Bāreņu svētdiena 7. novembrī

Ikvienam no mums ir savs stāsts, ko mēs neaizmirstam un nesam sev līdzi. Mums katram ir svarīgi, ka varam līdzdalīt savu stāstu ar tuviem cilvēkiem, kuri kopā ar mums var priecāties par skaistajiem brīžiem un skumt par sāpēm, ko esam piedzīvojuši. Īpaši svarīgi tas ir mazam bērnam, jo bez mīļa gādīga vecāka ir grūti izprast dzīves sāpes – īpaši, ja tās ir smagi skārušas tieši tevi.

Nonākot jaunā adoptētāju vai audžuģimenē, bērns neaizmirs savu stāstu. Tā ir kā bagāža, kas bērnam vienmēr būs ar viņu. Vecāku uzdevums ir nevis palīdzēt bērnam aizmirst pagātni, bet gan palīdzēt izprast piedzīvotās sāpes, kopā ar bērnu raudāt par tām un dot bērnam drošu vietu izteikt savas jūtas par piedzīvoto vardarbību, sitieniem, rupjībām un pamešanu.

Šogad Bāreņu svētdienu Latvijā atzīmējam 7. novembrī un aicinājums ir atcerēties, ka joprojām Latvijā vairāk kā 600 bērnu šodien dzīvo bērnunamos. Turklāt katram no viņiem ir savs stāsts, kurš nav ar rozēm kaisīts, bet gan ar ērkšķiem un apjukumu. Mēs nedrīkstam atstāt šos bērnus vienus ar savām pagātnes sāpēm – ikvienam no viņiem ir vajadzīgs vecāks, kurš ne tikai pabaro un apģērbj, bet kurš ir gatavs doties ar bērnu kopā viņa stāstā un kurš palīdz izprast bērna pagātnes sāpes. Ja mēs neejam kopā ar bērnu viņa tumšākajās vietās, tad bērns tur paliek viens – apjucis un nobijies.