Zeltu meklējot - intervija

Keitija Rota ir londoniete, kas jau 25 gadus par savām mājām sauc Latviju. Šeit viņa satikusi savu vīru Denu, kurš ir amerikānis, te uzauguši viņu trīs bērni. Vairākus gadus dzīvojusi Tilžā, tagad viņas mājas ir gleznainajos Ērgļos, un draudze Madonā. Keitija mīl Latviju un priecājas būt noderīga, strādājot vietējā skolā un piedaloties vietējās kopienas dzīvē. Dzīve ir interesanta – tā sarunu sāk Keitija.

Kas tevi atveda uz Latviju un ir noturējis tevi šeit visus šos gadus?

Tas nemaz nav tik viegls jautājums. Es biju kādas kristīgas jauniešu organizācijas dalībniece. Mums bija Bībeles studijas, un vasarā tika organizēti misijas braucieni. Viens no draugiem stāstīja, ka uzzinājis par misijas braucienu iespējām, bet viņš nekur nedošoties, jo tas esot par dārgu. Es nesen biju kļuvusi par kristieti un man šķita – man viss ir iespējams. Bija jāpiedalās izvērtēšanas nedēļas nogalē, lai organizatori saprastu, cik piemēroti esam šādam braucienam. Tur bija arī Almers Ludviks un vēl kādi pārstāvji no Latvijas, un viņi stāstīja par Āgenskalna baznīcu, tās atgūšanu un atjaunošanas plāniem. Es biju ieradusies ar domu, ka došos uz Āfriku, varēšu sauļoties un baudīt dzīvi tur, bet, kad redzēju un dzirdēju par Latviju, kas tajā laikā vēl bija daļa no Padomju savienības, atceros, ka sēdēju uz grīdas un domāju – man uz turieni ir jābrauc! Nezinu, kāpēc, bet manī bija šī pārliecība. Tajā gadā uz Rīgu gan netikām, jo mums neiedeva vīzas. Bet bijām Beļģijā misijas konferencē, un tur, kāda sagadīšanās, rindā pēc pusdienām aiz manis stāvēja latvieši, izrādās – Antra, Lāsma un Roberts no Āgenskalna draudzes, uz kurieni mums bija paredzēts braukt. Satikties šādi konferencē, kurā bija 4000 dalībnieku, tas bija īpaši! 1991. gadā mēģinājām vēlreiz un tikām uz Latviju. Piecas dienas braucām cauri visai Eiropai. Un tad ir kāds brīdis, kuru ļoti skaidri atceros – braucām pāri Akmens tiltam, bija saulriets, un tad pēkšņi man bija sajūta, ka es esmu mājās. Šo pārliecību racionāli un loģiski nevaru izskaidrot. Un kopš tā brīža es meklēju iespēju, vietu, cilvēkus, lai būtu Latvijā, un 1998. gada beigās es atbraucu dzīvot uz Tilžu.

Kāpēc tieši Tilža? Iespējams, pat ne visi Latvijā zina šādu vietu.

Braucu turp jau iepriekšējās divas vasaras. Baptistu savienība bija atguvusi tur īpašumu un piedalījos tur kādos projektos. Kad nolēmu pārcelties uz Latviju, nodomāju, ka, ja jau braucu uz Latviju, tad man vajag īstu latviešu dzīvi laukos, nevis kaut kur galvaspilsētā. Tilžā biju satikusi arī skolas direktoru, ļoti foršu vīru. Viņš izmisīgi meklēja un nevarēja atrast angļu valodas skolotāju ar attiecīgo izglītību, un tad biju es – angliete ar pedagoģisko izglītību, kas vēlas dzīvot Latvijā. Man savukārt bija svarīgi, ka es neatņemtu darbu kādam vietējam iedzīvotājam. Tad arī sapratu – šī ir īstā vieta man.

Man patīk mana dzīve Latvijā. Esmu mēģinājusi saprast, kāpēc? Man ir dažas aizdomas… Mana dzīve šeit ir mierīgāka un lēnāka nekā Anglijā. Un, protams, visi saka – Latvijā ir skaista daba! Jā, tas arī man patīk. Es, protams, nekad nebūšu īsta latviete, īsta ērglēniete, bet es jūtos piederīga šai vietai.

Dans, Estere, Jonatans, Anna un Keitija Roti.

Esi strādājusi skolā un arī pati mācījusies Latvijā. Kāpēc izvēlējies šādu ceļu, un ko tas tev devis?

Jā, es esmu mūzikas un spēļu terapeite, jau vairākus gadus dzīvojam Ērgļos, un es strādāju skolā kā skolotāja palīgs. Strādāju ar bērniem, kuriem ir emocionālas un sociālas uzvedības problēmas. Kad strādāju Tilžā, arī tad man vienmēr bija uz sirds tie bērni, kas bija “uz robežas”, kuriem bija grūtības mājās, mācīšanās problēmas; kā angļu valodas skolotājai man bija grūti viņiem palīdzēt. Bet tagad to varu darīt kā terapeite, lietojot tās zināšanas, kuras esmu apguvusi, mācoties mūzikas terapiju Liepājas Universitātē un spēļu terapiju Anglijā.

Kas ir skolotāja lielākais prieks?

