Normunds Zariņš licencēts par LBDS sludinātāju

Ir Tā Kunga 2024. gada 28. jūlija rīts. Mazā, senā baznīciņa Sārnatē, gleznainā stāvkrasta svētītās jūras tuvumā, sagaida savus viesus. Tai ir klusā un pazemīgā latvieša daba. Tā tik daudz varētu pastāstīt par to, kā vecākā ēkas daļa tika pārvesta no Zirām. Pati draudze dibināta 1900. gadā. Jaunā baznīcas ēka tika piebūvēta 1923. gadā. Tā varētu būt lepna, ka ir bijusi par tikšanās vietu vienai no pirmajām baptistu draudzēm Latvijā, kā arī par slēpni mežabrāļiem pēc Otrā pasaules kara, arī pēdējā pieturvieta bēgļiem, kad tie devās pāri jūrai. Bet lepnums nav tās dabā. Sešu rūšu balti ierāmētajos logos mirdz aicinoša gaisma un zilpelēkā koka ēka ir gatava svētkiem. Gatava un skaista arī tādēļ, ka grūtos un tukšos laikos, kad baznīciņa gandrīz būtu zudusi pamestībā, atradās ļaudis, kas redzēja šajā ēkā un draudzē sargājamu vērtību. Un viņi sargāja un nosargāja – Egils Ozoliņš ar sievu Martu un saviem četriem bērniem 34 gadu garumā rūpējās par šo ēku, pašaizliedzīgi ziedodami savus līdzekļus, laiku un darbu. Palīgā nāca arī Andris Sproģis seniors un Andris Sproģis juniors, līdzēja arī Lidijas Aisteres atbalsts. Bez šiem cilvēkiem šodien te nebūtu svētku diena, bet nu ir trīskārša.

Draudze svin savu 124. gadadienu. Latviešu disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane Doroņina, kuras sirdī un lūgšanās Sārnates baznīcai ir bijusi īpaša vieta, svin savu 99. dzimšanas dienu. Bet viņa svin ne tikai savu dzimšanas dienu, viņa svin to, ka viņas lūgšanas ir uzklausītas un Dievs ir Sārnatē sapulcinājis cilvēkus no tuvām un tālām vietām, kā arī dāvinājis Sārnates baptistu baznīcai jaunu un entuziasma pilnu draudzes ganu – sludinātāju Normundu Zariņu.

Dieva ceļi ir neizdibināmi, un reizēm tas, kas kādam šķitis neievērojams, saņem no Dieva īpašu labvēlību. Tā arī Normunda cieņpilnais, siltuma un mīlestības piepildītais redzējums par Sārnates dievnamu un tās draudzi liek domāt, ka katrai norisei ir savs īpašs laiks, un Sārnates baptistu draudzes atdzimšanas laiks, ilgi gaidīts, ir pienācis tagad. Vai gan citādi Dievs būtu līdz šim 14 gadus Zviedrijā nodzīvojušā Normunda sirdi tik stiprām saitēm sējis pie Sārnates baznīciņas? “Ak, Dievs, Cebaot, atjauno mūs un liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!” – spēcīgi skan 80. psalma vārdi no teoloģijas doktora Ilmāra Hirša mutes. Un šie vārdi ir tik ļoti īstajā reizē, domājot par garīgās rosības atjaunošanos Sārnatē.

Normunda Zariņa svinīgā solījuma došanas laikā cieši apkārt ir brāļi: LBDS bīskapa vietnieks, Garīdznieku Brālības vadītājs – mācītājs Edgars Godiņš, Rīgas Āgenskalna draudzes mācītājs Edgars Mažis, LBDS Garīdznieku brālības Ziemeļkurzemes vadītājs – sludinātājs Andis Smelte, Užavas draudzes sludinātājs Egils Ozoliņš un jau minētais teoloģijas doktors Ilmārs Hiršs. Brāļi ir līdzās, lai būtu par lieciniekiem, iestiprinātājiem un aizlūdzējiem šajā notikumā, kas savā ziņā līdzīgs kāzām, tikai “jā” vārdi ir vairāki, un tie Dieva priekšā apliecina apņemšanos rūpēties par draudzi un tās cilvēku garīgo dzīvi.

Garīdznieka Normunda Zariņa dzīvē gluži kā Sārnates dievnama un draudzes pastāvēšanā ir bijis gan labāks, gan grūtāks laiks. Pārbaudījumu laiks un ciešanu laiks, sāpju laiks un piecelšanās laiks. Vai toreiz, kad Normunda tētis viņu nesa uz saviem pleciem, jo puisēnam bija grūtības staigāt smagas diagnozes dēļ – viņš skatīja gara acīm, ka dēls reiz pārliecināti un drosmīgi sludinās Dieva vārdu draudzēs? Vai klasesbiedri, kuri Normundu burtiski nēsāja uz rokām, lai zēns varētu būt klātesošs mācību procesā sākumskolā, zināja, ka šo atbalstošo mīlestību Normunds sniegs vēl tik daudziem, vēlāk ilgus gadus kalpodams kā mentors un sarunu terapeits sociālās aprūpes jomā? Un vai tie, kuri vēlāk nievāja un spļāva sejā savam tik citādajam biedram, kuru viņiem bija grūti pieņemt – vai viņi nenojauta to lielo spēku, kas Normundam liks izturēt, celties un darīt vairāk, nekā viņa spējas šķietami ļauj? Jau agri, astoņu gadu vecumā, mazais zēns uzticēja savu sirdi Dievam, un Dievs to nav atstājis līdz šim brīdim. Arī Normunds nav atstājis Dievu, un brīdī, kad pēc īpaši garīgi un fiziski smagiem dzīves posmiem Normundam vairs nebija spēka pateikt neko citu, viņš teica: “Dievs ir labs”.

Savā uzrunā tūlīt pēc solījumu došanas jaunais garīdznieks, kuram garīgā kalpošana arī līdz šim ir bijusi neatņemama dzīves daļa, apliecina –“būt Dieva atpestītam ir nozīmīgākais manā dzīvē”. Uzsverot, ka draudzes misija paliks nemainīga, ar to saprotot Dieva godināšanu, mācību, liecību, sadraudzību, kalpošanu, Normunds Zariņš akcentē arī atvērtību sabiedriskās un kultūras dzīves aktivitātēm, saskaņā ar kristīgās morāles un ētikas principiem.

Skan pēdējā dievkalpojuma dziesma. Gaišiem latviešu cilvēkiem pilnā baznīca vibrē neparastā sirsnībā, dzied visi, arī Lidija Doroņina, kurai tieši šī dziesma ir bijusi kā gaismas un cerības stars caur okupācijas laika šausmām, dzied un muzicē Ozoliņu ģimenes instrumentālais ansamblis, koklētāja Ieva Veide, dziedātāji Jānis Kurševs un Iveta Apine. “Es uzticos! Dievs mani pasargā. Vai tuksnesī, vai dzelmē bangainā. Kaut viļņi krāc, man mierīgs prāts. Mans Debess Tēvs par mani nomodā!”

Ieva Veide
Mazsalacas draudze