"Mūsu dēls vairs neguļ savā gultā..."

Aizvadītā gada nogalē uz Jordāniju konteinerā tika nosūtītas 3550 kurpju kastes ar dāvaniņām sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem, bet ar to noslēdzās tikai akcijas „Zvaigzne austrumos” pirmā fāze Latvijā. Nākamā akcijas fāze sākās Tuvajos Austrumos.

Piektdien, 13. februārī, kopā ar Tomu Ašnevicu caur Parīzi lidojām uz Jordānijas galvaspilsētu Ammānu klātienē piedalīties konteinera izkraušanā un dāvaniņu dalīšanā. Sākotnēji lidojums līdzinājās daudziem citiem lidojumiem. Kad virs Vidusjūras bijām baudījuši vieglu maltīti un mūsu nedaudz vairāk kā 4 stundas garais lidojums tuvojās noslēgumam, tad pamanīju, ka ierodamies reģionā, kur drošības prasības ir atšķirīgas no ierastā. Ielidojot Izraēlas gaisa telpā, visiem pasažieriem bija jāpaliek savās sēdvietās un bija aizliegts kabīnē pārvietoties. Pa iluminatoru tālumā varējām redzēt Telavivas un citu pilsētu gaismas, pavisam drīz jau nolaidāmies Ammānas lidostā. Ar platu smaidu uz lūpām mūs sagaidīja mācītājs Haitams Mezareh, kas vienlaicīgi ir Nācariešu draudzes mācītājs un arī NVO vadītājs. Ceļš uz Ammānu bija plats un labi asfaltēts. Ceļa norādes rakstītas arābu un angļu valodās, tāpēc nebija sajūta, ka tieku vests nezināmā virzienā. Nezināmais bija vienīgi tas, ka austrumu viesmīlība neaprobežojas ar vienu maltīti vien. Vispirms mūs kārtīgi paēdināja kādā ēstuvītē, kas ar savu stilu pielīdzināma 90to gadu šašliku ēstuvēm Rīgā, taču šeit pie galdiņiem sēdēja tikai vīrieši un apkalpoja arī tikai vīrieši. Pēc tam bija jāsāk meklēt labākā vieta tipiskajam jordāniešu saldajam ēdienam knafi, kas gatavots no rikotta siera un saldām karamelizētām nūdelēm pa virsu. Ak, austrumu viesmīlība, kā mēs tagad gulēsim?

Aizmigt ar cepuri galvā
Mūsu dzīves telpa bija viena istabiņa kādā dzīvoklī daudzstāvu namā, kur pirmais stāvs ir izīrēts draudzes kalpošanas vajadzībām un birojam. Dzīvoklis ir diezgan tipisks Vidusjūras apbūvei – betona sienas, mākslīgā marmora grīdas un vieglas konstrukcijas lodziņi ar stikla rūti vienā kārtā. Pirmā lieta, ko pamanām, ir tā, ka redzam paši savu elpu un nav daudz siltāks par kādiem +3 grādiem. Tieši tikpat cik laukā. Elektriskais sildītājs tika ieslēgts, bet uz siltumu bija jāgaida. Izrādās, ka uz mūsu gultiņām ir uzklātas tieši tādas pat segas, kādas tika pirktas arī par akcijas „Zvaigzne austrumos” saziedotajiem līdzekļiem. Sega ir ļoti silta un plata. Pat kādi 3 cilvēki zem tās varētu sagulēt. Laižoties miegā, secinu, ka tas bija pareizais lēmums segas nepirkt Rīgā, bet pirkumu uzticēt jordāniešiem. Mēs nebūtu nopirkuši tik biezas segas. Es nebūtu iedomājies, ka šajā reģionā var būt tik auksts istabā. To nodomājis, uzliku savu adīto cepuri galvā un ieritinājos segā.

