Ieskatoties spogulī – intervija ar bīskapu Pēteri Sproģi

Tas ir lēmums uz mūžu, ar ko būs jādzīvo ilgi pēc tam, kad nevienu tas vairs neinteresēs, kad neviens tevi neuzskatīs par kaut ko īpašu tāpēc vien, ka uzdrīkstējies adoptēt, un īstenībā – visiem ir vienalga, ko tu dari”, par adopcijas procesu stāsta bīskaps Pēteris Sproģis. Ar sievu Martu viņi šogad pieņēmuši ģimenē Viktoriju. P. Sproģis kopā ar citu konfesiju vadītājiem ir parakstījuši aicinājumu Latvijas draudzēm novembra pirmo svētdienu svinēt kā Bāreņu svētdienu.

Kā tev pagāja vasara?

Skaisti. Bija laba vasara. Bērnu dēļ vairāk centāmies dzīvot laukos, Užavā, kur arī man pašam ļoti patīk. Transports, komunikācijas, tehnoloģijas, arī izveidotā komanda ļāva vismaz vasarā nebūt visu laiku “uz vietas”. Turklāt arī nometņu centrs, kas sākās kā hobijs, prasīja zināmu laika daudzumu, saplānojām darbus arī nākamajai sezonai, gribētos “Ganības” vēl vairāk attīstīt.

Jūs vasarā arī pieņēmāt lēmumu adoptēt?

Nē, tas notika daudz ātrāk. Lēmumu adoptēt pieņēmām jau pagājušā gadā pirms Ziemassvētkiem. Idejiski par adopciju sākām domāt un runāt neilgi pēc Belliņas aiziešanas. Protams, gan ar prātu, gan sirdi sapratām, ka tas nekādā gadījumā nebūs centiens aizvietot Belliņu. Lēmums adoptēt dzima sāpēs – ar domu, ka mūsu pārdzīvojums, zaudējot bērnu, iespējams, ir līdzīgs tā bērna sāpēm, kuru vecāki ir pametuši. Divām sāpēm satiekoties, iespējams, var notikt kaut kas labs. Taču tajā brīdī sapratām, ka neesam tam vēl gatavi, īpaši es nejutos gatavs. Likās, ka darbojos ar rezerves baterijām un papildus izaicinājumam nebija enerģijas. Procesu, kuru bijām sākuši, apzināti bremzējām. Bet tajā pašā laikā jutām, ja mūsu redzeslokā nonāktu kāds bērns, kuram nepieciešama ģimene, garām viņam nepaietu. Bijām jau sākuši izprast adopcijas legālo aspektu, kā tam jānotiek, bijām sazinājušies ar vietējo bāriņtiesu, kad iznāca žurnāls “Ieva” ar Martas stāstu par kuģiem, Viktoriju un mūsu domu adoptēt. Nākamajā dienā pēc žurnāla iznākšanas mani sazvanīja kāda sieviete no Bauskas draudzes un teica, ka meitenītei vārdā Viktorija ir nepieciešama ģimene. Tā ironiski un traģiski – mamma iedeva meitenei vārdu Viktorija un atstāja vienu. Pēc telefona sarunas radās pārliecība, ka šī ir tā reize, kad jāieskatās dziļāk. Sazinājos ar Viktorijas audžu ģimeni un dažas dienas pirms Ziemassvētkiem satikāmies ar viņu. Iesniedzām visus dokumentus, sagaidījām, kad Viktorija kļūs legāli brīva, jo vecāki no viņas bija atteikušies, bet formāli tas nebija nokārtots, kļuvām par aizbildņiem un tajā pašā dienā arī uzzinājām, ka gaidām savu bērnu.

Kā tu tajā visā juties?

Tie bija apstākļi, kas vilka uz priekšu, un mēs ļāvāmies notikumu gaitai. Bijām par to domājuši, ar savu gribu un sirdi tam gatavojušies un tad, kad esi gatavs kaut ko pieņemt, rodas arī iespējas. Domāju, ka savā ziņā šis pārsteigums ar to vārdu, ar telefona zvanu bija kaut kas līdzīgs grūtniecības pārsteigumam.

Tas, ka pieteicās bērniņš, neizšaubīja jūs, vai tiešām ir īstais brīdis adoptēt?

Nē, tas bija jau pieņemts lēmums. Tāda doma pat prātā neienāca. Protams, Viktorija pievienojās brīdī, kad Martai bija pirmais grūtniecības trimestris, kad bija sliktās dūšas, un no Martas tas prasīja diezgan lielu izturību. Varu to tikai apbrīnot. Brīžos, kad ir slikti, negribas pat lai paša bērni traucē, kur nu vēl kāds cits.

