Vārdu spēks - intervija

Kristīne Rožkalne ir sertificēta mediatore. Sarunā viņas vārdi plūst raiti un pat acis runā. Par prieku būt Dieva vadītai un lietotai, par iespēju palīdzēt atjaunot to, kas salauzts vai nonācis strupceļā. Kristīnes garīgās mājas ir Rīgas Vīlandes draudzē.

Kāds ir bijis jūsu ceļš uz darbu mediācijas jomā?

Studējot jurisprudenci, bija iespēja iepazīt tās dažādos aspektus. Saredzēju arī to, ka advokāta iesaiste cīņā par savu klientu tiesībām bieži vien ir neveselīga iesaistīto pušu attiecībām. Kad lieta nonāk līdz tiesai, iznākums turpmākajām attiecībām bieži vien ir postošs. Īpaši bērniem, kas arī dažādos veidos tajās iesaistīti, ar kuriem mēdz manipulēt, viņiem rezultāts ir ļoti traumējošs. Tad studiju procesā iepazinos ar mediāciju un sapratu, ka tas ir tas, par ko mana sirds deg jau gadiem ilgi – palīdzēt savstarpējās sarunās. Bez tam mediācijai ir pievienotā vērtība, tā ne tikai palīdz atrisināt konfliktus, bet tā arī dod iespēju palīdzēt atjaunot sabrukušos attiecību mūrus. Dievs mani soli pa solim vadīja tālāk, iepazinu mediācijas būtību, mācījos kursos un tagad strādāju mediācijas jomā.
Tam, ka mācījos jurisprudenci, droši vien pamatā ir manas saknes, mani vecāki (red. Gunta un Jānis Rožkalni) . Viņi ir bijuši un joprojām ir brīvības cīnītāji, un viņi ir iedevuši man šo pamatu – vēlmi iestāties par taisnību un taisnīgumu. Mani vienmēr ir interesējušas dziļas sarunas, rūpes par cilvēkiem.

“Patiesība atbrīvo”, lasām Bībelē. Tur tas teikts par evaņģēliju, bet tas attiecināms arī uz mūsu ikdienas dzīvi. Tik svarīgi, ka veidojam attiecības, kurās varam būt patiesi. Ja attiecībās nevaram būt patiesi, tad nogurstam, esam izsmelti.

Kā jūs nezinātājam paskaidrotu, kas ir mediācija?

Mediācija noteikti nav meditācija, kā cilvēki dažkārt mēdz to jaukt. Mediācija nav arī padomdošana. Mediācija ir konfliktu risināšanas un attiecību stiprināšanas veids vai rīks, kurā iesaistītās puses ar mediatora palīdzību stiprina un atjauno attiecības, risina konfliktus, kuros cilvēki paši vairs nespēj vienoties, ir nonākuši strupceļā vai pat piedzīvo dziļāku krīzi, kurā, iespējams, pat jau ir lēmums par šķiršanos un mantas dalīšanu. Īpaši noderīga mediācija ir ģimenes lietās, kā arī citās mazākās vai lielākās domstarpībās visur citur – darbavietās, organizācijās, skolās, arī draudzēs, jo arī tās nav pasargātas no strīdiem un konfliktiem. Dažkārt tieši draudzes, cenšoties izvairīties no konfliktiem, nonāk ļoti sarežģītās attiecībās, kas nes rūgtumu un dažreiz ir pat par pamatu tam, lai kādi aizietu no draudzes.
Ģimenēm, kurās ir vismaz viens nepilngadīgs bērns, valsts apmaksā piecas mediācijas tikšanās. Tā ir konfidenciāla vide, kurā neviens netiek tiesāts, kur var runāt un nekaunēties, domājot, ka stāstītajā atklājas lietas, kuras, šķiet, kristieši jau nu gan nedara. Sarunas notiek veselīgā, konstruktīvā, cieņpilnā veidā. Mūsu primārais mērķis ir palīdzēt noskaidrot, kādas ir abu pušu vajadzības. Bieži vien cilvēki sarunās mēģina panākt, lai otrs viņus pieņemtu, saprastu, bet lieto tam nepiemērotas metodes. Mediators ir tas, kurš vada sarunas, uzdod īstos jautājumus, kas palīdz iesaistītajām pusēm vienai otru sadzirdēt un nonākt pie risinājuma.
Mediācija dod iespēju sarunās izskanēt patiesībai. “Patiesība atbrīvo”, lasām Bībelē. Tur tas teikts par evaņģēliju, bet tas attiecināms arī uz mūsu ikdienas dzīvi. Tik svarīgi, ka veidojam attiecības, kurās varam būt patiesi. Ja attiecībās nevaram būt patiesi, tad nogurstam, esam izsmelti.

