Intervija ar LBDS bīskapa kandidātu, mācītāju Kasparu Šternu

Garīdznieka kalpošanu viņš veic jau 14 gadus un pašlaik ir Ādažu Misijas draudzes mācītājs un LBDS bīskapa vietnieks draudžu dibināšanas jautājumos.

Pastāsti par savu ģimeni, kurā esi uzaudzis!

Uzaugu un līdz vidusskolas beigām dzīvoju Sabilē. Mūsu ģimene ir parasta padomju laika ģimene. Lai arī mani vecāki toreiz nebija kristieši, viņi mums mācīja augstas morāles vērtības, ar savu piemēru rādīja mīlestību pret darbu, savstarpēju cieņu, ko nozīmē būt godīgiem un izvairīties no kaitīgiem ieradumiem. Man ir viena vecāka un viena jaunāka māsa, un es esmu “labākais” dēls ģimenē - jo esmu vienīgais dēls. (Smejas.)

Kā Tu satiki Dievu?

Kad sākās pārmaiņu laiks, neatkarības gadi, daudziem parādījās interese par garīgiem jautājumiem, arī manai mammai. Vasarā mūs apciemoja radinieki – kristieši, kas mums pasludināja Evaņģēliju. Es neko daudz nesapratu, bet manai mammai bija ļoti daudz jautājumu, viņi pavadīja visu dienu runājoties. Pēc tam mana mamma saprata, ka būtu labi iet kādā draudzē, kur mācīties, kas ir Dievs. Tajā laikā Sabilē bija izveidojusies “Dieva draudze”. Mēs ar māsām un mammu sākām to apmeklēt. Mums patika gaisotne, sākām lasīt Bībeli, lūgt Dievu. Lai arī man bija tikai 12 gadi, jau pēc pāris mēnešiem jutu, ka tur kaut kas nav īsts. Sākām runāt ar mammu, ka tas, ko lasām Bībelē, nesakrīt ar to, ko māca draudzē. Ar laiku pārstājām iet uz šo draudzi, bet uzzinājām par Talsu baptistu draudzi. Jau pirmajā reizē, kad tur bijām, mācītāja Aivara Šķubura teiktais bija mums ļoti svarīgs apstiprinājums mūsu ticības pārliecībai. Es iesaistījos draudzē, pieņēmu Kristu un kristījos.

Kā Tu saņēmi aicinājumu kļūt par mācītāju?

Svarīgs pagrieziens bija “Jaunatnes ar misiju” pasākums. Tur tika pasludināts Evaņģēlijs un mēs ar mammu un māsām izgājām zāles priekšā, lai par mums aizlūgtu. Cilvēks, kas par mani lūdza, pateica par mani ļoti nozīmīgus vārdus: “Šis cilvēks nebūs parasts Kristus sekotājs. Viņš darīs lielas lietas Latvijā.” Mani, toreiz 12 gadus vecu zēnu, tas iedvesmoja un apliecināja, ka es varu būt vairāk nekā parasts puika. Man tas bija pirmais signāls, ka gribu darīt Dievam kaut ko vairāk. Man patika lasīt Bībeli, pierakstīt atziņas, kas radās. Patika stāstīt citiem par Dievu, runāt ar cilvēkiem par garīgiem jautājumiem. Mācītājs Šķuburs to pamanīja un sāka man uzticēt vadīt svētbrīžus, īpaši Sabilē, kur Talsu draudze reizēm rīkoja dievkalpojumus. Kad viņš mani lūdza pirmoreiz runāt Talsu draudzē, es nobijos tā, ka vispār neizgāju priekšā. Šo savu pieredzi dažkārt stāstu BPI studentiem, kas nejūtas droši runāt auditorijas priekšā, un saku, ka vajag sākt darīt un tad jau sanāks.

Kad tuvojās vidusskolas absolvēšana, sāku domāt, ko darīt tālāk. Mūsu klasei ar testa palīdzību palīdzēja noteikt piemērotāko profesiju. Man bija augsti rādītāji divās jomās - sociālajā darbā un sportā. Skolotājs paskatījās uz maniem rezultātiem un paziņoja, ka es būšu sporta mācītājs. Interesanti, ka Mateja draudzē es tiešām kādu laiku biju sporta mācītājs.

