzu rediģēšanu, un tam visam pa vidu centos tikt pie dzīvības apdrošināšanas. Septiņus gadus biju centies dabūt dzīvības apdrošināšanu, tomēr nekad nekvalificējos dzīvības apdrošināšanai, kaut arī jutos vesels. Ārsti nevarēja pateikt, kas īsti nav kārtībā. Kopā ar sievu Kimu devāmies pie ārsta uz ikgadējo pārbaudi. Es gaidīju, kad viņš paziņos, ka esmu pilnīgi vesels. Bērni arī mūs gaidīja, lai visi kopā varētu nosvinēt to, ka beidzot varēšu dabūt apdrošināšanu. Ārsts paskatījās uz mani un teica: "Tev ir vēzis." Šie vārdi šķita tik sirreāli, jo bija tik negaidīti. Tas bija gandrīz kā ārpusķermeņa mirklis, it kā ārsts šos vārdus teiktu kādam citam. Es paskatījos uz Kimu un ieraudzīju izmisumu viņas acīs. Pēc tam mums tas bija jāpasaka Āronam un Mērijai. Es redzēju, kā šī ziņa satrieca mūsu bērnus. Tas bija ļoti grūts laiks. Uzzināju, ka vēzis man ir bijis jau ilgu laiku, tas jau bija progresējis, un es biju augsta riska kategorijā. Es nezināju, vai "The Last Arrow" nebūs pēdējā grāmata, ko sarakstīšu. Nodomāju, ka tas gan būtu dīvaini, ja tā tiešām izrādītos mana “pēdēja bulta”.

Tajā vakarā, kad uzzināju, ka man ir vēzis, devos mājās. Es atvēru manuskriptu 93. lapā un izlasīju priekšpēdējo teikumu, ko biju uzrakstījis gadu iepriekš un biju piemirsis. Tur bija teikts: "Man jums jāpasaka, pirms jūs to uzzināt no kāda cita, ka es mirstu." Es šos vārdus biju uzrakstījis gadu pirms uzzināju par vēzi. Bet tajā vakarā tas bija pirmais teikums, ko izlasīju manuskriptā. Tas bija sirreāli - izlasīt to, ko biju rakstījis pirms gada. Tā, it kā tie būtu vārdi no laika kapsulas, kuri gaidīja, kad būšu gatavs saskarties ar šo realitāti. Bet nozīmīgākais, ko biju uzrakstījis, nebija šis teikums, bet gan nākamais – "Bet tieši tāpat arī jūs." Tā ir realitāte. Problēma ir tā, ka vairums no mums dzīvo tā, it kā mēs nemirtu. Vairums no mums rīkojas tā, it kā mēs dzīvotu mūžīgi. Ja gadījumā to nezināt, man jāinformē jūs, ka mirsiet. Jums pret šo brīdi jāizturas kā pret kaut ko svētu un nozīmīgu. Jums katra diena jādzīvo tā, it kā tā būtu jūsu dzīves pēdējā diena. Tad es devu sev atļauju just visu, ko es vēlos just. Ja es būšu nobijies, tad arī jutīšos nobijies. Ja jutīšos dusmīgs, būšu dusmīgs. Ja rūgtuma pilns, tad tāds arī būšu. Es jutīšu to, ko jūtu, es neizlikšos. Tomēr, es nekad nejutu rūgtumu, pat nevarēju iedomāties par to, jo esmu nodzīvojis tik skaistu dzīvi. Kā gan es varētu just rūgtumu pret Dievu vai dzīvi, ja mans ceļojums ir bijis tik apbrīnojams? Es nekad nejutos dusmīgs, jo sajutu, ka mana dzīve ir bijusi nesamērīgi laba, esmu piedzīvojis to, par ko citi tikai sapņo. Bet mani visvairāk pārsteidza, ka nekad nebiju nobijies. Es biju gatavs baidīties un varbūt rīt būšu nobijies. Bet varu jums teikt, ka līdz šim brīdim neesmu izjutis bailes.