Strīdi un konflikti paši par sevi nav nekas slikts. Jautājums ir, kā no tiem izejam un kā lietojam vārdus, lai to izdarītu?

Kas ir jūsu darba vide?

Es aktīvi strādāju ar ģimenēm un pāriem, tā ir joma, kurā papildus specializējos. Vadu arī seminārus un retrītus par komunikāciju un veselīgu konfliktu risināšanu dažādām grupām, organizācijām, pāru seminārus, nodarbības jauniešiem, seminārus draudzēs. Kā brīvprātīgā darbojos arī cietumos. Esmu arī uzsākusi mediācijas pilotprojektu, kura mērķis ir palīdzēt stiprināt ģimenes saites starp ieslodzītajiem un viņu ģimenēm – bērniem, esošajām vai bijušajām sievām. Man ir privilēģija kalpot arī, veidojot sarunas podkāstā “Vārda spēks attiecībās”.

Kāda ir jūsu pieredze, kas rada vairāk problēmu – izteiktie vārdi vai neizteiktie?

Šis ir ļoti labs jautājums! Par to daudz varētu runāt… Vārdi ir ļoti svarīgi, vārdiem ir ļoti liels spēks. Dažkārt gan nākas novērot, ka vārdu kļūst aizvien mazāk, īpaši tas notiek tad, ja iepriekš to bijis ļoti daudz, bet tie lietoti neprasmīgi. Vārdi, kas paliek neizteikti, var sakrāties un rezultēties ar radikāliem lēmumiem, kas ne vienmēr ir veselīgi. Attiecībās, kurās emocionālā saite ir trausla, nerunāšana nav risinājums. Risinājums ir atrast jaunas metodes, kā spējam runāt, lai sadzirdētu viens otru. Strīdi un konflikti paši par sevi nav nekas slikts. Jautājums ir, kā no tiem izejam un kā lietojam vārdus, lai to izdarītu?

Kādi būtu jūsu ieteikumi, lai mūsu sarunas nenonāktu strupceļā?

Variantu un metožu ir daudz. Svarīgi, kā sākam sarunu – ka tā nav uzbrūkoša attieksme, kas pati par sevi jau ir pamats neauglīgai sarunai. Jāizvairās lietot vispārinājumus – tu nekad, tu vienmēr, tu joprojām esi… Šāda pieeja aizver iespēju uz atvērtu sarunu. Izteiktajiem vārdiem ir nozīme, bet svarīgi mācīties aktīvo klausīšanos – tas ir veids, kā klausāmies, ka esam klātesoši, noliekot malā visu lieko. Tas īpaši svarīgi arī bērnu un vecāku attiecībās. Būtiski ir arī pārliecināties, ka patiešām esam sapratuši sacīto, nevis paši interpretējam dzirdēto, kas, savukārt, rada daudz pārpratumu. Palīdzoši ir arī tas, ka sarunā neieejam ar jau gatavu spriedumu, bet cenšamies saprast otra cilvēka motivāciju un redzējumu. Parasti mūsu mērķis jau nav citam citu sāpināt. Mēs vēlamies būt saprasti, un tādēļ svarīgi radīt vidi, kurā spējam viens otru sadzirdēt.

Es ticu tam, ko saka Bībele, ka Viņa vārds ir “abpusēji griezīgs zobens”, un tas daudzu gadu garumā ir veidojis arī mani. Atziņas, ko saņemu Dieva Vārdā, man ir dārgākas par jebko citu.

To, ka vārdam ir spēks, mums īpaši atklāj arī Bībele. Pasaules radīšana, Jēzus sacītie vārdi. Dažkārt tie ir tik īsi, bet tik iedarbīgi! Celies un staigā! Viss piepildīts! Klusu, mierā! Jēzus runā, un slimie tiek dziedināti, vētra apklust, ļaunie gari bēg. Kā esi piedzīvojusi Viņa vārda spēku savā dzīvē?

Jā, to esmu piedzīvojusi ļoti daudz. Es ticu tam, ko saka Bībele, ka Viņa vārds ir “abpusēji griezīgs zobens”, un tas daudzu gadu garumā ir veidojis arī mani. Atziņas, ko saņemu Dieva Vārdā, man ir dārgākas par jebko citu. Tās ir kaut kas tāds, ko šī pasaule nevar piedāvāt. Pasaule piedāvā daudz un dažādus surogātus, viltus sajūtas, kas aizvilina, piedāvājot vēlmju vai baudu īslaicīgu apmierināšanu. Mums tas šķiet piepildījums, bet īstenībā tie vienkārši ir meli. Un tajā brīdī ienāk Jēzus ar saviem vārdiem, kas absolūti kalibrē manu fokusu uz to, kas ir patiesība. Tā patiesība, kas atbrīvo. Vārdi, kas nāk no Kristus, devuši man dziļu mieru, arī tajās vētrās, kurās pasaule neko vietā nevar piedāvāt.

