Ticībā saredzēt iespējas - intervija

Bīskaps Kaspars Šterns kalpošanu uzsāka pirms četriem gadiem. Pirmais kalpošanas posms tuvojas noslēgumam. Sarunā ar bīskapu par aicinājuma izdzīvošanu ikdienā, draudzē un ģimenē, par to, kas sāp, un to, kas iepriecina.

 

Kad 2010. gadā tikāt ordinēts par mācītāju, teicāt, ka “izvēle paklausīt aicinājumam būs jāatkārto katru dienu”. Kāda bijusi ikdiena kā mācītājam un pēdējos četrus gadus kā bīskapam?

Es joprojām ar prieku un gandarījumu izdzīvoju šo aicinājumu katru dienu. Man nav sajūta, ka tā būtu milzīga nasta, no kuras nogurtu. Manī ir šis aicinājums, tas, iespējams, nav tik naivs kā 2010. gadā, āda ir uzaudzēta, pieredze ir iegūta un saprotu, ka nav viss tik vienkārši, kā varbūt sākumā šķiet. Jā, katru dienu izdzīvoju šo aicinājumu, man nav šaubu par to. Pēdējos četros gados, esot bīskapa amatā, izaicinājums bijis tajā, ka esmu pildījis divas funkcijas – esmu bijis bīskaps un arī garīdznieks Misijas draudzē. Pandēmijas laikā iespējas būt citās draudzēs un vajadzība doties komandējumos bija mazāka, savukārt, nepieciešamība būt savā draudzē pieauga. Tas bija ļoti vērtīgi. Bija nepieciešams sadalīt uzmanību, saprast, cik daudz varu katrai atbildībai veltīt laiku, dažkārt tas radīja nelielu spriedzi. Kalpojot lokālā draudzē, iespējams, esmu varējis labāk saprast citas draudzes, viņu problēmas, jo visas draudzes jau cīnījās ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem. Tajā pat laikā sapratu, ka jābūt ar to uzmanīgam, lai nesalīdzinātu visas draudzes ar savu lokālo draudzi. Ādažu draudze ir ļoti atvērta, darboties griboša, mums nav jārisina iekšējas intrigas vai jācīnās par kādiem atšķirīgiem politiskiem uzskatiem. Man kā bīskapam svarīgi redzēt kopīgo bildi, tās dažādību.

Pirms tikāt ievēlēts par bīskapu, bīskaps-emeritus Pēteris Sproģis teica, ka jums nav dota tā luksus privilēģija nezināt realitāti, jo bijāt jau iepriekš bijis iesaistīts LBDS darbā. Vai tomēr bija kāds pārsteigums, ar kuru nebijāt rēķinājies?

Jā, dažādi varam uz to paskatīties. Man dažkārt šķiet, ka tieši tas, ka zināju realitāti, bija mans luksus. Tā bija laba starta pozīcija. Tas, ka pazinu LBDS darbiniekus, cilvēkus, kas iesaistīt vadībā, manuprāt, bija liela priekšrocība. Tādēļ lieli pārsteigumi nebija. Šķita, ka kāds posms ir noslēdzies un bija vajadzīga “otrā elpa”, svaigums. Ne reformas, bet atjaunots skatījums. Mūsu mērķi ir lieli, darbs ir nogurdinošs, tāpēc atjaunots skatījums ir tik ļoti nozīmīgs. Lielāko pārsteigumu radīja apstākļi, kuros nonācām. Tie nebija mūsu pašu radīti, bet gan ārējo izaicinājumu ietekmēti. Pandēmija, karš – pat iedomāties nevarējām, ka kaut kas tāds būs. Nenoliedzami, tas licis pārfokusēties, pārorganizēties, kādas lietas pat nolikt malā.

Uzsākot kalpošanu bīskapa amatā, vēlējāties turpināt to, kas bija darīts līdz tam – stiprināt draudzes, vadītājus, dibināt jaunas draudzes. Pēdējie gadi, kā jau teicāt, nesuši vairākas lielas un neplānotas pārmaiņas – sākumā Covid krīze, tagad karš Ukrainā, arī izmaiņas likumdošanā, kas ar likuma spēku vēlas nostāties pretī Dieva radītajai kārtībai cilvēku attiecībās un ģimenes veidošanā. Cik, jūsuprāt, labi esam spējuši uz tām reaģēt?

