Tēva sirds - intervija

Mācītājs Mārcis Zīverts kalpo Jelgavas draudzē. Aicinājumam garīdznieka kalpošanai atsaucies 33 gadu vecumā. Vīrieši nerunā, tēvi neuzņemas atbildību – tas nav par viņu! Viņš stāsta atklāti, uzņemas atbildību pats un māca to arī citiem. Vīrs sievai Dagnijai un tētis 5 bērniem, sievastēvs, garīgais tēvs daudziem, kas turpina iepazīt Dievu kā savu Tēvu un kuram rūp, lai vīri Latvijā kļūtu par vīriem pēc Dieva sirds.

Kad runājam par Dievu, viens no vārdiem, kādā Viņu saucam, ir Tēvs. Kāds bija jūsu ceļš uz to, lai sauktu Dievu par Tēvu?

Pirmsākumi tēva lomai manā dzīvē ir sarežģīti. Man bija pieci gadi, kad tētis no ģimenes aizgāja. Mēs palikām trijatā – mamma, brālis, kuram bija viens gadiņš, un es. Tolaik droši vien īsti nesapratu, kas bija noticis, bet rezultāts bija tāds, ka pēc pāris gadiem, kad mācījos 2. klasē, es biju puika, kurš visus sita, tā es ārēji atriebos pasaulei par to, ka man ir atņemts tētis. Bija arī citi vīrieši – brāļa krusttēvs, vectēvs, kurš mani mīlēja, mācīja darbu – viņi bija tie, no kuriem mācījos vīrišķību; 2. klasē jau mācēju braukt ar mašīnu un 11 gadu vecumā vadīt motorlaivu. Bet tad nāca pusaudžu gadi, un ģimenē ienāca audžutēvs. Manī tas izraisīja ļoti lielu pretestību, bija ļoti liels apjukums, un es sāku meklēt antivaroņus. Saskatījušies “Robinu Hudu”, kopā ar citiem puikām pēc skolas paņēmām no mājām, ko nu kurš varēja paņemt – kartupeļus, cukuru, sāli, un devāmies uz mežu. Ko vien tur nedarījām! Bet tad, kad man bija 15 gadi, nomira mans mīļais opis, kurš būtībā bija man tēva vietā. Un mana pasaulīte sabruka. Šo pārdzīvojumu rezultātā sāku domāt – kur es būšu, kas ar mani notiks dzīvē? Un es izdarīju izvēli – es mainu savu attieksmi pret skolu, pret mācībām, mājasdarbiem. Pēc 9. klases devos mācīties uz Engures jūrskolu. Tur jau pašā mācību gada sākumā mans kursabiedrs Lauris Karlsons uzaicināja mani uz dievkalpojumu. Tad pirmo reizi ieraudzīju mācītāju Jāni Pallo. Viņš vēlējās ar mani aprunāties. Pēc laika atkal biju dievkalpojumā Engures bērnudārzā, kur Mērsraga draudzei bija misijas stacija. Toreiz nožēloju grēkus, un sākās tas ceļš, kurā sapratu, ka vēlos sekot tam, kas labs, ka vēlos savus antivaroņus nomainīt pret Varoni. Sāku draudzēties ar puišiem no Mērsraga draudzes, arī vairums no viņiem auga bez tēva – vienam tēvs bija miris, citam izšķīries un aizbraucis uz Krieviju, vēl vienam tēvs mājās dzēra. Bet, esot draudzē, piedzīvojām, ka mācītājs mums deva to, ko tēti mums nebija devuši. Mēs daudz kopā strādājām, to darot, mums veidojās jauna morāle – kā rīkojamies, kā turam savu vārdu, kā izturamies cits pret citu. Daudz lasīju Bībeli, ļoti regulāri apmeklēju baznīcu. Pēc dažiem gadiem mēs cits pēc cita apprecējāmies, lēnām sākām kļūt par tēviem. Bijām jauni vīri, interneta vēl nebija, grāmatu latviski par kristīga tēva lomu ģimenē arī nē – pilnīgs vakuums. Jā, bija mācītājs, bet arī šeit man radās jautājums – vai tiešām jābūt visam tā, kā viņš pasaka? Tādi bija mani tēva piemēra meklējumi.

