LBDS 160 - Pirmais pasaules karš un neatkarīgās Latvijas laiks: 1900-1940

Dieva dotais laiks, kad, balstoties uz stiprā pamata, mūsu draudzes aug un attīstās un kopdarbs iet plašumā, gan ne bez iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Izaugsme reizēm nozīmē dažādību, un tad ir jāspēj rast vienotība Kristū un Dieva nodomos.

 

PIRMAIS PASAULES KARŠ UN NEATKARĪGĀS LATVIJAS LAIKS: 1900-1940

IZAUGSME UN VIENOTĪBA

            Divdesmitā gadsimta sākumā draudžu darbs attīstījās visās jomās un strauji gāja plašumā. To raksturo arī šie skaitļi: 1896. gadā bija 65 draudzes ar 6126 locekļiem, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1913. gadā – 90 draudzes un 7358 locekļi.

            Plašumā vērsās literatūras izdošanas darbs. J. A. Freija grāmatu apgāds līdz Pirmajam pasaules karam izdeva vairāk nekā 850 grāmatu un brošūru - gan latviešu baptistu autoru, gan tulkotus darbus. 1905. gadā J. A. Freijs sāka izdot baptistu nedēļas laikrakstu Avots, gadu vēlāk P. Lauberts - laikrakstu Kristīgs Vēstnesis. Svētdienas skolu darbam bija domāts nedēļas laikraksts Svētdienas skolnieks, jaunatnei - K. Freivalda izdotais žurnāls Jaunība.

             Turpinājās garīgu koru dziesmu sacerēšana un izdošana. Diriģents Jēkabs Sīmanis 1902. gadā izdod Skaņu Rotu ar 242 dziesmām jauktiem, vīru un sieviešu koriem. Kopdarba rezultātā 1909. gadā tika izdota Mūsu Dziesmu Grāmata ar pielikumu Cerības Auseklis (sastādījuši Jānis Inķis un Vilis Krūms).

            Plaši tika izvērsts misijas darbs. 1907. gadā Viljams Felters kļuva par pirmo latviešu baptistu, kas absolvējis Sperdžena koledžu Londonā. Viņš uzsāk aktīvu un nozīmīgu misijas un evaņģelizācijas darbu Sanktpēterburgā, Maskavā un citviet Krievijas impērijā.

            Tika uzcelti un atvērti jauni dievnami. 1902. gadā tika uzcelts Rīgas Mateja draudzes dievnams, 1906. gadā – Liepājas Ciānas draudzes dievnams. Vairākas draudzes pārbūvēja jau esošas celtnes savām vajadzībām. Lielāko šādu darbu veica Rīgas Golgātas draudze, pārbūvējot armijas vajadzībām izmantoto krievu pareizticīgo dievnamu.

           1912. gadā ar nelielu novēlošanos plaši tika svinēta Latvijas baptistu draudžu 50 gadu jubileja. Svētku pasākumi notika 47 vietās Latvijā, Krievijā un Amerikā. Rīgas Latviešu biedrības namā notika svētku koncerts, kurā dziedāja draudžu apvienotais koris.

            Ražīgo darbu 1914. gadā pārtrauca Pirmais pasaules karš, kurā tika ierauta arī Latvija. Arī draudzēm tas bija grūts laiks. Daudzi dievnami tika nopostīti, slēgti vai rekvizēti armijas vajadzībām. Daudz maz normālu darbību turpināja tikai 35 draudzes, bet arī tām bija jāpakļaujas okupācijas varas spaidiem un dažādiem aizliegumiem.

            Karš izpostīja ne tikai dievnamus, bet arī cilvēku dzīves. Bēgļu straumes aiznesa prom no Latvijas arī daudzus baptistus - tai skaitā kopdarba vadītājus J. A. Freiju, Jāni Rīsu, Pēteri Laubertu, Jāni Iņķi, Jēkabu Dubelzaru, Viljamu Fetleru un citus. Draudžu darbs atgūstas tikai pēc kara beigām, kad pamazām Latvijā atgriežas bēgļu gaitās izkaisītie draudžu locekļi un darbinieki.

            Laiku starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvijas baptistu vēsturē raksturo trīs iezīmes.

            Pirmkārt, tas bija darba uzplaukuma laiks. Vēsturnieku vērtējumā 1918.-1923. gads Latvijā bija garīgās atmodas laiks. Ja 1911. gadā tika kristītas 229 personas un 1913. gadā – 286 personas, tad 1921. gadā – 1307 personas un 1922. gadā – 1116 personas. Draudžu darbs šajā laikā sasniedza savu skaitlisko kulmināciju. Latvijā bija vairāk nekā 12 000 baptistu draudžu locekļu.