Mācītājs Šķuburs ieteica man Teoloģisko semināru. Atbraucu uz Rīgu, satikos ar Ilmāru Hiršu, kurš toreiz bija semināra direktors. Mācoties Teoloģijas seminārā Rīgā, sapratu, ka uz Talsiem aizbraukt varēšu reti, tāpēc sāku meklēt draudzi, kurai piederēt. Bilija Grehema konferencē iepazinos ar Mateja draudzes jauniešiem. Viņi mani uzaicināja uz jauniešu vakaru, kur satiku Pēteri Sproģi. Pēc jauniešu vakara viņš pienāca pie manis un teica: “Šī ir tava vieta, kur vari iesaistīties un realizēt visas savas idejas!” Tas bija vēl viens svarīgs pavērsiens. Man bija svarīgi, ka man, tādam zaļam gurķim, kam bija tikai 19 gadi, dod iespēju. Es tur gribēju būt un piederēt, un man arī bija daudz ideju. Sāku kalpot Mateja draudzē, iesaistīties jauniešu kalpošanā, organizēt nometnes, vadīju Bībeles studijas nekristiešiem. Mateja draudzē kā garīdznieks kalpoju 10 gadus.

Pastāsti par savu kalpošanas laiku Mateja draudzē!

Mācītāji Ainārs Baštiks un Pēteris Sproģis redzēja vajadzību pēc jauniem puišiem draudzē, un radās ideja viņus aizsniegt ar sporta kalpošanas palīdzību. Tajā laikā tas bija kaut kas nedzirdēts. Mēs Mateja draudzē uzsākām sporta kalpošanu – organizējām treniņus, turnīrus, Bībeles studijas, viss sāka augt un attīstīties. Izveidojām Mateja futbola, basketbola un florbola līgas. Drīz sākām pusaudžu kalpošanu, balstoties uz sporta kalpošanu draudzē. Uz pusaudžu tikšanās reizēm draudzē regulāri nāca kādi 30 puiši, pateicoties sestdienas rīta treniņiem basketbolā.  Kādus no viņiem kristīju, un viņi sāka iesaistīties draudzē. Paralēli iesaistījos jauniešu kalpošanā, sāku sludināt jauniešu dievkalpojumos, organizēju nometnes, seminārus un mazās grupas. Mateja draudzē tolaik visa draudzes dzīve aktivizējās, pateicoties jauniešu kalpošanai. Draudzē ienāca ļoti daudz cilvēku, reizēm pat kristījās 40 cilvēku vienā reizē. Uzsākām aizbildņu kalpošanu, tā mēģinājām nodrošināt māceklību, lai cilvēki, kas tik daudz un strauji ienāca draudzē, nepazustu.

Kad Pēteris no jauniešu kalpošanas pagāja malā, to pamazām pārņēmu es. 2004. gadā mani ordinēja par sludinātāju, un 2010. gadā mani ordinēja par mācītāju Mateja draudzē. Vēl joprojām man palikuši prātā vārdi, kurus man tajā dievkalpojumā teica mācītājs Pēteris Eisāns: “Ej līdz galam, pabeidz skrējienu labi!”

Esmu pateicīgs mācītājiem Pēterim Sproģim un Ainaram Baštikam, ka varēju ar viņiem kopā strādāt, redzēt to, kā viņi sastrādājās, piemēram, iekšienē atklāti pārrunājot lietas, bet uz ārpusi esot vienoti un stāvot viens par otru. Mācījos, cik viņi ir gudri komunikācijā ar cilvēkiem, diplomātiski, nekad nenoliek cilvēkus. Mācījos arī sludināt - nerunāt tukšas muļķības, nedot sausas teorijas, bet lai sludinātā vēsts ir praktiska, ar Evaņģēliju piesātināta. Pēteris palīdzēja izvērtēt manas svētrunas. Pēc šīm sarunām man nekad nebija nospiestības sajūtas, bet gan vēlme kaut ko uzlabot un darīt labāk.

Tad Tevi aicināja strādāt uz Latvijas Baptistu draudžu savienību…

Kad Pēteri Sproģi ievēlēja par bīskapu un viņš sāka runāt par jaunu draudžu dibināšanu, arī Mateja draudzē sākām par to interesēties. Es tajā laikā apprecējos ar Mateja draudzē visskaistāko meiteni gan iekšēji, gan ārēji – Ilzi, un mēs pārcēlāmies uz Ādažiem. Sākām domāt un lūgt par savu pilsētu, kur dzīvo tik daudz jaunu ģimeņu. Sākām domāt, kā būtu, ja mēs te sāktu draudzi. Tajā laikā tas likās diezgan nereāli, jo tur nepazinām nevienu kristieti. Es sāku domāt par draudžu dibināšanu, paralēli kalpojot Mateja draudzē.

Tā kā man bija pieredze darbā ar puišiem Mateja draudzē, Pēteris aicināja mani domāt par to, ko varētu darīt ar jauniem vīriem Latvijas mērogā. Radās doma par BPI DRAFTS nometni jauniešiem. Jau pirmā nometne izdevās ļoti laba, un pēc tās studijām BPI pieteicās 2 puiši.