Man šķiet, ka kopīgais vērtējums varētu būt “labi”. Draudzes mobilizējās, rīkojās. Nebija tā, ka draudzes ierautos pesimismā vai izmisumā, noietu malā. Pandēmijas laiks palīdzēja draudzēm meklēt jaunas iespējas. Bailes redz izaicinājumus, ticība redz iespējas – ar šādu pieeju uzrunājām draudzes pandēmijas laikā. Jā, pandēmijas laiks kļuva nogurdinošs, parādījās dažādi viedokļi, uzskati – kas ir šī krīze, kā to būtu jārisina? Kopumā draudzes labi reaģēja, radušās pat jaunas kalpošanas iespējas. Pirmkārt, dievkalpojumu tiešraides, ko vairākas draudzes attīstījušas patiešām augstā līmenī. Otrkārt, mazās grupas. Mēs redzējām, ka cilvēki distancējas, tādēļ Savienība nāca ar aicinājumu, ka draudzes var attīstīt mazās grupas. Piedāvājām “40 dienas ar mērķi”, kursu “Tuvāk”. Saņēmām labas atsauksmes, draudzes novērtēja. Vēl priecē, ka vairākas draudzes atsākušas jauniešu kalpošanu. Nozīmīga šajā laikā bijusi arī ekumēniskā sadarbība, esmu labāk iepazinies ar citu baznīcu vadītājiem, un mūsu sadarbība bijusi ļoti aktīva.

Bailes redz izaicinājumus, ticība redz iespējas.

Priecē tas, ka neesam iestrēguši iekšējās politiskās cīņās. Jā, ir bijušas diskusijas un domstarpības, bet esam mudinājuši nefokusēties uz to, kas mūs šķir, bet gan uz to, ko varam kopā darīt. Īpaši nozīmīgi par to rūpēties arī tagad, kad dzīvojam Ukrainas kara ēnā.

Paralēli pēdējos gados īpaši aktualizējies jautājums par viendzimuma attiecībām. Mēs kā baznīca nevaram klusēt, mums ir jāieņem kāda nostāja. Diemžēl baznīcas ietekme kļūst arvien mazāka. Neieklausās pat tādās garīgās autoritātēs kā arhibīskaps Jānis Vanags un metropolīts Zbigņevs Stankēvičs. Protams, satrauc šī virzība, kas pēc būtības ved uz to, ka viendzimuma pāru attiecības tiek legalizētas un pielīdzinātas laulībai. Mēs kā kristieši nevaram to atbalstīt, un baznīca iestājas pret to. Bet vēl lielāku uztraukumu rada tas, ka šī tēma kļūst arvien aktuālāka arī draudzēs, jauniešu vidū. Ģimenes draudzēs ar to saskaras – meitene pasaka, ka viņa ir puisis, jaunietis atklāj, ka viņam ir attiecības ar citu puisi. Un tas liek jautāt – kāpēc un kā to risināt? Man nav atbildes, bet tas ļoti dziļi mani aizskāris. Tā ir paaudze, kuras vidū uzaug mani bērni. Kādi viņi būs? Tas liek jautāt – kā varam kalpot šīm ģimenēm, ko varam darīt, lai šī ideoloģija neinficē draudzes? Kā pasargāt mūsu sabiedrību un cīnīties valstiskā līmenī un ko darīt draudzēs preventīvi, kā mācekļot jauniešus un ģimenes, kā nevis nosodīt, bet rādīt izeju? Kā nostiprināt sievišķīgo identitāti sievietēs un vīrišķīgo identitāti vīriešos? Šie ir jautājumi, kuriem pieskaramies arī DRAFTS nometnēs. Ir iecere organizēt nometni arī meitenēm, un šogad būs pirmā nometne vīriem, jo viņi ir atbildīgi par vērtību tālāku nodošanu saviem bērniem. Vēlos aicināt piedalīties parakstu vākšanā un apliecināt savu nostāju, parakstoties par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Varbūt kādiem šķiet, ka tas pašlaik nav tas būtiskākais, bet šiem parakstiem var būt liela nozīme, domājot par to, kādā pasaulē dzīvosim – vai varēsim joprojām brīvi paust savu nostāju, vai baznīcas savā kalpošanā varēs brīvi un atklāti izvēlēties sekot Bībeles principiem.