            Uzplaukums bija vērojams visās kalpošanas darba jomās. Lai to veicinātu vienotā veidā, tika izveidota Jaunatnes apvienība (1923), Sludinātāju (garīdznieku) brālība (1927), Māsu apvienība (1929) un Koru apvienība (1930). 1925. gadā plaši tika svinēta svētdienskolu darba 50 gadu jubileja, un tolaik svētdienskolnieku skaits draudzēs ir 5000. Atjaunojās jau pirms kara plaši attīstītā literārā darbība, sāka iznākt LBDS žurnāls Kristīgā Balss (1921). Tika organizēti LBDS Dziesmu svētki Liepājā (1925, 1935). Tapa Pestīšanas Templis (1927) - lielākais baptistu dievnams Latvijā.

            Ļoti nozīmīgs notikums visam turpmākam baptistu darbam ir Garīgā semināra atvēršana 1922. gadā. Tā izveidotājs un pirmais direktors, mācītājs, teoloģijas goda doktors Jānis Aleksandrs Freijs ir viena no spilgtākajām un nozīmīgākajām personībām visā Latvijas baptistu vēsturē. 1932. gadā J. A. Freijs tiek apbalvots ar Latvijas Triju zvaigžņu ordeņa 3. šķiru. No 1925.-1929. gadam darbojas Misiones un Bībeles skola mācītāja Viljama Feltera vadībā.

            Šajā laikā tika īstenota sena ideja par vienota darba centra izveidi. 1934. gadā tika atvērts Savienības nams, kurā izvietojas Savienības kanceleja, Garīgais seminārs, Semināra draudze, LBDS izdevniecība un veikals.

            Otrā iezīme, kas raksturo šo laiku, ir Brazīlijas emigrācijas kustība. Emigrācijas pamatā bija garīga pārliecība, atklāsmes, pravietojumi un vadītāju, īpaši Jāņa Iņķa atvērtība tiem. Uz Brazīliju devās vairāk nekā 2500 cilvēku, no tiem 1500 baptistu, tur sākotnēji dibinot koloniju “Vārpa”.

            Šīs kustības vērtējumi ir ļoti dažādi un pretēji. Lai kā mēs vērtētu izbraukšanu, ir skaidrs, ka Dievs to ir brīnišķīgi izmantojis. Šķiet, nekur pasaulē latviešu baptisti nav paveikuši tik iespaidīgu evaņģelizācijas darbu kā Brazīlijā. Šodien Brazīlijas Latviešu baptistu apvienība (1951) veic misijas darbu Rinkonā (Rincón del Tigre – “Tīģeru kakts”), Bolīvijā, kā arī atbalsta misijas darbu Brazīlijā un Čīlē.

            Trešā iezīme bija divu savienību izveidošanās un to atkalapvienošanās. Laikā no 1926. līdz 1934. gadam Latvijas baptistu draudžu kopdarbs bija sadalījies divās savienībās – LBDS un OBDS (jeb Otrā savienība).

            Garīgā atmoda, kas bija Svētā Gara darbs, caur Vasarsvētku kustību ienāca draudzēs un draudžu dievkalpojumos izraisīja tādas dažādas garīgas izpausmes, kas daļā draudžu locekļu izraisīja neapmierinātību. Arī vadošie brāļi bija sadalījušies divās grupās. Nesaskaņas garīgos un saimnieciskos jautājumos noveda pie divu savienību izveidošanās.

            Otrā savienība veica aktīvu evaņģelizācijas darbību, un ar to bija saistīts garīgā darba uzplaukums. Tā nodibināja savas kalpošanas apvienības un izdeva periodiku, grāmatas un traktātus.

            1932. gads ienes pārmaiņas abu savienību attiecībās, jo iesākas kopdarba iespēju meklēšana. Apvienošanās kongress notiek 1934. gadā. Svētku dievkalpojumā mācītājs Jānis Rīss saka: “Redzu šādus svētkus pirmo reizi, bet otrreiz vairs nevēlos redzēt, jo rūgtums, kas jāpiedzīvo, brālības saitēm irstot, ir pārāk liels.”  

            Lielā mērā šis bija Latvijas pirmās neatkarības laiks un arī garīgās atmodas laiks. Politiskā brīvība un garīgo meklējumu brīvība bija svētība un pārbaudījums, cauri kuram Dievs veda mūsu priekštečus. Tas, kas, iespējams, toreiz šķita pārprasta Gara vadība vai personiskās ambīcijas, Dieva žēlastībā un Viņa rokās nesa Viņa nodomu plašāku īstenošanos. Brīvības apstākļos un plašajās darba iespējās nepazaudēt vienotību, kuras centrā ir pats Kristus, – to varam mācīties no šī laika.          
 

* Vairāk skat. Tervits, J., Latvijas baptistu vēsture. Rīga, 1999; Red. Fr. Čukurs, R. Ekšteins, A. Mēters, Dzīvības ceļš. ALBA, 1960; Sast. J. Kronlins, Mūsu kori un dziesmas. Latvijas baptistu draudžu koru vēstures materiālu krājums. Rīga, 1925.