Kad saskāros savā dzīvē ar vēzi, biju skatījies acīs nāvei jau pirms vairākiem desmitiem gadu. Es varēju teikt kā modes industrijā: "Nāve ir tik vecmodīga." Dažiem no jums nāve ir vēl tikai priekšā, tāpēc jūs dzīvojat bailēs. Bet es vēlos jums teikt, ka baiļu otrā pusē ir brīvība. Visu, pēc kā jūs ilgojaties, ko jūs cerat, visus sapņus, vēlmes un ilgas, ko Dievs jums ir ielicis sirdī, jūs varēsiet sasniegt tikai tad, kad iziesiet caur bailēm uz brīvību. Tajā brīdī es noturēju nelielas personīgas bēres. Tajā brīdī es nomiru un pie sevis teicu: "Dievs, es vēlos dzīvot dzīvi, kurā esmu brīvs no bailēm no nāves." Jo nāvei ir ļoti daudz sabiedroto. Kad baidāties no nāves, baidāties arī no neveiksmēm, no atraidījuma, no neskaidrības, ko nes nākotne, no nestabilitātes, kas valda pasaulē ap jums. Es pazīstu pārāk daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka viņiem ir ticība, bet viņus ir pilnībā paralizējušas bailes. Nāvei ir jābūt jūsu pagātnē. Kad uzsākat attiecības ar Visuma radītāju, viņš nāvi noliek jūsu pagātnē. Nākotnē ir tikai dzīvība. Ja jūs netiksiet galā ar baiļu paralizējošo varu savā dzīvē, tad jūs nekad nedzīvosiet to dzīvi, kurai esat radīti. Jūsu brīvība ir baiļu otrā pusē. Tāpēc pārstājiet bēgt no tā, kas jūs biedē. Ejiet tam pretī un redzēsiet, kā jūs izlauzīsieties tam cauri. Jūsu brīvība ir baiļu otrā pusē, izcilība ir sāpju otrā pusē. Es varu jums droši teikt, ka bailēm nav varas pār manu dzīvi. Nav tā, ka man nav bijis bail. Man ir gļēvuļa gēni. Bet tam, no kā baidāties, ir vara pār jūsu dzīvi. Ja jums ir bail no augstuma, jūs paliekat lejā. Ja bail no pūļa, meklējat vientulību. Tas, no kā baidāties, ir kā robežas ap jūsu brīvību. Un te ir kaut kas skaists, kas iespējams tikai attiecībās ar Dievu, kā Bībelē teikts: "Pilnīga mīlestība aizdzen bailes." Kad Dievs ir vienīgais, kuru jūs bīstaties, Dievs var iznīcināt bailes un atbrīvot jūs savā mīlestībā.

Čikāgā dzīvoja Maikls Džordans, viņš lika basketbolam izskatīties vieglam. Mēs dzīvojam izcilības mitoloģijas epicentrā, jo ir vesela paaudze, kura redzējusi cilvēkus augstākajā līmenī, bet nav redzējusi, kas notiek aiz priekškara – liela upurēšanās, mērķtiecība, disciplīna un sāpes, kas vajadzīgas, lai sasniegtu tādu izcilības līmeni. Mums šķiet, ka sāpes ir tas, kas nosaka mūsu robežas. Bet sāpes nenosaka mūsu robežas. Sāpes ir mūsu izcilības robežas. Ar tām sākas izcilība.

Mani draugi ateisti saka: "Ervin, kādi tev ir pierādījumi, ka dzīve pēc nāves eksistē?" Es saku: "Es saprotu, kāpēc tu uzdod šo jautājumu, jo vienīgais pierādījums dzīvei pēc nāves ir dzīve pirms nāves. Ja tu neesi dzīvs pirms nāves, protams, ka tev būs bail no nāves. Jo vienīgais, ko tu zini, ir nāve." Bet man ir pilnīga pārliecība, ka ir dzīve pēc nāves, jo es jau esmu piedzīvojis un iepazinis dzīvi pēc nāves. Es zinu, ka mani draugi, kuri ir ateisti, agnostiķi, budisti, hinduisti, musulmaņi, - viņi visi ir daļa no mana stāsta, un es gribu, lai viņi zina, ka sāpes mūsu dzīvi neierobežo.

