Jānis Bulis ordinēts par LBDS mācītāju

Mērsraga draudze 16. jūnijā svinēja svētkus – sludinātāju Jāni Buli ordinēja par LBDS mācītāju. Iepriekš šāds notikums draudzē noticis pirms 39 gadiem, kad par mācītāju tika ordinēts Jānis Pallo. Tik daudz cilvēku baznīcā sen nebija bijis, valdīja sirsnība un priekpilna noskaņa.

Dievkalpojumu vadīja Rīgas Āgenskalna draudzes mācītājs Edgars Mažis, bet ar mūziku visus iepriecināja Lība Ēce-Kalniņa un Agris Žirnovs.

Svētrunā klātesošos uzrunāja bīskaps Kaspars Šterns, kurš atgādināja par svētdienas nozīmi cilvēku dzīvē un par to, cik svarīgi ir apstāties, atpūsties un dienu veltīt Dievam un ģimenei, kā arī atgūt iekšējo mieru, piedzīvojot Dieva mieru, ļaujot Viņam kalpot mums. Viņš atgādināja, ka mūsu eksistence nebalstās tajā, ko mēs darām, bet gan tajā, ko Kristus ir darījis un paveicis.

Aizlūgumu par Jāni un viņa sievu Anitu vadīja bīskaps Kaspars Šterns, kā arī mācītāji Edgars Godiņš, Jānis Pallo, Mārcis Zīverts un Edgars Mažis.

Pēc aizlūguma notika sveikšana, kur kā pirmie mācītāju Jāni Buli sveica LBDS bīskaps Kaspars Šterns un bīskapa vietnieks Edgars Godiņš, kam sekoja Mērsraga baptistu draudzes pārstāvji un Mērsraga Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Māris Ķirsons. Pēc dievkalpojuma arī pārējie svētku viesi varēja pievienoties kuplajam sveicēju pulkam. Tad arī sekoja sadraudzības daļa, kad, pateicoties jaukajam laikam, visi varēja pulcēties baznīcas dārzā, lai mielotos ar cienastu, pavadītu laiku sarunās un iemūžinātu šo svētku dienu kopbildēs.

Aicinām iepazīties ar Jāni Buli, viņa ģimeni un garīgo ceļu, kļūstot par mācītāju.

 

Lūdzu, pastāsti par sevi un savu ģimeni!

Jānis Bulis: Dievs mani ir bagātīgi svētījis ar brīnišķīgu sievu Anitu un pieciem jaukiem bērniem – Tomu (25 gadi), Nilu (22 gadi), Luīzi (16 gadi), Terēzi (12 gadi) un Klāvu (9 gadi). Anita mani atbalsta gan kalpošanā, gan ikdienā, gan biznesā. Dienā mēs esam savos darbos – Anita strādā bērnudārzā, bet es – autoservisā, ārpus darba daudz laika pavadām kopā, stāstām viens otram par piedzīvoto un lūdzam Dievu viens par otru un cilvēkiem, ar kuriem Dievs mums ļāvis tikties. Vecākie dēli jau ir pieauguši un paši veido savu dzīvi, bet mazākie bērni vēl prasa daudz uzmanības un mīlestības. Mēs ar Anitu neesam no tiem stingrajiem vecākiem un daudz ko ļaujam bērniem izlemt pašiem, cenšoties viņus izaudzināt patstāvīgus.

Kā jūs nonācāt Mērsragā?