Ko adopcija no jums prasīja?

Ja lietas ir ērtas un vienkāršas, baigo aicinājumu neviens negaida. Diez vai kāds teiks, ka šodien nejūtos aicināts vinnēt loterijā. Bet brīžos, kad lietas no mums kaut ko reāli prasa, ātri sākam runāt, ka nav aicinājuma, neesmu kaut ko saņēmis, nav īstais brīdis. Skaidrs, ka bērnu nevar pieņemt tā... piemēram, pat bērnībā, kad gribēju dabūt pirmo suni, man vecāki ilgi skaidroja, ka, ja ņemsi suni, tev par viņu būs jāgādā. Aptuveni gadu prasīju, lūdzos, lai atļauj, kad biju solījies, ka visu darīšu pats, beidzot saņēmu atļauju. Protams, kad suni biju dabūjis, ātri sapratu, ka tas ir grūtāk nekā iedomājos, taču es darīju visu, ko biju apņēmies. Viņš bija jābaro, jātīra, jāved pastaigāties neatkarīgi no laika apstākļiem. Pat suni nevar ņemt, balstoties tikai uz emocijām, tāpēc, ka tev patīk mazi, pūkaini dzīvnieciņi. To pat nevar salīdzināt, bet kur nu vēl vairāk – bērnu. Tas nevar būt tikai līdzjūtībā balstīts lēmums vai balstīts vēlmē būt šim labajam cilvēkam, varonim, kurš adoptēs. Tas ir lēmums uz mūžu. Lēmums, ar kuru būs jādzīvo ilgi pēc tam, kad nevienu tas vairs neinteresēs, kad neviens tevi neuzskatīs par kaut ko īpašu tāpēc vien, ka uzdrīkstējies adoptēt, un īstenībā – daudziem ir vienalga, ko tu dari.

Pēteris Sproģis ar ģimeni

Kādai tavuprāt vajadzētu būt motivācijai adoptēt?

Ir labi iestāties par dažādām lietām, par visu dzīvo dabu – par mājdzīvniekiem, delfīniem, vaļiem, kažok lapsām, bet satraukties par kaķiem un suņiem un būt pilnīgi vienaldzīgam pret cilvēkbērniem, kuriem ir dvēsele, apziņa, griba un kas ir pēc Dieva tēla līdzības veidoti, ir tā savādi. Nesaku, ka visiem vajag adoptēt, nevienā brīdī negribu ieņemt pozu, ka mēs tagad to esam izdarījuši, tāpēc visiem tas jādara. Taču, ja runājam no kristīgām pozīcijām, tad interesanti, ka Vecajā Derībā, ja Dievs nāca ar nosodošu spriedumu savai tautai, kas bija atkritusi no ticības prakses, gandrīz vienmēr Viņš pārmeta to, ka tauta nerūpējās par traitnēm un bāreņiem. Latvijā ir ļoti daudz iepriecinošu lietu, piemēram, Labestības diena un citas ziedojumu akcijas, taču bieži vien tas, ko iedodam ziedojumu akcijās, no mums neko daudz neprasa, tieši otrādi – saņemam vēl došanas prieku. Skatoties caur atraitņu un bāreņu prizmu, varam domāt arī par to, kāda ir draudžu gatavība uzņemties rūpes par mazākajiem. Tāda galu galā ir arī Jēzus vēsts, Viņš sacīja: “Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši” [Mat.25:35]. Jēzus saka: “Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs esat man darījuši.” Kā jau teicu, ne visiem ir pienākums adoptēt, ne visi to var darīt un ne visiem to vajag darīt, bet uzskatu, ka to, kuri varētu adoptēt, ir vairāk par tiem, kuri to dara. Adopcija ir rūpes par cilvēkiem, no kuriem neko nevar atprasīt, nekāds īstais aprēķins tur nestrādā. Kaut gan – Viktorijas adopcija līdz šim no manis neko daudz nav prasījusi, tikai pieskatīt vēl vienu bērnu. No manas sievas tas gan ir prasījis daudz vairāk. Taču domāju, ka abi varam sacīt, ka Viktorija jau tagad ir darījusi bagātākas un interesantākas mūsu dzīves, arī mūsu meitu dzīves. Nesen Sāriņa nāca pie mums raudādama: “Tas puika teica, ka Viktorija nav mana māsa, bet viņa ir mana māsa!” Gabriela žēlo Viktoriju vairāk par visiem citiem, reizēm pat liekas, ka par daudz viņu sāk lutināt ar to, ka Viktorijai vienmēr taisnība. Adopcija, protams, ir uzdrīkstēšanās un upuris, bet tā arī bagātina un dod prieku, kad redzi, kā bērns mainās, uzsūc grimases, kustības, reakciju, reizēm arī to, ko, liekas, varēja no manis gan nemācīties. Kad Viktoriju paņēmām, viņai bija paniskas bailes no ūdens. Audžu ģimene, kas bija ļoti rūpīga, mīloša un tiešām izturējās pret Viktoriju kā pret savu bērnu, redzot viņas bailes, centās ar ūdeni meiteni lieki netraumēt. Mēs atkal esam lieli ūdens mīļi, bērni katru vakaru iet vannā vai dušā. Sākumā nevarējām Viktorijai pat rokas nomazgāt, viņa tā kliedza, ka likās, kāds viņai galvu rauj nost. Taču pamazām viņu pieradinājām. Vasarā Viktorija jau gāja jūrā, kur viļņi šļakstījās mutē, un vakar nevarēju viņu no vannas dabūt laukā, teica, lai eju prom. Mēs jokojam, tā kā Viktorija tik ļoti kliedza par ūdeni, noteikti būs ūdenslīdēja. Tagad gandrīz jau tā ir.