Pasaule pašlaik ļoti jauc nost robežas. Viena no aktualitātēm, ko saskatu, ir draudzes nozīme kristiešu dzīvē. Varam aizrauties ar to, ka mums pietiek ar attālinātiem dievkalpojumiem, mums pietiek ar kaut kādu garīgumu, ka mums nav vajadzīga draudze, kurā visi ir nepilnvērtīgi un pat izaicina cits citu. Bet, kāds tas ir spēks, ko Kristus ir ielicis draudzē! Tur varam augt un ieraudzīt cits citu Kristus acīm. Ja Dievs caur savu Vārdu iedod mums brīvību un piedošanu, un tā varam uzlūkot arī savus līdzcilvēkus, tas atņem spriedzi par to, ka mums pašiem jābūt perfektiem, ka jābūt draudzē, kas ir perfekta. Jēzus man ar katru gadu arvien vairāk atklāj, cik ļoti mīlu savu draudzi, mīlu tādu, kāda tā ir. Ir vērts to turēt svētu šajā pasaulē, kur viss tiek brucināts un likts uz jauniem svariem, mēģinot dot jaunu vērtējumu – kas ir vērts, un kas ir nevērts? Bībeles studijas, mazās grupas – pasaule neko līdzvērtīgu nepiedāvā, bet tas ir tik svarīgi, lai mēs turētos kopā un augtu kopā.

Bieži vien sāpēs vai cīņās Jēzus klātesamība un Viņa vārdi, kurus varu lasīt, un kas mums ir tik pieejami, iedod tādu sirdsmieru, kādu nekur citur nekad neesmu piedzīvojusi. Iespējams, tā ir sajūta, kas līdzīga tai, ko mācekļi piedzīvoja vētras laikā. Apstākļi varbūt nemaz nav mainījušies, bet tu zini, ka, lai kāds būs rezultāts, būs labi. Dievs ir radījis visu, Viņš mani mīl un tur.

Tā ir Kristus žēlastība, kura iedod mums piedošanu un mīlestības paraugu. Lai tas dod drosmi arī mums runāt, drosmi izteikt vārdus, drosmi dzīvot paklausībā. 

Aprīļa lūgšana LBDS kalendārā ir “dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu”. Vai ir vēl kādi vārdi, kas prasa drosmi?

Gan strādājot mediācijā, gan runājot ar cilvēkiem, redzu, ka dzīvojam ļoti trauksmainā laikā. Tas izaicina arī attiecības, laulības, arī kristiešu vidū. Tāpēc, manuprāt, ir vajadzīga drosme, kuras piemēru redzam Kristus darbībā – tā ir drosme piedošanas lūgšanai un drosme piedošanai. Tā ir fundamentāla nepieciešamība jebkurām attiecībām. Svarīgi ir ne vien lūgt piedošanu, bet īstajā laikā arī pateikt, ka es piedodu. Tas ir ļoti dziedinoši. Piedošana, gluži tāpat kā mīlestība, nav tikai emocijas, tā ir izvēle. Iespējams, mums joprojām ir sāpīgi, bet tā ir mūsu izvēle – piedot. Lieldienu laiks ir labākais paraugs un pierādījums tam, ko nozīmē mīlestība, un ko nozīmē piedošana. Jēzus mīl mūs un tomēr lūdz Tēvam, ja iespējams, lai krusta stunda iet Viņam garām. Viņš apzinājās, cik tas būs emocionāli un fiziski grūti. Bet tajā pat laikā šī pati mīlestība izteica vārdus “ne lai mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek.” Tas vainagojās ar vārdiem “Viss ir piepildīts!” Tas bija iespējams Viņa mīlestības dēļ, kas nebija balstīta vien uz emocijām, tā bija Viņa izvēle dot mums piedošanu. Tāpat ir arī ar ticību, ne vienmēr to sajūtam klātesošu, bet tā ir mūsu izvēle, katru dienu no jauna. Tā ir Kristus žēlastība, kura iedod mums piedošanu un mīlestības paraugu. Lai tas dod drosmi arī mums runāt, drosmi izteikt vārdus, drosmi dzīvot paklausībā. Esmu pārliecināta, ka tad arī redzēsim tos skaistos augļus, ko dod evaņģēlija spēks mūsu dzīvēs. BV