Bīskaps aicināja mani iesaistīties abās jomās – BPI DRAFTS un draudžu dibināšanas stratēģijas veidošanā Latvijas mērogā, reizē fokusējoties uz draudzes veidošanu Ādažos. Iespēja attīstīt šīs divas jomas LBDS mērogā, kā arī dibināt draudzi mums ar Ilzi likās loģisks nākamais solis un izaicinājums, kuru bijām gatavi pieņemt. 2010. gadā sāku strādāt LBDS un paralēli veidot draudzi Ādažos.

Tu esi strādājis LBDS 8 gadus. Kā Tu vērtē šo laiku?

Darbs Savienībā ir ļoti aizraujošs un interesants. Mans lielākais izaicinājums ir sadalīt savu uzmanību un enerģiju. Visur gribas iesaistīties vēl vairāk – savā draudzē, kur vēlos redzēt lielāku izaugsmi, BPI – kas ir gan DRAFTS, gan Pastorālās kalpošanas programma, tad arī draudžu dibināšanā un paralēli arī visā Savienības darbā kopumā. Strādājot LBDS, vērtīgais un izaicinošais ir ne tikai rūpēties par savu “nišu”, bet domāt par kopdarbu un strādāt komandā.

Man ir prieks, ka ir izdevies izstrādāt draudžu dibināšanas stratēģiju un virzienu, ir skaidri nodefinēts, ko mēs gribam un kā mēs to izdarīsim. Mēs zinām, kā no viena cilvēka vai draudzes, kas domā par draudzes dibināšanu, varam palīdzēt nonākt līdz tam, ka viņi to spēj izdarīt. Mēs kā Savienība nedibinām draudzes, mēs nodrošinām atbalsta sistēmu. Pateicība Dievam par atsaucīgajiem cilvēkiem, kas ir gatavi riskēt, iet nezināmajā, atsaukties Dieva aicinājumam – aizsniegt cilvēkus Dievam, dibinot draudzes. Priecājos par komandām, kas uzticīgi kalpo, lai sasniegtu šo mērķi, un par komandām, kas kļuvušas par pastāvīgām draudzēm mūsu draudžu Savienībā.

BPI DRAFTS pa šiem gadiem ir audzis gan kvalitātē, gan skaitliski. Daļa no BPI DRAFTS puišiem mācās BPI. Tieši nometnes viņiem bija sākumpunkts, kur viņus sastapām, iedvesmojām, mentorējām, lai viņi veidotos par vadītājiem. BPI DRAFTS organizētāju komandā tagad ir puiši, kas paši bijuši tā dalībnieki, tagad ir izauguši, apprecējušies, pašiem ir bērni. Viņi kalpo, dibina draudzes, aizsniedz un uzrunā nākamo paaudzi. BPI DRAFTS ir kļuvis par kustību.

Kāds ir Tavs kā iespējamā nākamā bīskapa redzējums LBDS? Tā kā līdz šim esi fokusējies uz draudžu dibināšanu, tad esošajām draudzēm var rasties bažas par to, ka viņu intereses var tikt atstātas novārtā.

Ja Dievs dos, ka mani ievēlēs šajā amatā, tad uzskatu, ka mums jāturpina iet virzienā, kurā jau ejam. Pirmkārt, mums jāpalīdz īstenot tas, ka visas mūsu draudzes nes vērtības, kuras kā Savienība esam apstiprinājuši. Pirmkārt - kristocentriskas draudzes, kurās Jēzus Kristus Evaņģēlijs ir centrā. Draudzes, kas pasludina Evaņģēliju un kurās cilvēki piedzīvo tā patieso spēku. Vēlos, lai mūs pazīst kā tos, kas nes Evaņģēliju, - joprojām aktuālu un svarīgu ikvienam cilvēkam Latvijā un pasaulē.

Otrkārt, ir svarīgi, ka gan mūsu draudzes spēj pavairoties, gan arī, ka draudzēs pavairojas jauni vadītāji, kalpošanas, jaunas grupas, ka nekas neapstājas pie viena cilvēka. Trešā vērtība, kas man ir svarīga, - katrai draudzei jābūt vērstai uz āru – misionālai. Mums ir jāmīl cilvēki, sabiedrība, nevis tā jāuzskata par ienaidnieku. Cilvēkiem pilsētā jāzina, ka mēs esam. Viņiem būtu jāskumst, ja draudzes šeit nebūtu. Sabiedrībai jāredz, ka mēs esam pilsēta kalnā, kas ir nevis apslēpta, bet, kuru redzot, cilvēki godā Tēvu, kas ir debesīs. Katrai draudzei regulāri jāizvērtē - vai mēs tādi esam?