Kāds ir Viktorijas raksturs?

Šajā vecumā vēl grūti pateikt. Vēl var redzēt kaut kādu nedrošību, ievainojamību, bet domāju, ka no malas to pat nevar pamanīt. Redzam, ka viņai nav problēmas pieprasīt, iestāties par savām interesēm. Viss ir ļoti adekvāti.

Kā Viktorija ir ietekmējusi tevi, ģimeni?

Par ģimeni jau izstāstīju. Kaut kādā ziņā šķiet, ka Viktorija mūs kā ģimeni ir tuvinājusi, kā arī daudzas lietas, ko mēs kā ģimene izvēlamies darīt kopā. Nesaku, ja kādam gribas satuvināt ģimeni, tad bērnu adopcija ir līdzeklis. Runājot par mani pašu... Tāpat kā laulība parāda tavu īsto dabu, arī adopcija lielā mērā liek sevi iepazīt, ieskatīties spogulī un ieraudzīt to, kas pašam nepatīk, piemēram, patmīlību. Pie Viktorijas bija jāpierod, jo viņas ķermenītis ir citādāks, nekā paša meitām, proporcijas, kustības, raudas, smiekli ir citādāki. Tas viss sākotnēji bija svešs un bija īpaši jāpiestrādā, lai spētu viņu izjust tuvu, kā savu. Abi ar Martu reizēm pieķeram sevi, ka jūtamies tā, kā nevajadzētu justies, kad liekas: “Pag’, es tev gribu tikai labu, ko tu tagad, mazais, dari!” Lai to atrisinātu, ir jāstrādā ar sevi, savu patmīlību. Kampaņveidīgi parunāt ir viens, bet tad, kad tā ir daļa no tavas dzīves, – kaut kas cits. Bet domāju, ka ilgtermiņā viss nāk par labu.

Ko tu ieraudzīji spogulī?

Kā jau teicu... pamanīju, ka nespēju parādīt Viktorijai tādu pašu mīlestību un iecietību, kā saviem bērniem, ka skatījos uz viņu citādāk, gaidīju, ka mazais bērns sāks novērtēt to, ko viņam dodam un atmaksāt ar labu, nevis ar kaut kādiem nepamatotiem brēcieniem nakts vidū. To pamanīju, un tad bija jāapstājas, jāpasper solītis atpakaļ, jānotver saķere ar bērnu. Negribu jau visu krāsot tumšu, ieraudzīju sevī arī prieku par Viktoriju, ka viņa ir kļuvusi līdzīga man. Ir mirkļi, kad šķiet, viņa vienmēr bijusi pie mums. Man patika, kā Marta intervijā žurnālam “Ieva” teica, ka viņa Viktoriju mīl citādāk nekā savas meitas, galu galā viņa meiteni nav nesusi deviņus mēnešus zem sirds, un tikai tāpēc, ka tā mīlestība ir citādāka, nenozīmē, ka tā ir sliktāka. Daudz labāk ir to atzīt, nekā dzīvot noliegumā un tēlot to, kā nav.

Esi parakstījis aicinājumu draudzēm ieviest Bāreņu svētdienu. Kāds ir šī aicinājuma mērķis?