Bet Dievu kā Tēvu es reāli piedzīvoju tikai 2011. gadā, kad sāku kalpošanu Priekules draudzē. Biju 200 km attālumā no savas draudzes Mērsragā, 200 km attālumā no Rīgas un sev mīļiem cilvēkiem, tur nebija vairs neviena piemēra blakus. Sākumā domāju – ko es te daru? Gribu strādāt fiziski, bet te man jāgatavo dievkalpojumi, Bībeles studijas. Biju jau pacēlis telefonu, lai zvanītu savam mācītājam un teiktu, ka atceļu visu, un tad dzirdēju balsi, kas saka – noliec telefonu, nāc pie Manis, Es tev esmu tēva vietā! Es to nepārprotami sadzirdēju kā Dieva balsi man.

Man joprojām bija vajadzīgi vecāki vīri, ar ko aprunāties; Priekules draudzē par tādu kļuva toreizējais draudzes priekšnieks un diriģents Modris Baumanis, ik pa laikam piezvanīju arī savam mācītājam, bet vairāk kā kolēģim, nevis lai lūgtu padomu, ko un kā darīt, uzsāku arī mentoringa attiecības, kurās jau desmit gadus esmu kopā ar Igoru Rautmani; bet tas neaizstāj tās attiecības, kādas man ir ar Dievu.

Interesanti, ka Vecajā Derībā Dievs vien dažās vietās salīdzināts ar tēvu, Viņš vairāk tiek uzlūkots kā Ķēniņš, godājams un pielūdzams. Jaunajā Derībā Dievs joprojām ir svēts un varens, tomēr Jēzus skaidri norāda – Dievs ir gan Viņa, gan visu mūsu Tēvs, Viņš pat māca lūgt: “Mūsu Tēvs debesīs…” Viņš kā Tēvs rūpējas par mums, uzklausa mūs, pārmāca, gaida mājās. Un tas ir Dieva Gars, kas ved mūs šajās tuvajās attiecībās ar Dievu, ka varam viņu saukt par Tēvu. Mēs kā Dieva bērni esam tik dažādi! Dažkārt, vērojot kādas ģimenes, šķiet neticami – ka tik dažādi var būt vienas ģimenes bērni. Dieva ģimene ir vēl raibāka. Tas redzams katrā draudzē, kur nu vēl, ja paskatāmies plašāk. Kā Dievs kā Tēvs tiek galā ar tik dažādiem bērniem?

Jāatzīst, ka, domājot par to, man ir bijušas vilšanās. Mans priekšstats, piemēram, par kristīgu vīrieti, bija, ka tur viss ir kārtībā. Bērnībā domāju, ka tie, kas strādā milicijā, ir vislabākie, bet tad ieraudzīju milici, kas pīpēja, un tas sagrāva manu priekšstatu. Kad iegāju draudzes ikdienā, ieraudzīju, ka arī tur cilvēki strīdas, lamājas, ir ģimenes, kur tēvi dzer, netur solījumus, slikti izturas pret sievām, bet redzēju arī skaisto pusi – ka viņi lūdz, raud, atzīstas savos grēkos. Piedzīvoju to arī pats. Pēc kristībām domāju, ka tagad ar mani viss kārtībā, esmu “labais”. Trīs mēnešus vēlāk satiku bijušos draugus, soli pa solim, un attapos pēc trim dienām, kad bija izstaigāti visi Rojas bāri. Kad vēlā vakarā satikos ar mācītāju, viņš vadīja mani grēksūdzē. Atceros viņa teikto – tieši tāpēc Jēzus ir nomiris pie krusta, lai tevi celtu augšā, ne tu tagad celies, Viņš tevi ceļ; tu vēl turpināsi krist, bet celies augšā! Viņš ir labs Tēvs, Viņš tevi mīl! Tas palīdz man pieņemt arī citus tajā lielajā dažādībā, kādi nu mēs esam. Kā Dievs ar šo visu tiek galā? Mans prāts to nespēj aptvert. Tik domāju – ja jau Viņš ar mani tiek galā un piedod man, gan jau Viņš atrod veidus, kā piedot un pieņemt arī citus, pat lielākos ļaundarus pasaulē.

Latvijā Tēva dienu svin vien nedaudz vairāk kā desmit gadus. Kā, jūsuprāt, šajā laikā mainījusies tēva loma sabiedrībā?