Jūs pazīst kā cilvēku, kuram ir svētā neapmierinātība par to, kas nav tā, kā varētu būt Savienības darbā un draudzēs. Kas bija šī neapmierinātība pirms četriem gadiem un vai tā ir mainījusies? Kādas sajūtas pārņem, apzinoties šodienas realitāti draudzēs un Savienības darbā?

Kad sāku kalpošanu kā bīskaps, šo darbu vairāk uztvēru kā stafetes pārņemšanu. Lai gan biju pirms tam jau iesaistīts Savienības darbā, man vajadzēja no jauna nodefinēt savu svēto neapmierinātību. Saprotu, ka man tie ir jaunieši. Redzot viņu identitātes meklējumus, attiecības, atkarības, mērķtiecības trūkumu, attieksmi pret citām paaudzēm, man sāp. Tajā pat laikā vēlos, lai viņi nepazūd no draudzēm. Un vairākkārt jau esmu redzējis, ka draudzēs, kur jaunieši tiek iesaistīti, kur viņiem tiek dota iespēja, tur ir milzīgs potenciāls. To arī redzu DRAFTĀ – kad puišiem tiek iedots mērķis, uzdevums un motivācija, viņi var kalnus gāzt!

Dievs, kā es varu šodien kādam cilvēkam būt par svētību?

Tagad, kara situācijā, redzam, cik Evaņģēlijam ir liela nozīme. Cik dzīve ir trausla, cik daudzas lietas ir maznozīmīgas, salīdzinot ar dzīvību. Šādās situācijās cilvēki jautā – vai šī dzīve patiešām ir viss? Šis ir laiks, kad sludināt evaņģēliju, dot cerību par mūžību. Šī pasaule vienmēr būs nemierīga un trausla. Ja tavu drošību nosaka tikai tas, kas tev pieder, tad izmisums būs liels. Protams, šis ir laiks, kad īpaši varam kalpot Ukrainas bēgļiem, ziedot – un tas ir tik daudz, ko mūsu draudzes dara, bet šis ir arī laiks, kad darīt kaut ko, lai pamodinātu cilvēkus, likt viņiem aizdomāties, ka šī dzīve nav viss, ka Dievs devis iespēju tikt izglābtiem mūžībai.

Kad sākās karš, mēs ar sievu kādu vakaru sapratām, ka jāaprunājas ar vecāko dēlu – kā ir ar tevi, vai esi atdevis savu dzīvi Jēzum? Šādā laikā saproti, ka šis ir vissvarīgākais jautājums. Sekmes, sasniegumi treniņos – tas viss kļūst maznozīmīgi. Mums bija nopietna saruna, un tās laikā viņš izdarīja izvēli. Mēs neko neuzspiedām, tik likām saprast, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs. Manuprāt, būtu jābūt daudzām šādām sarunām. Visos laikos, bet jo īpaši šajā laikā.

Redzam arī to, ka draudzēs ir aktīvi cilvēki, bet ir arī tādi, kas šajā laikā pagājuši malā, varbūt pat zaudējuši ticību. Svētajai neapmierinātībai ir jābūt. Kā teica Bils Haibls, ja tev tās nav, tad ej, satiecies ar cilvēkiem, aprunājies, sadzirdi, kas viņos notiek. Dzirdēsi par bailēm, satraukumu, izmisumu, zaudētām cerībām, par vēlmi dzīvot kam vairāk nekā tikai šodienai. Mums jāmudina cilvēkus draudzē iet pie cilvēkiem, veidot attiecības, runāt, iepazīties, iziet ārā no sava “burbulīša” un ieraudzīt, ka ap mums ir daudz salauztu cilvēku. Kā par to runājām arī kursā “Tuvāk” – katru dienu piecelties ar domu “Dievs, kā es varu šodien kādam cilvēkam būt par svētību? Dievs, pieved man kādu cilvēku, ar kuru man šodien varētu būt jēgpilna saruna.”

Šī pasaule vienmēr būs nemierīga un trausla. Ja tavu drošību nosaka tikai tas, kas tev pieder, tad izmisums būs liels.