Mūsos ir daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Es vēlos, lai cilvēki, kuri ir tik nobijušies, celtos un atkal sāktu dzīvot. Tie, kuru sapņi ir sagrauti, kurus ir pilnīgi sadragājušas neveiksmes un kļūdu drupas. Es vēlos, lai viņi zina, ka viņu sāpes nav viņu dzīves robeža. Katrā cilvēkā mājo izcilība, bet ir jābūt gatavam iziet cauri savām sāpēm, lai ieietu izcilībā. Es apzinos, ka daudzi no jums šobrīd piedzīvo sāpes. Daudziem cilvēkiem sāpes ir viņu dzīves definīcija. Bet, ja dzīvojat ticības dzīvi, ja esat saiknē ar Dievu, kurš jūs ir radījis, tad saprotat, ka viņa dēls Jēzus ienāca cilvēces vēsturē, mājoja mūsu vidū, dzīvoja skaistu un pilnīgu dzīvi. Šis Dievs dzīvoja ar miesu un asinīm un tad tika sists krustā. Viņš nomira vismokošākajā, pazemojošākajā nāvē – sists, sadauzīts driskās, apsmiets, pazemots... Ja Jēzus vēlētos mums kaut ko pateikt, Viņš teiktu, ka sāpes nav mūsu stāsta beigas. Jo pat Jēzus izcilība bija viņa sāpju otrā pusē. Nedomāju, ka Dievs ienāca cilvēces vēsturē, lai palīdzētu izvairīties no sāpēm. Viņš nāca, lai parādītu ceļu cauri sāpēm. Esmu pārliecināts, ka jūsos mīt izcilība. Ja jūs ieiesiet savās sāpēs un staigāsiet tajās. Ja ticēsiet, ka Dievs jūsu ievainojumu, rētu un vilšanās otrā pusē ir sagatavojis kaut ko apbrīnojamu. Un tad jūs redzēsiet, ka ne tikai jūsu brīvība ir baiļu otrā pusē, ne tikai izcilība ir sāpju otrā pusē, bet jūsu nākotne ir jūsu kļūdu otrā pusē. Mums daudziem ir pieņēmums, ka kļūdas ir mūsu kā personības beigas. Es saprotu, kāpēc. Bet Dievs neraksturo jūsu dzīvi, izvēloties sliktākos brīžus. Dievs definē jūs, izvēloties vislabākos. Dievs jūsos redz izcilību, ko jūs pats neredzat. Viņš redz jūsos nākotni, ko jūs pat nespējat iztēloties. Jums jāsaprot, ka kļūdas nav stāsta beigas.

Es neesmu cilvēks, kurš ir piedzīvojis vienu veiksmi pēc otras. Es stāvu jūsu priekšā kā cilvēks, kurš ir pieļāvis vienu kļūdu pēc otras. Esmu piedzīvojis sirdssāpes un nodevību. Vilšanos. Esmu raudājis tik gauži, ka domāju – noslīkšu pats savās bēdās. Brīžam esmu teicis Dievam: "Nezinu, vai spēšu spert vēl vienu soli."

Pirms 40 gadiem man bija satikšanās ar Visuma radītāju. Šī satikšanās pārmainīja manu dzīvi. Pirms tam nebiju domājis, ka tas iespējams. Cilvēki jautā: "Kas tevi motivēja atdot dzīvi Jēzum?" Man galīgi nerūpēja debesis. Man šķita, ka cilvēki, kuri runā par debesīm, ir savādnieki. Man nerūpēja elle; cilvēki, kas par to runāja, bija pārāk notiesājoši. Man bija bail, ka dzīvošu un nomiršu un neko jēdzīgu ar savu dzīvi neizdarīšu. Man bija bail, ka patēvam būs izrādījusies taisnība – esmu tikai viduvējība. Man bija bail noslīkt pašam savā viduvējībā un nenodzīvot to dzīvi, kādai esmu radīts. Es gribu, lai jūs zināt – ir dzīve, kas jūs gaida. Un ticība nav ceļš, kas ved ārpus drosmes, tas nav ceļš, ar ko izvairīties no upura. Ticība dod spēku un enerģiju, lai ieietu savās sāpēs, bailēs un kļūdās. Un, kad ievilksiet savu pēdējo elpu, lai jūsu bultu maks ir tukšs un pēdējā bulta ir jūsu rokās.

Sagatavoja
Liene Katrīna Batkovska
Jelgavas draudze