Protams, ir virzieni, kurus kā Savienība esam uzsākuši un kuri ir jāturpina. Viens no tiem ir draudžu dibināšana – joprojām jādibina jaunas draudzes nevis tāpēc, ka mums nepatiktu esošās draudzes, bet tāpēc, lai Evaņģēlijs tādā veidā pavairotos. Es vēlētos, ka tas būtu sirdī katrai esošajai draudzei - ka draudzē pie sienas būtu karte, kurā atzīmētas vietas, par kurām lūgt un uz kurām kādu dienu sūtīt savus vadītājus.

Tikpat svarīgas ir stipras esošās draudzes. Jādara viss, kas iespējams, lai mūsu draudzes iegūtu otro elpu, ticību tam, ka Dievs joprojām grib tās lietot. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēki ir gatavi mainīties gan garīgi, gan, iespējams, jāmaina formāts, kādā sludinām Evaņģēliju citiem. Gan Savienībā, gan BPI ir izstrādātas labas iniciatīvas, kuras var palīdzēt stiprināt esošās draudzes. Tāpēc pastāv BPI SĀC centrs, kas draudzēm palīdz nodefinēt pašreizējo situāciju un meklēt situācijas risinājumus. Jāmeklē, kā varam kļūt par draudzi, kas ir par svētību un nes Dieva Vārdu cilvēkiem. Tā kā esmu vairāk nodarbojies ar jaunu draudžu dibināšanu, tad gribētos vairāk iepazīt un izjust esošo draudžu gaisotni, izprast, kas notiek draudzēs un kopīgi meklēt, kā draudzes var nest Dieva godību un skaistumu savā apkārtnē.

Tas ir cieši saistīts ar trešo virzienu – vadītāju izaugsme. Nav runa tikai par jaunajiem vadītājiem. Jaunie mums ir vajadzīgi, lai Savienībā visu laiku notiktu paaudžu maiņa. Taču es gribu darīt visu, lai atbalstītu un stiprinātu vadītājus, kuri pašlaik ir kalpošanā, bet, iespējams, ir izdeguši, nonākuši dzīves krīzē, jūtas, ka nekas nesanāk, kā gribētos. Draudze neaugs, ja tai ir pusizdedzis mācītājs. Mēs arī nespēsim radīt jaunu vadītāju paaudzi, jo neviens negribēs būt tāds kā nelaimīgais vadītājs draudzes priekšā. Vadītāju acīm ir jāmirdz, viņiem jābūt gataviem mācīties un mainīties. Tā ir joma, kurā es varu un gribu būt līdzās, domāt kopā ar Garīdznieku brālību, kā uzlabot situāciju. Es vēlētos, lai draudžu vadītāji sadzird no Dieva to pašu aicinājumu, ko es – iet līdz galam. Un darīt to kvalitatīvi.

Tev ir 38 gadi. Kā Tev šķiet, jaunajā amatā Tavs vecums varētu palīdzēt vai būt šķērslis?

Pieļauju, ka kādiem, kas ir vecāki par mani, ir grūti pieņemt jaunākus cilvēkus kā vadītājus, autoritātes. Pozitīvais ir tas, ka jaunam cilvēkam ir enerģija un optimistisks skatījums. Man patīk izaicinājumi un patīk meklēt risinājumus. Mana dzīves pieredze vēl nav tik liela, taču zinu, ka briedums nāk līdz ar atbildību. Tas ir izaicinājums - kļūt par tādu vadītāju, kurš var ne tikai  labi organizēt, bet kam ir viedoklis, pārliecība, kurš var pārstāvēt visu konfesiju un nest tās labo vārdu, vērtības un pārliecību un no tā nebaidīties.

Kādu atbalstu Tu vēlētos no draudzēm, kuras esi izvirzīts pārstāvēt?

Es būšu pateicīgs, ja mūsu draudžu cilvēki pieņemtu manas kļūdas, īpaši sākumā. Nepārmestu, ja pieredzes trūkuma dēļ pateikšu kaut ko lieku. Es ļoti novērtētu mīlestību un cieņu - tas man palīdzētu augt šajā atbildībā. Tāpat kā draudzes lūdz par saviem vadītājiem, vēlētos, lai mācītāji lūdz par savu vadītāju - bīskapu. Apzinos, ka man būs jāpieņem lēmumi, ka visiem nebūs patīkami, kādiem nebūs pat līdz galam saprotami un pieņemami. Bet, lūdzu, uzticieties, ka visā meklēju Dieva vadību. Taču svarīgākais atbalsts man būs tas, ka cilvēki ticēs Savienības kopējam redzējumam, ka mūsu sirdis degs par to un ka mēs kopīgi iesim vienā virzienā.

Sagatavoja Nora Rautmane

BPI Projektu vadītāja