Anita ir nākusi no Mērsraga, viņas vecāki dzīvo mums kaimiņos, un mēs visi esam vienas draudzes locekļi. Es iepazinos ar Anitu jauniešu nometnes laikā 1994. gada vasarā, kad biju tur kopā ar jauniešiem, kuri apmeklēja kādas Bībeles studijas Rīgā. Tās vadīja Mērsraga draudzes locekle. Salaulājāmies 1996. gadā un dzīvojām Rīgā līdz 2013. gadam. Lai gan visus šos gadus bijām Mērsraga draudzes locekļi un katru nedēļas nogali aizvadījām Mērsragā, sajutām aizvien lielāku vilkmi uz Mērsragu. Dievs palīdzēja mums to saprast, sakārtojot apkārtējos apstākļus. Bijām labi iekārtojušies, uzcēluši māju tuvu Rīgai, un nekas neliecināja, ka pārvāksimies. Viss sākās ar to, ka ekonomiskās krīzes laikā pēc 2008. gada sāka rasties bažas par bankas kredītu, kuru bijām uzņēmušies maksāt 30 gadu garumā. Izlēmām māju pārdot un par daļu, kas paliks pāri, turpat netālu uzcelt pieticīgāku mājokli. Tomēr ar tirgošanu tik ātri neveicās, un arī darbā, kur biju strādājis ilgu laiku, pēkšņi vairs nebiju vajadzīgs. Tas mainīja mūsu domas, un sākām apsvērt iespēju pārvākties uz dzīvi Mērsragā. Brīdī, kad bijām tam gatavi, viss sakārtojās tik labi, cik vien iespējams. Māju izdevās labi pārdot, atdevām kredītu, bet par pāri palikušo naudu uzcēlām nelielu mājiņu Mērsragā, kā arī atvērām autoservisu, lai būtu, kur nopelnīt dienišķo maizi. Jau toreiz sapratām, ka Dievs to kārtoja, lai varam dzīvot un kalpot Mērsragā. Tā nu varējām sākt jaunu dzīvi bez kredītiem.

Kā tu sastapi Dievu?

Mans ceļš pie Dieva ir iesācies jau bērnībā, kad mana vecmamma veda mani uz katoļu baznīcu Latgalē. Toreiz gan es nebiju ļoti sajūsmināts par to, taču uzskatu, ka tas ir šī ceļa iesākums. 1990. gadā, kad man bija jau 16 gadi, skolas biedrs uzaicināja mani uz Mateja baznīcu, kur notika jauniešu dievkalpojums. Kopā ar draugiem neregulāri mēdzu doties uz jauniešu pasākumiem, līdz saņēmu ielūgumu apmeklēt Bībeles studijas, kurās sadraudzējos ar jauniešiem, kuri bieži devās ciemos pie Mērsraga draudzes jauniešiem. Tad arī es sāku apmeklēt Mērsraga baznīcu, līdz kādā evaņģelizācijas dievkalpojumā piedzīvoju vajadzību pēc attiecībām ar Jēzu. Šis atgriešanās piedzīvojums vainagojās ar kristībām 1994. gada rudenī, kad mani pagremdēja mācītājs Jānis Pallo.

Kā tu sevi raksturotu?

Pēc rakstura esmu mierīgs, varbūt pat diezgan lēns. Iespējams, ka tas, ka neuzskatu sevi par īpaši spējīgu un varošu, ir iemācījis man vairāk paļauties uz Dievu, uzticot lietas Viņam. Šķiet, Pāvila sacītais, ka Dieva spēks varens parādās viņa nespēkā, raksturo arī manu skatījumu uz dzīvi. Vēl man raksturīgi ir iesāktos darbus pabeigt. Atskatoties, varu konstatēt, ka uzstādītos mērķus parasti esmu sasniedzis.

Mērsraga baptistu draudzē par sludinātāju esi kalpojis jau 8 gadus, kā tu vērtē šo laiku?

Lai gan aicinājumu kalpot apzinājos, pirmie kalpošanas gadi nebija viegli. Draudzes locekļu skaits saruka, vairākus gadus draudzē nebija kristības. Kalpotāji, ar kuriem rēķinājos, pamazām attālinājās no manis. Bija pat brīdis, kad sāku šaubīties, vai esmu īstajā vietā. Tomēr ar laiku Dievs pieveda jaunus cilvēkus, kuri bija gatavi atbalstīt. Tikai septītajā gadā man bija iespēja pirmo reizi kādu kristīt, taču tagad gatavojamies jau ceturtajām kristībām. Dievs devis arī divus uzticamus palīgus – Jāni Sideru un Aleksandru Bališevu, kuri atbalsta mani un praktizējas sludināšanā, katrs no viņiem vada dievkalpojumu reizi mēnesī. Reiz, lūdzot Dievu, ienāca prātā, ka pirmie kalpošanas gadi bija tie “kārnie”, bet nākamie būs tie “treknie”. Ticu, ka šo atklāsmi saņēmu no Dieva.