Pandēmijas laiks lika norobežoties, pašreizējā krīze spiež iziet no savām alām, atvērt savas durvis, palīdzēt lokāli vai pat doties uz Ukrainas robežām. Darīt to individuāli un arī visiem kopā. Pašlaik runājam par iespēju veidot bēgļu atbalsta centru Rīgas Pestīšanas tempļa draudzē – sniegt psiholoģisko palīdzību bērniem, kas piedzīvojuši kara šausmas, izdalīt pārtiku, rīkot pasākumus un dievkalpojumus ukraiņu valodā. Tas nebūs vienas draudzes projekts, tajā aicināsim iesaistīties visas Rīgas draudzes, lai kopā būtu par svētību. Un, svētījot citus, mēs paši tiksim svētīti.

Esat piekritis LBDS Padomes un nominācijas komisijas aicinājumam kandidēt atkārtoti uz ievēlēšanu par bīskapu turpmākajiem četriem gadiem. Kas, jūsuprāt, ir mūsu draudžu uzdevums nākamajiem gadiem? Kur saredzat izaicinājumus, kas varētu būt apdraudējumi un iespējas?

Kāda būs politiskā un ekonomiskā situācija, tas pašlaik ir ļoti neskaidri. Tas noteikti ietekmēs arī mūsu darbu, un pašlaik veidot ilgtermiņa plānus ir apgrūtinoši. Bet noteikti vēlos redzēt, ka attīstās darbs ar jauniešiem. Un tas nav vienkārši par jauniešu vakaru organizēšanu draudzēs, tas ir par to, ka katrs vadītājs iegulda kādā jaunietī, dod iespēju kalpot, ka jaunieši kļūst par Kristus mācekļiem, pieaug Viņā. Protams, jāturpina stiprināt esošās draudzes, vadītājus un jāturpina arī darbs pie jaunu draudžu dibināšanas. Lai draudzes nevis vienkārši eksistē, bet ir augošas un pavairoties spējīgas, kas aizsniedz cilvēkus ar evaņģēliju. Arī pandēmijas laikā veidojušās jaunas draudžu dibināšanas komandas – Ikšķilē, Daugavpilī, Talsos, Brankās, no jauna atsākusies aktīva darbība Rojā. Ļoti ceru, ka būs vēl jaunas vietas

Šogad LBDS lozunga pants ir Jozua teiktie vārdi: “Es un mans nams – mēs kalposim tam Kungam!” Kas šajā laikā notiek jūsu namā?

Mūsu namā parādījies pusaudzis. Man jāpārslēdz attiecības, tās mainās, nav vairs mazs zēns, bet jauns vīrietis ar savu pašapziņu. Pandēmijas laikā bijis jāmācās pielāgoties, veidot dienas ritmu. Šis laiks arī nācis par labu tam, ka esmu varējis daudz vairāk laika būt mājās, kopā ar ģimeni. Ar dēliem esmu varējis daudz ko aktīvi darīt – spēlēt hokeju, basketbolu, braukt uz mežu, spēlēt galda spēles, veidot attiecības. Vakaru sarunas bijušas ļoti vērtīgas, esam varējuši domāt par to, ka varam būt pateicīgi par to, kas mums ir, kaut vai par pusdienām, vakariņām. Aizvadītajā gadā mūsu nams kļuvis lielāks, mūsu ģimenē ienāca ceturtais dēls. Katru dienu patiešām izbaudām laiku kopā, mūsu attiecības.

Bībele aicina, ka aizlūdzam par saviem vadītājiem. Ko jūs vēlētos, ka draudzes un individuāli lūdzēji aizlūgtu par jums?

Lūdziet par manu ģimeni, lai ir balanss starp kalpošanu un laiku, ko varu veltīt ģimenei. Kad bērns ir mazs, lielākas rūpes ir mammai. Mana sieva Ilze ar to ir lieliski tikusi galā, arī es vienmēr esmu iesaistījies, bet, dēliem augot lielākiem, redzu, ka mana loma kļūst arvien nozīmīgāka. Lūdziet, lai dzīves skrējienā mans laiks ar ģimeni ir pietiekošs un arī kvalitatīvs.

Lūdziet, lai Dievs dod spēku, lai nepagurstu. Lai Dievs dod skaidru vīziju, uz ko iet, un lai, skatoties uz priekšu, acis mirdz un saredzu Dieva dotās iespējas.

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija