LBDS 160 - Zem padomju varas: 1940-1990

Dieva dotais laiks, kas pirmajā brīdī šķiet vistumšākais un nežēlīgākais. Tomēr ticības dzīve un draudžu kopdarbs, Dieva vadīts un pasargāts, turpinās un, pretojoties apstākļiem, tiek meklēti jauni ticības apliecināšanas un pasludināšanas ceļi.

 

ZEM PADOMJU VARAS: 1940–1990

DZĪVOTSPĒJA UN RADOŠUMS

            Karš, emigrācija, deportācijas un represijas, ko piedzīvoja latviešu tauta, skāra arī baptistu draudzes. Daudzi aizgāja bojā kara laikā, citi emigrēja uz Rietumiem, vēl daudzi iesāka sāpju ceļu uz Austrumiem, no kurienes vairs neatgriezās. Tā, piemēram, 1942. gadā tika nošauts diriģents Kārlis Līdaks, 1953. gadā izsūtījumā mirst Garīgā semināra direktors Jānis Rīss. Daudzi vadošie darbinieki emigrēja uz Rietumiem - Fridrihs Čukurs, Jēkabs Dubelzars, Rūdolfs Ekšteins, Ādolfs Klaupiks, Augusts Mēters, Rūdolfs Ukstiņš, Kārlis Zingers, Viktors Baštiks un daudzi citi.

            Padomju režīms atnesa ateisma ideoloģiju, un tika izvērsta aktīva cīņa pret ticību Dievam. Jau 1940. gadā jaunā vara slēdza Garīgo semināru. Tika atsavināti daudzi dievnami, piemēram, Rīgā Savienības namā mājvietu atrada Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātris, Āgenskalna draudzes dievnamā izvietojās Latvijas Televīzijas studija, Pestīšanas Templī - Latvijas Valsts Universitātes sporta zāle un dievnams Vīlandes ielā tika atdots Septītās dienas Adventistu Baltijas Ūnijai.

            1959. gadā Vissavienības Evaņģēlija kristīgo baptistu savienības (VEKBS) vadība publicēja jaunu Nolikumu, kas vēl vairāk ierobežoja draudžu darbību, piemēram, tika noteikts 2–3 gadu kandidāta laiks tiem, kas vēlējās kristīties. LBDS tika “brīvprātīgi” pievienota VEKBS, un tika nozīmēts pilnvarotais baptistu darba pārraudzīšanai.           

            Ilgstoši draudžu darbu ierobežoja dažādi aizliegumi un ierobežojumi. Piemēram, sludinātāju vai mācītāju draudzē drīkstēja ievēlēt tikai ar Kulta lietu pilnvarotā piekrišanu, tika sastādīts aizliegto dziesmu saraksts, bija aizliegts kristīt un uzņemt draudzē nepilngadīgas personas, utt. Tika aizliegtas jebkādas bērnu, jaunatnes un māsu pulciņu darba aktivitātes, kā arī literārā darbība. Ticīgie nevarēja ieņemt skolotāja, jurista un citus amatus. Reizēm ticīgajiem bija jāpiedzīvo represijas darba vietās un mācību iestādēs. Turklāt visu uzraudzīja “čeka” (Viskrievijas ārkārtas komisija), pat vervējot aģentus draudzēs. Pirmajos pēckara gados mācītājam par aizliegumu un ierobežojumu neievērošanu draudēja izsūtīšana, vēlāk – mācītāja tiesību atņemšana.

            Neskatoties uz to, Latvijas baptistu draudžu kopdarbs turpinājās un vietējās draudzes turpināja ticības dzīves un evaņģelizācijas darbu. 1944. gada novembrī Rīgā notika draudžu pārstāvju konference, kurā tiek ievēlēta LBDS pagaidu padome ar mācītāju (vēlāk bīskapu) Kārli Lācekli (1904–1970) priekšgalā.

            Nozīmīga loma šajā laikā bija koriem, kuros koncentrējās ne tikai muzikālā aktivitāte, bet visa draudzes garīgā dzīve, bērnu un jauniešu darbs, evaņģelizācija utt., jo tā bija vienīgā valsts atļautā draudzes aktivitāte ārpus dievkalpojumiem. Kora vidē jaunatne apguva garīgās vērtības, tur izauga draudzes kalpotāji un sludinātāji. Kora diriģents bija arī garīgais vadonis. Šī laika izcilāko korvadoņu vidū bija Jānis Ezeriņš, Arvīds Hiršs, Jānis Valdmanis, Arturs Matrozis, Jēkabs Skuja, Gunārs Knesis, u.c.

            Kristus sekotāji aktīvi meklēja kalpošanas iespējas, un tās ieguva jaunas formas. Kaut arī māsu darbs bija oficiāli aizliegts, pagrīdē tas noritēja gandrīz visās baptistu draudzēs. Nelegālas svētdienskolas pulcināja bērnus dzīvokļos, aizbildinoties ar dzimšanas, vārda dienas vai citām atļautām svinībām, un nozīmīga bija garīgo vērtību nodošana ģimenes vidē.

            Svarīga bija kristīgās vēsts pavairošana - ko pašiem lasīt un slepus dot citiem. Lai pavairotu kristīgu literatūru, bieži tika izmantota rakstāmmašīna, paliekot zem tās skaņu izolējošu materiālu, lai kaimiņu dzīvoklī kāds neizdzirdētu tās klaboņu un neziņotu par to drošību sargājošajām iestādēm. Tika pavairotas koriem vajadzīgās dziesmas, un nelegālās pagrīdes tipogrāfijās tika iespiestas Bībeles.

            Kad padomju režīma žņaugi sāka atslābt, lielu darbu literatūras izdošanā un darbinieku sagatavošanā paveica bīskaps Jānis Tervits (1936-2002). 1978. gadā iznāca Dziesmu grāmata baptistu draudzēm, kopš 1979. gada - Kalendārs Latvijas baptistu draudzēm, (vēlāk Latvijas baptistu draudžu gadagrāmata). 1980. gadā darbu sāka trīsgadīga teoloģiskās izglītības skola - Sludināšanas lekcijas.

            Tiklīdz radās iespējas (gan legālas, gan nelegālas) lielu atbalstu Latvijas draudzēm sniedza latviešu draudzes Amerikas Savienotajās valstīs. 1950. gadā tika nodibināta Amerikas Latviešu baptistu apvienība (ALBA), kas apvienoja tur izveidotās draudzes un kuras priekšsēdis kopš 1986. gada ir mācītājs, Dr. Theol. Uldis Ukstiņš. ASV dzīvojošie latviešu baptisti vienmēr ir aktīvi atbalstījuši baptistu draudžu darbu dzimtenē, īpaši sociālajā jomā un teoloģiskās izglītības jomā.

            Šis laiks bija smags, pārbaudījumiem bagāts un sarežģīts. Tas bija kā Dieva kausēšanas krāsns, kurā parādījās katra Kristus sekotāja ticība kara apstākļos. Šis laiks deva ļoti daudz iespēju turēties pie dievišķajām patiesībām, neatkāpties un nenodot tās - un pat to dēļ upurēties. Pāri visam bija Dieva roka, kas vadīja, deva dzīvību un drosmi saviem bērniem un draudzēm. Turēšanās pie Kristus tad, kad tas nav viegli, izdevīgi un var pat prasīt manu dzīvību, izturība līdz galam – to varam mācīties no šī laika kristiešiem.
 

            * Vairāk skat. Tervits, J., Latvijas baptistu vēsture. Rīga, 1999; Ginters, M. Vai tie bijām mēs? Rīga, 2005; Baštiks, A., Latvijas baptistu baznīcas darbība no 1944. līdz 1990. gadam. Mag. darbs. Rīga, 1999.