Par tēva lomu esmu domājis jau sen, vēl pirms pats kļuvu par tēvu. Kad stājos jūrskolā, mana doma bija – iegūšu formu, būšu jūras virsnieks, man būs statuss sabiedrībā, brūtes katrā ostā. Ienākot kristīgā sabiedrībā, piedzīvojot Jēzu, domāšana mainījās. Sapratu, ka nebūšu jūrnieks, man būs viena sieva, man būs bērni, es vēlēšos piedalīties viņu audzināšanā. Kad pēc gadiem nokļuvu Priekules draudzē, ievēroju, ka vīru ir ļoti maz. Tas bija tik atšķirīgi no Mērsraga draudzes, kur kādu laiku vīriešu pat bija vairāk nekā sieviešu. Izlasīju Deivida Merova grāmatu "Kāpēc vīrieši neiet baznīcā" un nolēmu, ka meklēšu veidus, kā viņus uzrunāt. 2012. gadā sākām tēvu un dēlu laivu ekspedīcijas. Tas bija veids, kā vīri varēja būt kopā, pie ugunskura stāstīt saviem dēliem, kā viņi no puikām kļuva par vīriešiem, dalīties savā bērnības pieredzē, par attiecībām ar saviem tēviem; un tur atklājās, ka mēs visi esam ievainoti.

Jā, pēdējos gados vērojams, ka liela uzmanība tiek pievērsta vīrišķībai. Tas gan nenāk no valdības un mediju puses, tas vairāk redzams kristīgās un sekulārās organizācijās, kas šo vērtību ceļ gaismā. Esmu piedalījies vairākās šādās kustībās, viņu organizētās nometnēs, un esmu piedzīvojis, cik tas ir vērtīgi, kā vīru dzīves mainās. BPI DRAFTS, BPI DRAFTS VĪRIEM, vīru nometnes, Izdzīvošanas/vīrišķības skola 50hXL 50 stundu izaicinājumi – šie ir vērtīgi pasākumi, kuros šīs vērtības tiek nostiprinātas. Šogad īpašus brīžus piedzīvojām BPI DRAFTS VĪRIEM nometnē, kur vīri divas reizes tika izaicināti nākt Dieva priekšā grēksūdzē. Tur tika atklāti sirds dziļumi. Tagad viņi meklē, kuru citu vīru priekšā var būt atbildīgi. Tā ir vide, kas liek domāt par vīrišķību, un lai to dzīvē realizētu, ir jābūt kāda cita vīra priekšā atbildīgam.

Karls Gustavs Jungs saka, ka katrā vīrietī ir četri arhetipi: kareivis, mīlnieks, viedais un ķēniņš, ko visu kopā satur atbildība. Pareizi lietotas, tās ir ļoti labas lietas, bet visu minēto var arī pārvērst par lāstu. Ķēniņš varu var lietot manipulējoši, mīlnieks var mīlēt visu pasauli, bet ne savu vienu sievu, kareivis mājās var būt sadists un tēvs ar neadekvātām prasībām pret saviem bērniem.

Viens no nometnēs dzīvi mainošākajiem uzdevumiem ir vēstules rakstīšana savam tētim, lai pateiktu paldies par to, ka devis dzīvību, lai lūgtu piedošanu. Pirms tam bijuši fiziski uzdevumi, sarunas, kas sagatavojuši šim uzdevumam. Kad vīri to dara, šķiet, akmeņi raud! Kā viņi cīnās! Tas nenāk viegli, jo visi viņi ir ievainoti. 2019. gadā pirms Tēva dienas es šādu vēstuli uzrakstīju savam tētim. Gribēju viņam pateikt – es tevi mīlu, un Dievs tevi mīl. Nekad iepriekš to nebiju darījis. Aprakstīju lapu no abām pusēm, bet apmēram mēnesi nespēju to nosūtīt. Kad to tomēr biju izdarījis, tētis piezvanīja un pateica, ka vēstuli esot saņēmis. Toreiz nodomāju – nopietni, tas arī viss? Bet vēlāk izrādījās, ka ar šo vēstuli biju atvēris tēvam savu cietoksni. Tagad regulāri sazvanāmies, viņš var runāt ar mani, mēs varam ciemoties viens pie otra, mēs atjaunojam attiecības. Reiz kādā sarunā tēvs teica – ko gan es tev varēju dot, man jau pašam arī tēva nemaz tā īsti nebija. Kad tiekos ar puišiem vai tiem, kas gatavojas laulāties, bieži pieminu ceturto bausli, ka mums ir jāgodā savi vecāki, tēvs un māte, tas ir bauslis ar apsolījumu!

Šogad jūsu tēva loma paplašinājusies. Esat kļuvis arī par sievastēvu.

