Izvēle visai dzīvei

LBDS Garīdznieku brālībai pievienojies sludinātājs Krišs Pozemkovskis. Viņš kopā ar sievu Ievu atsaukušies kalpošanai Grobiņas draudzē, un 22. maijā notika viņa licencēšanas dievkalpojums.

“Dieva domas nav cilvēku domas, tādēļ galvenais, ko jāatzīmē, ir fakts, ka šis ceļš nav bijis manos plānos, domās vai sapņos. Jau no agras bērnības Dievs ir mērķtiecīgi iepazīstinājis ar sevi caur ļoti dažādiem notikumiem, kas, šobrīd atskatoties, ir bijuši kā “minerāli augsnei”, lai tā sāktu dzīt asnus īstajā laikā,” saka Krišs, piebilstot, ka pēdējo pagrūdienu uz mācībām BPI saņēmis no Limbažu draudzes mācītāja Mārtiņa Anševica. “Pirms dažiem gadiem augusta vidū mums bija saruna – viņš esot dzirdējis, ka vairāk lasu Bībeli, un vēlējās zināt, ko par to domāju. Joprojām atceros, kā atbildēju, ka vienkārši cenšos vairāk saprast Rakstus pats priekš sevis, jo kādas nelielas atziņas jau bija radušās.” Šīs sarunas rezultātā nākamo trīs dienu laikā sazvanījos ar bīskapu Kasparu Šternu, kā arī tikos ar BPI direktoru Pēteri Sproģi un biju iekšā.”

Lai gan teikt uzrunas Krišam grūtības nesagādā, tomēr sevi kā iespējamu garīdznieku viņš neredzēja. Tagad gan viņš atzīst, ka mācības BPI bija kā nākamais “minerālis”, lai ietu tālāk, teiktu “jā” un kļūtu par licencētu sludinātāju. “Dieva ceļi ir neizdibināmi,” atzīst Krišs.

BPI prakse Krišam Pozemkovskim bija Rīgas Āgenskalna draudzē. “Es vēlos izteikt lielu pateicību Āgenskalna draudzei, jo ļoti daudzos aspektos tā ir bijusi mana pirmā draudze. Lai gan oficiālā praksē no BPI biju pēdējos divus gadus, tomēr sava veida prakse sākās jau ar pirmo dienu, kad iesaistījos draudzes dzīvē kā kora diriģents. Esot jaunam Kristus sekotājam, tajā laikā tā bija nenovērtējama svētība – būt starp cilvēkiem, kuriem ne tikai ir svarīgs Kristus, bet kuri arī savā starpā uztur un kopj attiecības, kas izpauž to mīlestību, pazemību un uzticību, kādu esam aicināti izdzīvot ik dienas citam ar citu. Laika gaitā iegūtās prasmes un pieredze man šodien ir neatsverams atbalsts, lūkojoties tālāk, jo tur audzētais tagad ir sēkla, kas tiek sēta Grobiņas vidē. Personīgs ieguldījums tajā ir bijis arī mācītājam Edgaram Mažim, jo prakses laika sarunās man bija iespēja ne tikai gūt padomus, veselīgu kritiku un iedrošinājumu, bet arī dziļāk izprast un iepazīties ar reālo mācītāja dzīvi, kas dažkārt šķiet kā ar kādu plīvuru apklāta – tik pareiza, nepieejama.”

Krišs atzīst, ka, pirms tika aicināts uz Grobiņu, viņa sirds jau iepriekš tika sagatavota tam, lai pārceltos uz jaunu pilsētu, draudzi, un savā sirdī viņš arī jau bija sācis pieņemt varbūtību par kalpošanu kā garīdzniekam. “Pēc divām ciemošanās reizēm Grobiņas draudzē saņēmu pagaru e-pasta vēstuli, kurā tika izteikts šis aicinājums. Turpmākā komunikācija virzījās diezgan raiti, un draudzes atsaucība bija ļoti pozitīva.”

Kā jaunam garīdzniekam, Krišam ir savs skatījums par to, ko vēlētos redzēt draudzē. “Lai gan tās, manuprāt, ir labas lietas – sadraudzība un Kristus mīlestība draudzes locekļu starpā, atpazīstamība un laba draudzes slava Grobiņā un ārpus tās, finansiāla stabilitāte, kurā ne tikai varam parūpēties paši par sevi, bet arī atbalstīt citus – tomēr arvien vairāk saprotu, ka tas nevar būt atsevišķi no tā, ko Dievs grib redzēt šajā draudzē. Būt Kristus sekotājam, Viņa draudzes loceklim nenozīmē tikai skaistus darbus un labu slavu, bet gan jo vairāk būt jūtīgam un atvērtam tam, uz ko Dievs aicina. Un paralēli tam, kas man šķiet būtiski, ir svarīgi klausīties pašā Dieva balsī caur Svēto Garu. Mēs lasām Bībelē, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, jo par Saviem bērniem Viņš neaizmirst nekad. Tas arī ir mans redzējums, kalpojot šeit – mīlēt Dievu un būt jūtīgiem uz Viņa vadību gan sev personīgi, gan ikvienam draudzes loceklim, gan draudzei kopīgi.”

Licencēšanas diekalpojumā ar savu klātbūtni Krišu un Ievu Pozemkovskus atbalstīja daudzi – Grobiņas draudzes locekļi, tuvāki un tālāki viesi, pat no Alūksnes un Rīgas, sen nesatikti draugi, baptistu garīdznieki, kā arī Dienvidkurzemes novada priekšsēdētājs. “Paldies visiem, kas bija klātesoši,” saka sludinātājs Krišs Pozemkovskis. “Šis mirklis man asociējas ar laulībām, kad vienreiz pateikts apsolījums ir uz mūžu. Esmu apsolījis Dievam būt uzticīgs, mācīt par Viņu, kalpot cilvēkiem, mīlot un ganot viņus, aizliegt sevi un ņemt savu krustu. Esmu pateicis – Jā, ar Dieva palīgu. Tie ir īpaši vārdi, kā līgavai pie altāra. Un tos es