Kāpēc tev bija svarīgi mācīties tālāk un tikt ordinētam par mācītāju?

Jau kļūstot par sludinātāju, zināju, ka mācīšos. Apzinājos, ka tas ir nepieciešams gan paša izaugsmei, gan draudzei. Vairāk nekā pirms 20 gadiem mācījos LBDS Teoloģijas semināra neklātienes kursā, kuru Mērsragā organizēja mācītājs Jānis Pallo. Mēs pavisam bijām kādi 10 studenti. Vēlāk vēlējos nostiprināt zināšanas Kristīgās Vadības koledžā, taču, kamēr tam gatavojos, tā pārstāja darboties. Tad no visām izvēlēm devu priekšroku Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei, kur pērn ieguvu maģistra diplomu.

Tikt ordinētam par mācītāju nebija mans pašmērķis, līdz tam bija jānobriest. Šķiet, ka Dievs deva arvien lielāku pārliecību par to, ka draudzei to vajag, arvien vairāk arī jutos noderīgs tieši kā draudzes gans, sajūtot aizvien lielākas rūpes par draudzes locekļiem un cilvēkiem, kurus Dievs man pieved.

Kā tu vērtē savu draudzi?

Šajā draudzē esmu jau gandrīz trīsdesmit gadus, labi pazīstu katru draudzes locekli, jūtos te kā mājās, tāpēc nevaru iedomāties sevi citur. Esmu sapratis, ka straujas pārmaiņas draudzē nevar notikt, tāpat arī dažādiem eksperimentiem draudzē nav vietas. Man ir svarīgi, lai draudze būtu atvērta katram Dieva meklētājam, lai tajā būtu ģimeniska vide, kur katrs var atrast savu vietu, un, kalpojot Dievam, var justies laimīgs. Grūtākais ir pieņemt savstarpējās atšķirības, cienīt un mīlēt savus brāļus un māsas ar beznosacījumu mīlestību. Tas ne vienmēr izdodas, vēl ir, kur augt.

Kādi ir nākotnes plāni draudzē?

Grūti paredzēt, kā attīstīsies draudzes darbs, daudz ko nosaka tas, cik draudze ir aktīva. Domāju, ka iniciatīvas, kuru mērķis ir vadīt ļaudis pie Jēzus, Dievs svētī. Manuprāt, ir labi, ja draudzi vieno kopīgi mērķi. Šogad esam uzsākuši draudzes nama būvēšanu uz vecajiem pamatiem, kur deviņdesmitajos mācītājs Jānis Pallo bija iecerējis izveidot Bībeles skolu. Mūsu plāns ir izveidot vietu, kur draudzes varētu rīkot dažādus pasākumus un nometnes. Tāpat šī būtu piemērota vieta, kur Dieva kalpiem rast atpūtu, pavadot laiku klusā vietā, netālu no jūras. Tur paredzētas arī telpas sociālām aktivitātēm.

Tavs spilgtākais brīdis, kad esi sajutis Dieva pieskārienu savā dzīvē?

Dieva vadību izjūtu bieži, bet kā spilgtākos brīžus varu atzīmēt divus. Kā pirmo minēšu savu atgriešanās piedzīvojumu, kas bija emocionāls, jo tad pirmo reizi apzinājos savu grēcīgumu un Dieva mīlestību, bet kā otru atzīmēšu jau pieminēto notikumu virkni, kuras dēļ nokļuvām Mērsragā.

Par ko tu esi pateicīgs?

Man ir daudz iemeslu pateicībai, tomēr īpaša Dieva dāvana ir mana sieva Anita un bērni. Bez ģimenes, kura mani atbalsta, es sevi nevaru iedomāties. Esmu arī pateicīgs par to, ka varu dzīvot un strādāt vietā, kurā kalpoju. Cilvēki mani redz ikdienā, esmu pieejams ikvienam, un šeit varu būt tāds, kāds esmu.

 

Sagatavoja
Rūta Bališeva
Mērsraga draudze