Aicinājuma svētdiena

Saki JĀ Dieva aicinājumam!

kāpēc? Jo bez atsaucīgiem un pašaizliedzīgiem kalpotājiem nevarētu notikt dievkalpojumi, nebūtu slavēšanas, svētdienskolas... Nenotiktu nekas. Tāpēc esam pateicīgi Dievam par katru brāli un māsu, kuri iesaistās dažādās kalpošanas jomās.

Mums katram Dievs devis kādas īpašas spējas, talantu un vēlmi darboties kādā noteiktā jomā. Viens prot skaisti dziedāt, citam ir talants strādāt ar bērniem, jauniešiem vai kalpot senioriem, vēl kāds ir īstens „cipargalva” un lieliski prot pārvaldīt finanses, bet kāds cits prot izcept brīnumgardas smalkmaizītes, ar ko kafijas pauzēs pacienāt, piemēram, kāda semināra vai citas kopā sanākšanas dalībniekus. Dievs mūs katru izredzējis kādam mērķim un devis šīs spējas, lai mēs tiktu galā ar savu misiju, tāpēc pārdomāsim Dieva aicinājumu uz kalpošanu un atsauksimies tam. Uzmundrinoša ir Donalda Millera atziņa: „Mēs dzīvojam pasaulē, kur tiek stāstīti skumji stāsti. Tie māca, ka dzīvei nav jēgas un cilvēcei – mērķa. Tāpēc stāstīt Labāku Stāstu ir labs aicinājums. Labāks Stāsts mirdz spoži, un pasaule veras tajā ar apbrīnas pilnām acīm. Mēs priecājamies dzirdēt šo Stāstu un pārstāstīt to citiem.”

Atsaucies Dieva aicinājumam un piedzīvo, cik noderīga var būt tava kalpošana kādam.

 

Pieredzes stāsts no Oskara Lūša

„Atsaucāmies aicinājumam dibināt draudzi...”

Oskars Lūsis: „Abi ar sievu Elīnu pagājušā gada nogalē sajutām Dieva aicinājumu pievērsties jaunas draudzes dibināšanai. Šis aicinājums mums nāca negaidīti, un tas noteikti nav iepriekš plānots. Patiesībā tas ir pretrunā ar to, ko darījām līdz šim.

Mēs abi nebijām dedzīgi jaunu draudžu dibināšanas atbalstītāji. Uzskatījām, ka jāpapildina jau esošās draudzes, un drīzāk atbalstījām kristiešus, kas pārvietojas no vienas draudzes uz citu vai pievienojas jau esošām draudzēm. Tikai vairāk iedziļinoties tajā, ko Kristus mums pavēlējis, spējām saprast Jēzus mantojumu.

Ikdienā mēs ar Elīnu strādājam sekulāros darbos – abi esam vai bijām skolotāji. Elīna ir mūzikas skolotāja vidusskolā, bet es strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē. Laulībā esam piecus gadus un šobrīd gaidām mūsu pirmo mazuli, tādēļ vēl jo vairāk dažiem apkārtējiem mūsu lēmums nav saprotams. Savukārt mēs skaidri redzam Dieva virzību un šobrīd jau spējam atbildēt uz daudziem jautājumiem, lai gan vēl salīdzinoši nesen varējām sniegt tikai pretjautājumu – kāpēc?

Abi esam Rīgas baptistu Vīlandes draudzes locekļi, Elīna vadījusi Vīlandes zvanu ansambli, es esmu bijis svētdienskolas skolotājs. Mūsu draudzē misijas apziņa, Dieva vārda sludināšana bijusi neatņemama sastāvdaļa, un tā aug aizvien plašāk. Pateicoties aktīvajiem jauniešiem Metro, ar mācītāja Ģirta Ašnevica un draudzes atbalstu, veidojas jaunu kristiešu paaudze. Viņi nebaidās būt starp nekristiešiem, nebaidās būt izaicinātiem, viņi nav gatavi pasīvi sēdēt baznīcas solā un tikai klausīties mācītāja teiktajā, bet viņi ir gatavi sludināt, mācīties un izplatīt evaņģēliju.

Bieži par misijām iedomājamies tikai nabadzīgu Āfrikas vai islāma radikāļu pārņemtu valstu kontekstā, bet mums līdzās ir daudz kristiešu, kuri katru dienu dodas savās kristīgajās misijās – uz darbu, pie draugiem, pie radiem. Tagad mēs viņus pamanām daudz labāk un saprotam, cik patiesībā maz laika veltām saviem brāļiem un māsām, cik maz viņus stiprinām šajos izaicinājumos un kārdinājumos. Cik maz mēs par viņiem lūdzam. Un cik daudz spēka dod ikviena brāļa un māsas aizlūgums!

Mums ir daudzas liecības, kā esam sadzirdējuši Viņa aicinājumu, bet, mūsuprāt, spilgtākā un pārbaudījumiem bagātākā ir Elīnas grūtniecība. Bērniņš pieteicās pēc gana ilga laika laulībā un lūgšanām, kad mēs domājām, ka Dieva nasta mums jau ir par smagu. Lai arī grūtniecības laiks mums sagādāja daudz satraukumu, esam par to pateicīgi, jo caur piedzīvotajām grūtībām esam stiprinājuši savu ticību un laulību. Roberts piedzima pirms noteiktā laika, taču mēs ticam, ka viņš būs un jau ir stiprs puika un augs Dievam par godu.

Vēlēdamies kontrolēt savu dzīvi, esam piemirsuši par Dievu, par prieku ticēt un paļauties. Lai arī ikdienā pateicamies Viņam par sniegto žēlastību, cilvēcīgi vēlamies būt noteicēji paši pār „savu dzīvi”, „savu naudu”, „savu mantu”, „savu laiku”. Bet vai Dievam nepieder viss debesīs un virs zemes?

Kā mēs rīkotos, ja ieraudzītu mazu bērnu, kas paņēmis rokā sērskābes pudelīti un to vēlas izdzert? Vai mēs nemestos klāt, lai glābtu viņu, neatkarīgi no tā, ko par mums domās citi? Nedomādami, ka paši varam apdedzināties vai sabojāt savas drēbes. Vai mēs ar tādu pašu dedzību metamies glābt tos, kuri mums ir līdzās un dzer pavisam citu kausu? Vai, nonākot Dieva priekšā, mēs tiešām varēsim teikt, ka glābām, cik spējām?”

 

Osvalds Čembers teicis: „Tas, vai es sadzirdu Dieva aicinājumu vai nē, nav atkarīgs no manu ausu stāvokļa. Tas, ko es saklausu, ir atkarīgs no manas garīgās attieksmes.”