Aiz plīvura
Pēc ļoti labi izgulētas nakts devāmies lejā pagalmā, kas bija pilns ar sīriešu bēgļu bērniem un pārsvarā viņu mātēm. Bija arī daži tēvi. Bērniem tiek organizētas rotaļas. Pieaugušie ar savām ANO izsniegtajām bēgļu apliecībām piesakās uz palīdzības saņemšanu. Pēc kāda laika redzu, ka tiek dalīts siltais ēdiens – lielas rīsu porcijas ar ceptu vistu. Kamēr Toms to visu iemūžina foto un video, tikmēr es ar Jozefu, vienu no organizācijas vadītāja palīgiem, iepazīstos ar viņu darbu un palīdzību bēgļiem. Vērojot apkārt notiekošo, secinu, ka manai eiropieša acij nav viegli pierast pie aizplīvurotajām sieviešu sejām, taču to uztveru arī kā metaforu tam, ka man vēl jāiepazīst jaunā vide, kultūra, situācija. To varēšu vien ar vietējo cilvēku palīdzību. Jozefs man pastāsta, ka bēgļi nāk no divām vietām. Sīrieši pārsvarā ir musulmaņi, kas jau pāris gadus bēg prom no Sīrijas pilsoņu kara dēļ. Daudzi zaudējuši savas dzīves vietas bombardēšanas dēļ. Pagājušajā gadā Jordānijā sāka ieplūst daudzi irākiešu bēgļi. Viņi pārsvarā ir kristieši, kas bēg reliģiskā genocīda dēļ, ko pret kristiešiem un citām minoritātēm organizē Islama Valsts kaujinieki. Jordānijā bēgļiem nav atļauts strādāt. ANO katram oficiāli reģistrētam bēglim katru mēnesi piešķir pārtikas talonus 50 dināru vērtībā, ko bieži vien viņi spiesti pārdot, lai iegūtu naudu dzīves vietas īrei. Bēgļu bērni skolās neiet, tāpēc visu dienu pavada mājās. Gan jordānieši, gan sīrieši, gan arī irākieši komunicē arābu valodā, taču tas nenozīmē, ka jordānieši būtu priecīgi par tik lielu bēgļu pieplūdumu. Bēgļi ir ļoti priecīgi un pateicīgi par palīdzību, ko viņi šajā draudzē saņem. Šeit viņiem pieejams zobārsts, frizieris, bērnu centrs. Šeit bēgļiem māca radīt dažādus suvenīrus, kādus tirgo tūristu populārākajās vietās. Šeit notiek semināri un apmācība sievietēm, lai palīdzētu ģimenēm vardarbības gadījumos. Šeit pieejams arī garīgais un psiholoģiskais atbalsts.

Šovasar te plānots izveidot skolu bēgļu bērniem, jo publiskās Jordānijas skolas viņiem nav pieejamas.

Konteiners
Konteiners Akabas ostā ieradās jau janvāra beigās, bet ostas strādnieku streika dēļ izveidojās kravu sastrēgums, tāpēc ļoti aizkavējās kravas saņemšana. Otrdienas vakarā, 17. februārī, konteiners sasniedza Ammānu un kādi 15 jaunekļi to izkrāva. Visas 3550 kurpju kastes saņemtas nevainojamā stāvoklī. Visas. Nu varēsim apmeklēt bēgļu ģimenes. Vietējie man paskaidroja, ka uz bēgļu nometnēm mēs nevarēsim doties, jo ārzemniekiem būtu jāiegūst īpaša valdības atļauja, bet mūsu vizītes laiks ir par īsu tās iegūšanai. Tāpēc nākamajā rītā dodamies pie bēgļiem tepat Ammānā.

Mans nams ir tavs nams
Pirmā vizīte ir kādā sīriešu ģimenē. Mūs aicina iekšā dzīvoklī. Pamanu uzkrītošo minimālismu. Pirmā istaba ir pilnīgi tukša. Tā ir auksta. Taču apdzīvota ir nākamā istaba. Uz grīdas izklāti tepiķi un pāris plāni matracīši. Nekā lieka. Centrā stāv propāna sildītājs. Turpat uz tepiķa ģimene ēd samērā trūcīgas brokastis un mums piedāvā pievienoties. Pēc mūsu atteikuma uzstāj, lai iedzeram tēju. Uzzinājuši, ka mēs ar Tomu esam ciemiņi no Latvijas, viņi saka: „Mans nams ir arī tavs nams!” Dziļi sirdī sajūtu, ka tie nav tikai vārdi vien. Kaut pilnīgā nabadzībā, tomēr viņi gatavi dalīties visā. Labi, ka nebija jānāk tukšām rokām pie viņiem, bet varējām atnest segas un pārtiku.

Nākamajās ģimenēs ir bērni, tāpēc jāņem līdzi arī kurpju kastes. Kāda sīriešu ģimene dzīvo tādā kā pagrabā. Vēlāk izrādās, ka tur mitinās vairākas ģimenes. Istabas centrā ir propāna sildītājs, bet telpā daudz spraugu, tāpēc siltuma nepietiek. Caurvējš ir tik liels, ka pēc vizītes esmu nosalis. Kā tur tie maziņie vēl nav saslimuši?

