Lijas un Andreja Šternu dziesmu albūma prezentācija

LIJAS un ANDREJA* dziesmu albūma "Es neesmu viens" prezentācija notiks 1. jūnijā, 17:00, bīskapa Andreja Šterna nāves otrajā gadadienā, Rīgas Golgatas baptistu baznīcā, Hospitāļu ielā 32.

Kristieši vienmēr ir dziedājuši. Nav svarīgi vai Dievu slavināja tikai ar balsi, fonā skanošām bazūnes skaņām, stabulēm, cītarām vai skanīgu zvārguļu šķindām, jo galvenais – dziedāšana bija savas ticības teikšana un evaņģēlija vēsts pasludināšana. Dziedāja, kad sirds bija pilna ar prieku, pateicību, ilgām vai skumjām un vajāšanu nospiesta.

Dziesmas izteic ticības apliecinājumu – mazāk jūtu izpaušanu. Lija un Andrejs dziesmās apliecina savu ticību. Dziedot tās pašas ticības dziesmas uzplauka Lijas un Andreja mīlestība. Ar šīm dziesmām viņi pasaulē laida un izaudzināja deviņus bērnus. Dziesmas pavadīja Andreju viņa apmēram četrdesmit gadus ilgajā garīgajā kalpošanā. Šis ieraksts ir liecība par Andreja krietni nodzīvotu mūžu un viņa ticības nemirstību, kā dzied dziesminieks: „Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (118.Ps.17)

Autentiskais mūzikas mājas ieraksts ir būtiska Latvijas kultūras mantojuma daļa, jo saglabā nākamajām paaudzēm liecības par XX gs. baptistu kā brāļu draudžu – hernhūtiešu idejisko mantinieku tautas [folk] muzicēšanas un dziedāšanas tradīcijas. Dziesmas tika dziedātas ne tikai lūgšanu sapulcēs, bet arī veidoja ikdienas dzīves ritmu. Daudzi, tai skaitā Lija un Andrejs, tieši draudzes namā iemācījās spēlēt ģitāru, mandolīnu, cītaru, vijoli, klavieres, lai ne tikai dievkalpojumos, bet arī klusos un nesteidzīgos vakaros sanāktu kopā un piekoptu mājas muzicēšanu. Šo dziesmu unikālā savdabība bija un joprojām ir nozīmīga Latvijas tradicionālās kultūras daļa, kas saistīta tieši ar kristietības mantojumu. Šobrīd, kad mūzikas industrija kuļas aktuālo aranžējumu meklējumos, producenti rada aizvien jaunas skaņu aplikācijas un trokšņus, tiek aizmirsts, ka labām dziesmām  galvenais nav jābūt modernām, lipīgām vai sazin vēl kādām, bet patiesām. Dziesmas forma pati par sevi ir tikai kā trauks, vecāks, vai mazāk sens, bet trauks. Svarīgākais ir tas, ar, ko trauks piepildīts. Un šajā ierakstā dzirdamās dziesmas ir piepildītas ar patiesumu, īstumu. Tajās ir kaut kas no mūsu katra dzīvesstāsta. Klausoties šo ierakstu neviļus nāk prātā viens no ietekmīgākajiem XX gs. populārās mūzikas izpildītājiem – Džonijs Kešs [Johny Cash] un viņa albums: „My Mother’s Hymn Book”. Viņš savas trauksmainās mūziķa dzīves ceļa noslēgumā vēlējās ierakstīt plati ar dziesmām, kuras viņš bērnībā bija dzirdējis baznīcā. Šis ieraksts bija ne tikai viņa radošais testaments, bet kļuva pārsteidzoša liecība par to, ko cilvēka sirdij vajag pēc necilvēcīgas slavas, radošiem meklējumiem un vētrainas dzīves. Tās bija vienkāršas un miera pilnas dziesmas no mātes  lūgšanu [dziesmu] grāmatas. Lijas un Andreja dziedātās dziesmas ir no tā paša dziesmu krājuma. Tās atsauc atmiņā seno baptistu dievkalpojuma rimto noskaņu, laipnās dziedātāju balsis ģitāras un harmonijas pavadījumā, kā arī mūsu vecāku, vecvecāku mīlošās rokas, kuras turēja nodilušo dziesmu grāmatu, kā savas  ticības dzīves simbolu.

*  Andrejs Šterns [20.XI 1943 – 1.VI 2010] – dziedātājs un baptistu mācītājs. Latvijas baptistu bīskaps [1996 – 2002]. Lija Šterna [18 VI 1942, dzimusi Lakšmane] – dziedātāja un muzicētāja. Deviņu bērnu tētis un mamma, sešu bērnu ōpītis un ōme.