Draudze un kultūra

Aigars Mamis savu ikdienu, kā pats atzīst, pavada divās pasaulēs. Viena pasaule ir draudze, otra - grafikas dizaina joma (gan vadot dizaina studiju “Overpriced”, gan mācot Latvijas Mākslas akadēmijā), par kuru viņš saka: “Šī pasaule ir ļoti orientēta uz biznesu, ar visdažādākajiem cilvēkiem, ļoti sekulāra, bieži vien ar skatījumu tikai uz šo dzīvi un to, ko mēs varam iegūt un pateikt.” No šīm pozīcijām Aigars LBDS Reģionālajās tikšanās rosināja dalībniekus uz pārdomām. Uzrunas videoieraksts pieejams ŠEIT >>

Ar vārdu “kultūra” es saprotu ne tikai mākslu, mūziku, bet kultūru kā visas sabiedrības un vērtību kopumu. Svētki, izglītības iestādes, gaume, bieži arī mūsu sarunas, humora izjūta – to visu ietekmē kultūra. Draudzi neizbēgami ietekmē kultūra. Mans jautājums ir - ko nozīmē draudzei ietekmēt kultūru, vai tas ir vajadzīgs, un kā to darīt veselīgi?

Vai draudzei vajadzētu ietekmēt kultūru? Jā. Pirmais lielais uzdevums, kuru Dievs uztic cilvēkam, kas radīts pēc Viņa tēla un līdzības, ir rūpēties par zemi. Dievs, radot zemi, ienes haosā kārtību. To pašu Dievs sagaida no cilvēka - lai mēs rūpējamies par to, ko Viņš ir devis, tā radot kārtību. Rūpējoties par to, ko Dievs mums uzticējis, mēs varam parādīt pasaulei, kāds Viņš ir.

Jēzus aicina savus sekotājus kļūt par gaismu, kas spīd ļaužu priekšā, lai tie ierauga labos darbus un godā Tēvu, kas ir debesīs. Diemžēl sabiedrība bieži vien draudzi redz kā kaut ko negatīvu, pat kā tumsu. Bieži vien mūsu skaļākie vārdi ir “pret”, nevis “par”: pret abortiem, geju laulībām, dažādu vielu patērēšanu. Par šiem jautājumiem vajag diskutēt un jābūt skaļai balsij “pret”. Bet, ja tā ir vienīgā balss, ko no mums dzird, tad neizbēgami rodas jautājums, vai draudze ir gaisma ļaužu priekšā, vai mēs rūpējamies par to, ko Dievs mums uzticējis. Ja mūsu cīņa pret grēku ir skaļāka par mīlestības un žēlastības darbiem, skaļāka par pazemību, kuru cilvēki var pamanīt, tad kaut kādā ziņā zūd līdzsvars. Mēs nepildām Jēzus doto aicinājumu.

Bieži vien mēs redzam tumsu “ārā”- aiz draudzes sienām, plašākā sabiedrībā. Draudze var nonākt situācijā, kur cenšamies gaismu turēt maksimāli “iekšā”, lai vismaz šeit viss būtu kārtībā. Bet aicinājums ir nest gaismu tumsā - nest Evaņģēliju, atjaunot cilvēku dzīves, kultūru un sabiedrību. Mēs kā draudze esam aicināti rūpēties par mūsu sabiedrību un kultūru. Mums par to jārūpējas tā, lai cilvēki redzētu, ka tā ir gaisma, un par to godinātu Tēvu debesīs.

Kā draudze var ietekmēt kultūru ar Evaņģēliju? Pirmkārt, klausoties kultūrā. Mēs vairs nedzīvojam kultūrā, kas ir izteikti hierarhiska. Idejas un autoritātes vairs nenāk no viena “kanāla”, bet organizācijas, arī draudze, sabiedrībā iegūst lomu, piedaloties dialogā. Dialogs sabiedrībā ir ļoti plašs, tajā var iesaistīties liels cilvēku skaits. Tā rezultātā dominance un hierarhija izzūd.

Šādā kultūrā draudze var ļoti viegli attālināties no sabiedrības. Ja neklausāmies cilvēkos, tajā, kas notiek “ārā”, drīz vien mums var vairs nebūt nekā, ko viņiem teikt, kas viņiem varētu būt aktuāls. Evaņģēlijs nekad nemainīsies, bet instrumenti, ar kuriem to nesam citiem, var mainīties. Mums jāatrod arvien jauni veidi, kā uzsākt dialogu ar sekulāro pasauli par Jēzu.