Kādā Mosulas irākiešu ģimenē tēvs ir runīgs. Stāsta par to, kā pagājušajā vasarā viņam uzbruka un izveda ārpus pilsētas nomiršanai tikai tāpēc, ka piederīgs kristiešu minoritātei. Kad nāca pie samaņas, vīram izdevās aizrāpot līdz šosejai. Viņu atrada un nogādāja slimnīcā. Vēl tagad uz viņa miesas redzamas rētas. Islama kaujinieku iebrukums lika bēgt uz Jordāniju.

Kādā citā ģimenē diviem puikām tika akcijas dāvaniņas. Tēvs ir asarās. Pirms gada viņam bija māja un darbs. Viņš bija savas ģimenes apgādnieks. Taču tagad viņš pat rotaļlietas nevar saviem bērniem nopirkt.

Šajās vizītēs piedzīvoju, cik daudz šiem cilvēkiem nozīmē tas, ka viņi nav aizmirsti un pamesti. Šīs vienkāršās dāvaniņas ir kas vairāk, nekā lietas. Tās dāvā cerību un prieku ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem. Pārējās dāvaniņas vietējie turpinās dalīt personīgās vizītēs, tiks organizēti pasākumi, uz kuriem aicinās ģimenes lielākā skaitā. Pēdējā dienā pirms došanās uz lidostu tika izdalītas dāvaniņas 250 bērniem. 7. martā bija dāvanu pasākums 600 bērniem. Tā visas dāvaniņas drīz būs atradušas savu jauno saimnieku. No jūsu rokām tās nonāks bēgļu bērnu rokās.

Karaļa ģimene baptistu skolā
Mums bija arī vairākas tikšanās ar vietējo konfesiju līderiem. Ļoti izglītojoša un vērtīga bija sastapšanās ar baptistu draudžu prezidentu Dr. Džeries Abu Gazaleh. Viņš pastāstīja par labo sadarbību evaņģēlisko kristiešu starpā, kā arī par izglītības lielo nozīmi. Piemēram, Jordānijā kristieši ir vien 2,5%, bet kristiešu pārvaldībā ir 35% valsts ekonomikas. Baptistiem ir vairākas privātskolas, un vienā no tām izglītojas karaļa ģimenes locekļi. Karaļa vecmāmiņa par saviem līdzekļiem ap skolu uzcēla pamatīgu mūra žogu, lai viņas bērniem būtu droša vide. Šobrīd lielākais baptistu projekts ir jaunas skolas celtniecība.

Jordānijā varēja pamanīt, ka viņi ļoti ciena savu karali. Visur pie sienām ir viņa attēli, un arī cilvēki apliecināja, ka viņu karalis ir gudrs, taisnīgs un labs valsts vadītājs, kuram visi seko ar prieku. Viena no karaļa prioritātēm ir arī reliģiska harmonija un saskaņa valstī.

Ar Kalašņikovu baznīcā
Viens no jautājumiem, par ko runājām, bija drošības situācija. Vai kristiešu minoritāte jūtas drošībā? Atkal un atkal jordānieši mums stāstīja par to, ka viņu valsts ir drošākā reģionā un kristiešiem ne no kā nav jābaidās. Taču ik pa laikam bija kādi stāsti, kas mudina aizdomāties par citu realitāti. Piemēram, mācītājs Haitams stāstīja, kā pirms pāris gadiem kāds ienāca baznīcas teritorijā un ar vārdiem: „Allahu Ahbar!” atklāja uguni no kalašņikova automāta. Par laimi, viņš bija sajaucis dienas. Tajā dienā tur bija tikai daži cilvēki, un visi paspēja aizmukt. Svētdienā incidents nebūtu beidzies bez upuriem. Drošības dienesti gan ātri savaldīja vainīgo un piesprieda viņam bargu sodu. Mūrī joprojām palikušas ložu pēdas kā atgādinājums par notikušo. Kāds cits mācītājs stāstīja, ka Islama Valsts aktivitāšu dēļ Sīrijā, Irākā un arī Jordānijā atmosfēra sāk kļūt saspringtāka. Viņi pamanījuši, ka viņu 12 gadu vecais dēls jau otro mēnesi neguļ savā gultā, bet grib naktī gulēt vecāku istabā. Mūsu vizītes laikā arī viens no bēgļu kalpošanas komandas darbiniekiem saņēma draudus sev un savai ģimenei. Nekavējoties viņš tika pārcelts uz citu pilsētas apkaimi un par saņemtajiem draudiem ziņots drošības iestādēm. „Mēs to uztveram ļoti nopietni,” teica mācītājs Haitams.

Vai vērts?
Nepilna nedēļa bija aizsteigusies ļoti ātri. Pa ceļam uz lidostu sāka snigt. Lidmašīnā sāku pārdomāt akcijas laikā Latvijā un nu arī Jordānijā piedzīvoto. Mani dziļi iespaidoja satikšanās ar bēgļu ģimenēm un viņu pateicība. Šīs kastītes dāvāja viņiem cerību. Man bija jādomā arī par bērniem, kas nevar iet jordāniešu skolās un tāpēc speciāli viņiem jāizveido skola šajā vasarā. Man jādomā par kalpotājiem, kas pašaizliedzīgi, ikdienu Kristus evaņģēlija vārdā kalpo bēgļiem. Mani pārsteidza arī viņu atvērtība, ieinteresētība un pateicība. Mani pārsteidza viņu teiktais: „Ar jums mums tik viegli saprasties! Tas nav kā ar dažām lielajām amerikāņu draudzēm, kas grib mūs mācīt un diktēt.” Kad viņi teica: „Mēs gribētu ar jums turpināt sadarboties”, tas izklausījās tā īsti.

Es domāju arī par to, kā akcija ir nākusi par labu mums pašiem. Man jāatceras gan klātienē, gan pa telefonu saņemtās pateicības akcijas sakarā: „Paldies, ka ļāvāt paraudzīties uz pasauli plašāk! Paldies, ka ienesāt lielāku mērķi, kas pārsniedz ikdienas rutīnu! Paldies, ka ļāvāt piedzīvot došanas prieku!”

Par akcijas dalībnieku prieku nebrīnos, jo Jēzus teicis: „Svētīgāk ir dot, nekā ņemt!” Līdz ar to mums kā draudzēm un kā indivīdiem paliek izvēle: dzīvot tikai sev, savai ierastajai videi, jeb paraudzīties plašāk, ar globālu skatu un dievišķu mērogu un kļūt par tiem, kas cenšas vairāk dot, nekā ņemt. Vislabāk darīt to kopā! Vai novembrī būsiet gatavi?

 

Jordānija

Valsts nosaukums: Jordānijas Hašimītu Karaliste

Karalis: Abdula II

Galvaspilsēta: Ammāna

Valsts iedzīvotāju skaits: 10 miljoni

Ammānas iedz. skaits. 2 miljoni

Bēgļu skaits valstī:         1 miljons

Attālums no Rīgas līdz Ammānai: 3000 km

Reliģiskā piederība: 97 % sunnītu musulmaņi. 2,5% kristieši. 0,5% citi.

 

Zvaigzne austrumos

Kastes kopā: 3550

Kastes no Latvijas:        3441

Kastes no Igaunijas: 107

Kastes no Lielbritānijas: 2

Brīvprātīgie palīgi: 110

Saziedots segām: 3500 EUR

Nopirktas segas: 206

 

Sagatavoja: Pēteris Eisāns

Februāra vidū Islama Valsts kaujinieki Youtube vietnē publicēja šaušalīgu video, kurā redzama 21 ēģiptiešu koptu nogalināšana Vidusjūras krastā Lībijā. Viņi bija ieradušies Lībijā, lai pelnītu iztiku savām ģimenēm, strādājot celtniecībā. Viņu vienīgais noziegums – būt kristietim. 28. februārī mācītājs Haitams zvanīja un informēja, ka viņš kopā ar vēl dažiem brāļiem dosies mierināt cietušo ģimenes. Es izsūtīju e-pastus baptistu draudzēm. Ziedoja gan draudzes, gan uzņēmumi, gan NVO, gan arī cilvēki individuāli. Ziņoju, ka atsaucība bija ļoti laba, tāpēc jordāniešu partneriem uz Ammānu varējām pārskaitīt mūsu visu kopā savākto ziedojumu EUR 4619,43.

Paldies visiem atsaucīgajiem ziedotājiem! Lai arī klātienē mēs nevarēsim mierināt sērojošās ģimenes, taču mūsu artava būs kā liecība, ka viņi nav vieni, aizmirsti un pamesti. Jāņa evaņģēlijs saka, ka Svētais Gars ir kā ceļa biedrs blakus. Ar šo mīlestības darbu mēs apliecinām, ka caur Svēto Garu arī mēs viņiem kādu brīdi gribam būt blakus! Paldies par šo kopīgo liecību!