Man vislielāko prieku sagādāja brīži, kad vadīju stundu un veidojās kopīga dinamika – kad visi kopā strādā, ir dialogs. Īpaši paliek atmiņā atsevišķi skolēni. Piemēram, atceros kādu zēnu, par kuru zināju, ka viņam mājās ir sarežģīta situācija. Viņam bija grūti savaldīties stundā, un tad, kamēr citi strādāja, mēs nosēdāmies uz grīdas ar mugurām pret durvīm, parunājāmies, viņš nomierinājās un varēja pievienoties stundai. Šādi mirkļi sniedz gandarījumu.

Jēzus kā skolotājs. Ko esi mācījusies no Viņa?

Man ir ļoti svarīgi uzdot jautājumus ar mērķi saprast otru cilvēku. Mums dabiski ir tendence atbildēt ar savu argumentu. Piemēram, kad bērns ir bēdīgs, sakām viņam, ka nav jau tik slikti, ir jau arī labas lietas; un mēs neuzklausām viņu ar mērķi saprast. Man šķiet, Jēzus uzdeva gudrus jautājumus. Evaņģēlijos lasām, ka, kad Viņš satikās ar kādu cilvēku, kam bija kāda vajadzība vai grūtības, Viņš neuzbruka ar savu versiju. Viņš skatījās uz unikālo cilvēku un viņa situāciju. Arī es mēģinu to praktizēt. Kad satiekos ar bērnu, kam ir kādas grūtības, mēģinu saskatīt to zelta gabaliņu, kas ir viņā. Dievs katrā cilvēkā šādu zelta gabaliņu ir ielicis, kādos varbūt tas ir dziļi paslēpts. Kad to atrodam, tad veidojas attiecības. Šādu drošu attiecību kontekstā varu uzdot jautājumus par tām grūtībām, ar kurām viņš sastopas, un mēģināt saprast, kas slēpjas aiz tām, kā varu palīdzēt?

Jēzus lietoja līdzības, stāstus un metaforas. Šo pieeju lietoju arī spēļu terapijā, kur ar bērnu varam parunāties ar rokas leļļu, mākslas un mūzikas palīdzību, lai pateiktu to, kas varbūt nav izsakāms vārdos. Daudz ko var panākt un iemācīt caur stāstiem, un Jēzus to darīja perfekti.

Novembrī svinēsim Latvijas dzimšanas dienu. Tie ir svētki arī tavās mājās. Mīlestība uz Latviju nav tikai svētkiem piederīga, tā ir ikdiena. Kas tev ir Latvija?

Jā, es sapņoju, ka man pie mājas būtu karoga masts, kurā visu laiku plīvotu Latvijas karogs. Kas man ir Latvija? Uz šo jautājumu man grūti atbildēt, tik zinu, ka kopš tās reizes, kad braucu Rīgā pār Akmens tiltu un man bija šī sajūta, ka te ir manas mājas, to piedzīvoju ik reizi, kad ar lidmašīnu nolaižos Rīgas lidostā. Es esmu mājās! Es gribu te būt, un es esmu laimīga te būt. Man ir svarīgi, ka varu kalpot cilvēkiem ar to, kas man ir dots, ka varu šeit būt Dieva lietota. Savā darbā, sarunās ar bērniem un ģimenēm, tulkojot un ierunājot materiālus angļu valodā Ērgļu informācijas centram un citur.

2019. gadā Keitija kļuva par Latvijas pilsoni.

Dievs savu darbu tautā īsteno arī caur draudzi. Kā to redzi piepildāmies savā Madonas draudzē?

Madonas draudze ilgus gadus bija bez mācītāja, draudzi vadīja trīs vecaji, un mums visiem vajadzēja iesaistīties draudzes darbā, nevarējām sagaidīt, ka mācītājs visu izdarīs. Arī pēc tam, kad Pēteris Eisāns kļuva par mūsu draudzes mācītāju, draudze joprojām aktīvi iesaistās kalpošanā un varam piedzīvot veselīgu draudzes vadības modeli. Mūsu draudzei ir sadarbība ar nometņu vietu “Ērgļa spārni”, tādēļ visu laiku draudzē ir jaunieši, draudze ir ļoti atbalstoša, aizlūdz par jauniešiem, un mēs nepiedzīvojam tos paaudžu karus, kādi dažreiz draudzēs mēdz būt. Mūsu draudze “iet ārā” pie cilvēkiem, katru gadu apciemojam cilvēkus ar pārtikas paciņām. Vēl arī kurss “Īsta brīvība”, kas Madonas draudzē notiek jau daudzus gadus un palīdzējis mums saprast kādu būtisku lietu. Draudzēs bieži vien pieņemtā kārtība ir – rīkojies, tici, piederi. Mēs dažreiz sagaidām, ka vispirms cilvēki uzvedīsies pareizi, tad noticēs, un tad viņiem tiks dota iespēja piederēt. Mēs esam piedzīvojuši, ka vispirms veidojas piederības sajūta, kas varbūt noved pie ticības un tikai tad seko uzvedības maiņa, kas izriet no šīs ticības.

Kas ir tava lūgšana, tavs vēlējums, domājot par Latviju?

To es vēlu visai pasaulei, ne tikai Latvijai – lai mēs nebūtu tik sašķelti. Ka mēs sāktu skatīties cits uz citu bez aizspriedumiem, arī tad, ja esam dažādi. Es vēlos redzēt vairāk laipnības, ne tikai pieklājību, bet žēlsirdību cilvēku vidū. Lai mēs nebūtu tik aizņemti ar kultūru kariem, ka mums nebūtu laika darīt to, kas mūs darītu spēcīgākus. Lai mēs atrastu to zelta gabaliņu, kas ir katrā cilvēkā! BV

Foto: no personīgā arhīva