Mans aicinājums draudzei ir ieklausīties kultūrā - ne tāpēc, lai kļūtu tai līdzīga, bet tāpēc, lai pateiktu kaut ko tādu, ko kultūra spētu sadzirdēt. Vēl viens uzdevums ir saredzēt Dieva līdzību kultūras artefaktos. Ja ticam, ka Dievs katru cilvēku ir radījis pēc Sava tēla un līdzības, tad arī kultūra, kas radīta ārpus draudzes, var parādīt to, kāds ir Dievs. Kāda meitene nesen kļuva par kristieti: viņa filmas “Matrikss” Neo tēlā saskatīja līdzību ar Jēzu. Tādas līdzības var nākt caur visdažādākajiem, bieži vien pat samaitātiem kultūras artefaktiem. Mūsu uzdevums ir tajos saskatīt cilvēka vērtību un ilgas pēc Glābēja - pēc kāda, kurš salabos, kurš spēs atdot sevi kultūras labā. To varam pamanīt mūzikā, teātrī, arhitektūrā, interneta vidē, sekojot līdzi tam, kas mūsdienu kultūrā svarīgs, un izmantojot to dialogam. Pāvils, esot Atēnās, izmantoja daudzo dievu statujas un teica: “Jums ir arī piemineklis nezināmajam dievam, un es jums pateikšu, kas tas ir par Dievu!” Tā arī mēs tiekam aicināti būt kultūrā kā misionāri, iepazīt to un tad runāt, norādot uz Kristu, Viņa žēlastību un svētumu.

Otrkārt, izaicinot kultūru. Vislabākais izaicinājums ir tur, kur varam izaicināt apkārtējo sabiedrību ar patiesu mīlestību pret Kristu, sekošanu Viņam un savas dzīves pakļaušanu Viņam. Mācītājs Timotijs Kellers grāmatā “Making Sense of God” (Kā saprast Dievu) skaidro, ka mūsdienās vissvarīgākais izaicinājums nav atbildes uz zinātnes jautājumiem (piemēram, kā evolūcija savienojama ar radīšanas stāstu), bet gan atbildes uz jautājumiem, uz kuriem zinātne nespēj atbildēt vai atbild ļoti nepilnīgi. Jautājumi par dzīves jēgu, patiesu brīvību, stabilitāti, taisnīgumu un cerību ir būtiski jautājumi. Atbildot uz tiem, mēs varam uzrunāt mūsdienu kultūru aktuālā un izaicinošā veidā. Nesot Jēzu šajās atbildēs, izturoties ar cieņu un iejūtību pret citu cilvēku skatījumu, esot dialogā un diskusijā, - tie ir brīnišķīgi izejas punkti kultūras izaicināšanai.

Treškārt, satiekot kultūru. Apustulis Pāvils devās uz tirgus laukumiem, lai sarunātos un sludinātu Evaņģēliju, jo tur bija cilvēki. Jautājums ir: kas mūsdienās ir “tirgus laukums” - vietas, kurās cilvēki apmainās ar idejām, diskutē par patiesību, kur cilvēkus var satikt? Viena no tādām vietām ir projekts “The Bible Project”, kurā kristieši interneta vidē veido īsus videostāstus par Bībeles grāmatām un tēmām, aizsniedzot ļoti plašu cilvēku loku un veicinot dziļas diskusijas. Mūsu draudze izveidoja Instagrammas kontu ar fotogrāfijām par draudzes dzīvi. Tas mani aizveda pie sarunas ar vienu no Latvijas labākajiem grafikas dizaineriem. Viņš mani uzaicināja pusdienās, lai parunātu par divām lietām. Viena bija bizness, otra - viņš jautāja par Instagrammas bildēm, kas tā ir par “Mājvietu”, ko mēs tur darām. Tā bija ļoti jauka saruna par to, kā viņš, nekristietis būdams, ar sievu gājis uz pirmslaulību kursiem, ka viņam ticība liekas interesanta, bet nav atradis labu vidi, kur par to uzzināt vairāk.

Mēs katrs varam apzināties, ka esam aicināts būt par gaismu, Dieva līdzības nesēju tajā kultūrvidē, kur atrodamies. Iepazīt to, satikt cilvēkus, pavadīt ar viņiem laiku - to var katrs. Aicinājums ir nepalikt komfortā, kur mēs skatāmies tikai viens uz otru un draudzes iekšējo kultūru. Kad mums uzdod jautājumu, kā iet draudzei, atbildot mēs skatāmies ne tikai uz iekšējo kultūru, bet uz to, kā klājas mūsu pilsētai, vietai, kur mēs esam Dieva ielikti. Vai mēs esam gaisma? Vai cilvēki redz gaismu, nevis tumsu? Vai esam cilvēki, kuri spēj izveidot patiesu, veselīgu dialogu, kurā runā un klausās abas puses? Vai mēs katrs un draudze aktīvi iepazīstam savu kultūrvidi? Kā mēs izaicinām vidi, kurā nesam Evaņģēliju? Mūsu ikdienas dzīvē Evaņģēlijs ir tik nozīmīga vēsts - vai nesam to vienkāršā, saprotamā veidā vietā, kur dzīvojam, strādājam un atpūšamies?