Kad gājām caur adopcijas procesu, sāku citādāk skatīties uz notiekošo. Piemēram, ieraudzīju, ka cilvēkiem, kuri ir ļoti labi un sirsnīgi, ir stereotipi par adopciju. Reizēm, pat nedaudz greizas informācijas vadīti, viņi centās mūs gandrīz vai atrunāt. Tad sāku domāt un sapratu, ka padomju laikos visas problēmas salika institūcijās. Ja tie bija psihiski nepilnvērtīgi cilvēki, ar īpašām vajadzībām, viņus lika speciālos internātos. Bērnus ar īpašām vajadzībām arī internātos, prom no sabiedrības, un bāreņus arī prom no acīm, un dzīvojām perfektā komunismā. Varbūt tagad vairs nav tik traki, bet joprojām dzīvojam sabiedrībā, kur par adopciju kaunas. Cilvēki ir pat pārcēlušies, lai tikai kaimiņi neuzzinātu, ka ir adoptējuši bērnu. Citās kultūrās, piemēram, Amerikā, aizejot uz saviesīgām vakariņām, gandrīz katru reizi sastopos ar ģimenēm, kurās aug adoptēti bērni. Tur tas ir pilnīgi normāli. Latvijā ir aptuveni 2000 bērnu, kuriem ir nepieciešama ģimene, ir sociālas problēmas, kas nozīmē, ka pat tad, ja adoptēsim šos 2000 bērnus, būs atkal citi. Ja mēs kā kristieši sakām, ka nevajag veikt abortus, tad mums arī jābūt tiem, kuri gatavi pieņemt tos bērnus, kuru vecāki nevēlas kļūt par mammām un tētiem. Ja mēs to nedarām, tad kļūstam liekulīgi. Tāpēc radās doma arī Latvijā mudināt draudzes vienu svētdienu gadā veltīt īpaši šai tēmai. Tas nenozīmē, ka mums par to nav jādomā pārējo gadu. Līdzīgi kā draudzēs katru svētdienu pieminam Kristus augšāmcelšanos, bet Lieldienās to svinam īpaši, tāpat mums ir jārūpējas par atstumtajiem visu dzīvi, bet vienu svētdienu gadā varētu īpaši veltīt adopcijai, aizlūdzot par to, sludinot, dalot bukletus, piedāvājot labas grāmatas, uzaicinot kādus cilvēkus liecināt par adopciju, vācot ziedojumus kādai akcijai, izveidojot atbalsta grupas ģimenēm, kuras ir adoptējušas, varbūt organizējot atbalsta grupas cilvēkiem, kuri apsver adopciju. Negribētu, ka Bāreņu svētdiena kļūtu par emocionālu aģitāciju, kas balstīta uz vainas sajūtu, bet, ka tā varētu būt svētdiena, kas palīdz izglītoties, redzēt plašāk, vairāk apzināties, un domāju, ka rezultātā daudzi bērni varētu nokļūt labās ģimenēs.

Kā runāt par adopciju draudzēs, lai šis temats kļūtu ikdienišķāks?

Par to vienkārši jāiemācās runāt. Ir daudz labu tēmu, bet par tām nerunā, jo ir neērtas, apvilktas ar stereotipiem. Vakar dievkalpojumā tika iesvētīts viens bērniņš, visa draudze lūdza, viss skaisti, tā pie mums notiek, un tur viss ir kārtībā. Kāpēc mēs tā nevarētu lūgt par ģimeni, kura plāno adoptēt, lai visi redz, ka tas ir normāls process, nevis spriedelē, vai tad viņiem nevar būt savi bērni? Kāda starpība, var vai nevar!

Esat sastapušies arī ar aizspriedumiem?

Nekas liels jau tas nebija. Bet jāsaprot, kad cilvēks dara kaut ko pirmo reizi, kad viņš ir emocionāli ievainojams, viņš to parasti nedara ar tādu pārliecību kā grāvi raktu. Tajā brīdī viņš pat skatienu pamana, ka tas ir nu... Mūsu gadījumā neviens jau nedomāja kaut ko sliktu, bet jutām, ka ir aizspriedumi. Tā vietā, lai cilvēki mestu pie malas aizspriedumus un tevi atbalstītu, viņi mēģina tā... Nav jau slikti, ka tevi mēģina izšaubīt, ja pretimnācējs var tevi izšaubīt, varbūt tiešām nevajag to darīt, bet... mēs jutām šīs domas: “Vai tad jums nevar būt savi bērni? Kā tad būs ar gēniem?” Tad likās: “Zini, draugs, tiec galā pats ar saviem gēniem!”

Kā var atbalstīt ģimeni, kura adoptējusi bērnu?