Jā, kad vedu meitu pie altāra, bija jāraud. Jo es uzticēju savu meitu cita vīrieša rokās. Pārdzīvoju par to, ko nebiju paspējis iedot. Es zinu, kā es veidoju attiecības ar savu meitu, kā rīkojos, ja viņa ir sāpināta. Bet tagad tas man ir noslēpums – kā viņas vīrs risinās situāciju, kad viņa būs sāpināta? Tajā pat laikā to darīju ar cerību, ka ir visas iespējas, lai Dievs no viņu ģimenes izveidotu kaut ko ļoti labu.

Par tēviem mēdz runāt arī garīgā nozīmē. Kāda loma jūsu dzīvē bijusi garīgajiem tēviem? Jau vairāki BPI absolventi atsaukušies uz jums kā garīgo tēvu. Ko tas vairāk nozīmē – pagodinājumu vai rūpes?

Šajā ziņā redzu sevi vairāk kā maratonistu, kas ilgākā laikā var būt līdzās. Ir kāda Rakstu vieta, kas īpaši man sirdī. Pāvila 2. vēstule Timotejam, 2. nodaļas pirmie divi panti, kur viņš saka, lai mēs mācāmies žēlastību “un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus.” Tā ir mana iekšējā būtība, mans kodols. Kad sāku darbu Priekulē, tieši to arī Dievam lūdzu, man pat šī lūgšana ir pierakstīta, - Dievs, sūti man cilvēku, kuram es varu nodot to, ko esmu saņēmis no sava garīgā tēva. Ticiet vai nē, tāpat kā šī lūgšana notika manā kabinetā, tāpat arī manā kabinetā pēc kāda laika ienāca Valters Siksna, viņam toreiz bija apmēram 14 gadi, un viņš lūdza, vai varu mācīt viņam visu, ko zinu. Tas bija ļoti īpaši, ka Dievs tik ātri atbildēja šo lūgšanu, un tā mēs līdz pat šai dienai esam kopā. Esmu krusttēvs viņa dēliņam, regulāri satiekamies, cenšos viņu atbalstīt. Ir arī citi puiši, kuriem esmu kādu laiku gājis līdzās, kas saka, ka esmu viņu garīgais tēvs.

Manam mācītājam bija laiks man, lai gan viņš arī bija aizņemts, tomēr viņš teica – labi, aizbrauksim, aprunāsimies, darīsim kopā, - un es cenšos darīt tāpat. Jaunos puišus parasti “savācu”, kad viņi ir kļūdījušies. Tad viņi visvairāk novērtē to, ka viņiem tiek dota otrā un trešā iespēja. Kad viss ir labi, tad jau netrūkst to, kas saka – malacis, cik labi tev sanāk! Man katru mēnesi ir atlikta nauda, kuru lietoju “zelta pusdienām”, kad kopā ar kādu no jauniešiem pusdienojam, tas ir vērtīgs laiks – viņš ir sagrauts, viņš ir bez maksas paēdināts, viņam ir iedota laba vēsts – tu esi mīlēts, es tev apliecinu to ar ēdienu un ar Dieva Vārdu. Tad tur kaut kas notiek! Es to neuzskatu par savu. Ko esmu saņēmis, to dodu tālāk. Un īpaši meklēju tos uzticamos, kas to atdarīs arī citiem.

Ko jūs kā tētis vēlētos ielikt savos bērnos?
Esmu gribējis netēlot, ka baznīcā esmu cits un mājās cits. Nedaudz pat par to lepojos, jo domāju, ka man tas ir daļēji sanācis. No savas puses esmu devis to labāko un esmu vēlējies to labāko. Mana bērnības pieredze un attiecības ar tēvu nav attaisnojums tam, lai es neieguldītu savos bērnos. Varētu uztaisīt garu sarakstu ar to, ko neesmu izdarījis, bet es varu tam likt pretī vēl garāku sarakstu ar to, ko esmu izdarījis. Bērni ir varējuši redzēt visas manas šķautnes, gan manas dusmas, gan manu mīlestību, gan manu patiesumu, to, kā mīlu savu sievu, vedu viņu uz randiņiem, kā stāstu viņiem par naudu, un atsakos no kaut kā, ziedojot citiem, kā riskēju. Man nav veiksmes formulas. Es kā tētis varu pateikt, ka esmu izgāzies bērnu audzināšanā, bet es varu arī teikt, ka esmu lepns par to, ko esmu ieguldījis savos bērnos. Es nevēlos pakļauties velna viltībām, kurš saka – par maz, par maz! Es esmu atsaucies Dieva aicinājumam un devis vairāk, vairāk to labo! 

Foto no personīgā arhīva