J. A. Freijam – 150, J. Rīsam – 130

Jānis Aleksandrs Freijs
(1863-1950), kalpojis 1893-1894, 1900-1905 un 1923-1927

Vēstures liecības mums ļauj sastapties ar daudziem dižiem cilvēkiem caur viņu teikto un darīto. Tas bagātina. Tāda ir arī tikšanās ar mācītāju un Garīgā semināra pirmo direktoru Jāni Aleksandru Freiju, kurš piedzima 1863. gada 29. decembrī Lietuvā. Mācītājs un vēlākais semināra direktors Jānis Rīss 1938. gada “Kristīgajā Balsī” par J. A. Freiju rakstīja: “J. A. Freija tuvumā pastāvīgi valdīja īpatnējs siltums un pacilātība, kas spārnoja darbam un ticībai. Omulība un asprātība viņā bija savienota ar dziļu nopietnību, pie kam omulība nekad netraucēja nopietnību, nedz pēdējā – omulību. Abas šīs īpašības viņā nesaplūda pelēkā ikdienas masā, bet palika katra par sevi, - gan cieši viena otrai piekļāvušās. Šī īpatnība laikam arī paveica to, ka brālis Freijs varēja viegli iejusties dažādos sabiedrības slāņos.”

Daudzi draudzēs šodien varētu jautāt - kas īsti bija šis cilvēks? Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešams uzmeklēt un izlasīt Jāņa Kronlīna grāmatu “Gaišā ceļā”, veltītu J. A. Freijam.

Šī raksta mērķis ir atcerēties Jāņa Aleksandra Freija 150. dzimšanas dienu, kā arī rosināt interesi par šo cilvēku, kurš bez šaubām ir viena no mūsu vēstures izcilākajām personām. Pamatu pamatā izcilu šo vīru nepadarīja viņa sasniegumi grāmatu izdevniecībā, draudžu un sabiedriskajā dzīvē, Garīgā semināra dibināšanā, starptautiskajās aktivitātēs, bet gan tas, ka darot visu minēto un vēl vairāk, Kristus viņa dzīvē bija pirmajā vietā. Viss pārējais bija pakārtots viņa attiecībām ar Kristu. Garīgā darba biedriem viņa novēlējums bija: “Pirmā vietā Kristu!”

Šoreiz vēlos nedaudz runāt par J. A. Freiju viņa laikabiedru acīm. Jānis Rīss, raksturojot J. A. Freija personību, raksta: “Viņš bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam darbs un atpūta savādā kārtā saplūduši kopā, tā ka pats darbs top izjusts kā atpūta.” Un: “Aplūkojot mūsus sludinātāju garīgās sejas, jāsaka, J. A. Freijs bija izņēmums, viņš bij caur un caur orģināls un tomēr viņš bij arī caur caurim baptistu sludinātājs. Par viņu jāsaka, ka viņš bija vīrs ar sava paša dzīves stilu.”

Sava laika klausītājiem J. A. Freijs ir palicis atmiņās kā ievērojams Dieva vārda sludinātājs, apveltīts ar bagātām runas un organizatora dāvanām. Šādu novērtējumu varam arī redzēt J. Rīsa rakstītajā: “Savos spēka gados mūsu jubilārs bija labākais runātājs mūsu sludinātāju saimē. Mūsu jaunā audze priekškara laikā to klausījās ne vien atvērtām ausīm, bet gandrīz vai arī atvērtām mutēm.”

Brāļi, pirmo vietu Kristum! Pēc tam tauta un baptisms. Svētais Gars palīdz pareizi izsvērt. Nepareizi, ja tās otrā vietā liktās lietas liekam pirmā vietā. Lai arī tautība ir laba un baptisms labs, bet pirmā vieta Kristum! ––J. A. Freijs

J. A. Freijs savas dzīves laikā daudz ceļoja, dažus gadus arī pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Pēc sava ceļojuma pa Tuvo Austrumu zemēm J. A. Freijs sarakstīja grāmatu “Zeme, kur Jēzus staigāja”, kura kļuva iemīļota lasītāju vidū un daudziem bija kā pamudinājums iepazīt Jēzus personu. Grāmatu izdošana bija J. A. Freija maizes darbs, kas deva iespēju tapt turīgam. Savukārt, runājot par viņa turību, ir jāteic, ka viņš bija arī dāsns ziedotājs. J. A. Freijs ir bijis klāt pie divu lielu dievnamu - Rīgas Āgenskalna baznīcas un Savienības nama celtniecības, sniedzot šajā darbā savu ieguldījumu. Par Savienības nama celtniecību varam teikt, ka ideja par šāda Savienības nama celtniecību pieder J. A. Freijam, un tā bija ciešā saistībā ar un nepieciešamībā pēc nama, kurā būtu mājas gan Garīgajam semināram, gan Savienības darba nozarēm, gan Semināra draudzei.

Šķiet, ka J. A. Freija sirds, degsme un lielākais prieks bija Garīgā semināra dibināšana 1922. gadā un tā aktīva vadīšana līdz 1930. gadam, kad slimība lika viņam pamazām paiet malā no visiem darbiem. Semināra sakarā mācītājs Kārlis Biķis ir rakstījis par Freiju: “Ak, laimīgās dienas! Semināru bez Freija onkuļa grūti iedomāties. Viņš mīlēja mūs un mēs viņu.” Par J. A. Freija lielo ieguldījumu Garīgajā seminārā un iespaidu uz absolventiem varam apjaust no mācītāja Ādolfa Klaupika rakstītā sakarā ar J. A. Freija aiziešanu Mūžībā: “Divpadsmit gadu J. A. Freijs ir Semināra direktors un savu audzēkņu iedvesmotājs. Seminārs devis Latvijas baptistu draudzēm labu skaitu krietnu darbinieku, kas tagad izkaisīti visās pasaules malās sēro pēc sava direktora. Līdz mūža vakaram tie būs Dievam pateicīgi par Dr. J. A. Freiju un Seminārā pavadīto laiku.”

Par J. A. Freija lielo ieguldījumu baptistu darbā Garīgā semināra dibināšanā Redlandes Universitāte (ASV) 1923. gadā viņam piešķīra goda doktora grādu teoloģijā. 1932. gadā Latvijas Valsts J. A. Freiju apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Gan dzīves aktīvajos gados, gan slimības gultā J. A. Freija uzticamais draugs bija viņa sieva Ludmila Freija, kurai šogad aprit 130 gadi. Par Ludmilu Freiju patiess ir teiciens, ka aiz katra izcila vīrieša stāv izcila sieviete. Par viņu Ludmilu Freiju Lūcija Kronlīna ir rakstījusi: “Īsts draugs un palīgs savam vīram visur un visās vietās, kā mājās, tā svešumā, gan priekos, gan arī tumšajās dzīves dienās.”

Par J. A. Freiju slimības laikā J. Rīss raksta: “Freiju apmeklējot, tā kaut ko sajust nevar, lai gan var nojaust – viņš cieš. Bet neviens nav dzirdējis viņu žēlojamies par savām ciešanām, vai redzējis to par tām nopūšamies. – Nāk prātā Kristus vārdi par mieru, kuru pasaule nevar saņemt, bet kura dalībnieks tikai tas var būt, kas nostājies Kristus pusē. – Mūsu mīļo, cienījamo Dr. theol., brāli Freiju ieraugot, pārņem sajūta – ka stāvi cilvēka priekšā, kam dalība pie tāda miera, ko pasaule nepazīst.”

Pēc daudzu gadu slimības Dievs J. A. Freiju sauca Mūžībā 1950. gada 24. martā Piltenē, kur arī tika aizvadīti viņa mūža klusie gadi. J. A. Freijs ir guldīts zemes klēpī Ventspils Meža kapos.

J. A. Freijs ir palicis gaišā piemiņā saviem laikabiedriem. Ceru, ka šo piemiņu mēs spēsim paturēt dzīvu vēl ilgu laiku un ka daudzi vēlēsies tuvāk iepazīties ar šī lielā vīra ziedoto dzīvi Kristum un draudžu darbam. Savā 150 gadu jubilejā viņš mums atgādina - ja vien dzīve ir ielikta īstajās Rokās, katrs darbs atstāj gaišas pēdas un iedrošina Kristum atvēlēt pirmo vietu visos dzīves ceļos.

Oļegs Jermolājevs
Cēsu baptistu draudzes mācītājs