Ir jau dažādi cilvēki. Atkarīgs arī, vai viņam ir savi bērni, vai nav. Ja nav, tad varbūt nepieciešams kaut kāds izglītojošs darbs, lai viņam ir reālas ekspektācijas pret adoptēto bērnu, jo tiem, kuriem ir savi bērni, tiem jau nereālie priekšstati ir mainīti. Viens tātad – šīs ģimenes var atbalstīt informatīvi, izglītojoši. Otrs – varam atbalstīt ar sapratni, ar iedrošinājumu, apjautāšanos par to, kā iet. Varbūt tās ir mazās grupas tiem, kuri ir adoptējuši. Atsevišķās tāpēc, ka man tas būtu vajadzīgs, man uzmanības netrūkst, bet, iespējams, mums vajadzētu arī svinēt, novērtēt šīs ģimenes, kuras ir adoptējušas. Nezinu, kā tu domā? Laikam neesmu piemērotākais, kuram to jautāt, jo man pašam ir kaut kāds iekšējais resurss, ir apkārt cilvēki, kuri palīdz un iedrošina.

Tie, kuri ir adoptējuši, labāk zina, kas palīdz un kas nē.

Nav jau izslēgts, ka, adoptējot bērnu, būs kaut kādas problēmas, reizēm ilgtermiņa, reizēm īstermiņa. Tad, kad tas notiek, vissliktākais, ko varētu darīt, ir teikt: “Es jau teicu, ka tā būs!” Šiem “es jau teicu” gandrīz visās jomās, – viņiem vajag ar pātagu. Būtībā, tie ir cilvēki, kuri paši neko jēdzīgu nedara, jo viņi zina visu, kas būs. Kuram tad nav problēmu ar savu bērnu audzināšanu? Tad jau jāsaka: “Es jau teicu, ka tā būs, nevajadzēja dzemdēt!” Tā mēs īsti nesakām, bet attiecībā uz adopciju gan: “Nu jā, adoptēts bērns, ko var gribēt. Gēni.” Tas ir destruktīvi, to nekad nevajag darīt. Protams, adopcija vienmēr būs sarežģīta, reizēs tas var būt arī īstermiņa finansiāls atbalsts. Nesaku to jo ilgāk bērns ir bijis bez vecākiem, jo lielāks viņa emocionālais bads un nedrošība – tas ir tikai normāli. Tā vietā, lai skatītos ar žēlumu un paaugstinoties domāt: “Es jau teicu”, vienkārši pastāvi klusu, ja neko jēdzīgu nevari pateikt. Labākajā gadījumā centies atbalstīt, iedrošināt, ja esi uz to spējīgs. Bieži adopcija ir ilgs un sāpīgs process. Reizēm pat ne tāpēc, ka cilvēks nav sagatavojies, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurām nebija iespējams sagatavoties. Cilvēki ir izgājuši cauri tādiem posmiem, kas varbūt bijuši ellei līdzīgi, bet beigās ir atvērušās jaunas durvis, un tas ir bijis dziedināšana un atdzimšanas laiks tā cilvēka dzīvē, kad ir mirušas nereālas ekspektācijas un parādījusies žēlastība.

Kā tev liekas, jums grūtākais aiz muguras?

Es nezinu, būtu naivi tā teikt, jo arī nekas pārāk grūts man līdz šim nav bijis. Domāju, ka izaicinājumi būs, nezinu... Kas ir grūts un kas ir viegls? Tas arī ir relatīvi. Visas grūtības, kas vienam varētu šķist lielas, citam nemaz tik lielas nav. Tas būs atklājums visa mūža garumā, kā es pieņemšu Viktoriju, kā viņa ietekmēs ģimeni, kad vairs nebūs divgadniece, kā būs tad, kad viņai būs desmit, sešpadsmit, trīsdesmit. Ja sacītu, ka zinu, tad runātu vairāk nekā saprotu. Bet tās ir lietas, kurām nevaram sagatavoties. Var jautāt, vai man grūtākais ar viņu garām? Bet, vai viņai grūtākais ar mani garām? Un kā ar pārējiem bērniem, kā pārējiem bērniem ar mani utt. Bībelē ir princips, ja esi roku pie arkla pielicis, tad neskaties atpakaļ [Lūk.9:62]. Pielikt roku pie arkla un skatīties atpakaļ, domāt, vai vajadzēja, var jebkurā darbā, jebkurā projektā, jebkurā biznesā, jebkurā ģimenē, jebkurās attiecībās. Vienīgais ceļš ir iet uz priekšu un risināt, un, to darot, tu saproti, ka “tev pietiek ar Manu žēlastību”. Var arī neuzņemties neko. Kāds bija teicis, ka nav jābaidās no nāves, ir jābaidās no tukšas dzīves. To var attiecināt arī uz adopciju.

Interviju sagatavoja 
Evija Mileiko