Šķīsta sirds - februāris 2024

Grēku nožēla, grēksūdze – cik nozīmīga tā ir cilvēka dzīvē? Kādam tā ir neatņemama ticības dzīves sastāvdaļa, kādam tā nenozīmē neko. Katoļu un pareizticīgo baznīcās bikts jeb grēksūdze ir sakraments rituālās tīrības atjaunošanai. Grēksūdze nebeidzas pie bikts sola, bet tai seko izaicinājumiem pilns turpinājums. Ja esi melojis, tad atzīsties melos, ja esi zadzis, tad ej un atdod nozagto. Ja esi pārkāpis laulību, tad ej, atzīsties savam laulātajam draugam un lūdz piedošanu. Ja esi kādu aprunājis, tad ej un lūdz piedošanu cilvēkam, kurš cietis tavas rīcības dēļ, utt. Rezultātā cilvēks nāk pie atziņas, ka grēka sekas ir smags šķīstīšanās un attīrīšanās process, kas viņu kaut nedaudz attur no grēkošanas.

Daļa baptistu pieturas pie atziņas – ja mums ir Augstais priesteris Jēzus Kristus, kuram varam izsūdzēt savus grēkus un lūgt piedošanu bez kādiem starpniekiem, tad grēksūdze cilvēku priekšā nav obligāta. Visiem, kuri ir saņēmuši pestīšanu, ir dots Svētais Gars, kurš mājo katrā no mums, un mēs esam Gara mājoklis. Tā ir ne tikai liela svētība, jo jebkurā brīdī varam būt Dieva tuvumā un Viņa apsardzībā, bet arī nopietna atbildība. Pašam nemanot, cilvēks kādā brīdī var paaugstināties Dieva priekšā. Ja Dievs mājo manī, tad jau viss, ko es daru, ir labs. Dievs taču nepieļautu, ka es darītu ko nepareizu. Ja kaut kas nevēlams ir noticis, tātad tāds nu ir Dieva prāts. Nekas man nav jānožēlo un nevienam ne par ko nav jāatskaitās, jo pirms saņēmu pestīšanu, es to jau izdarīju.

Atslēga uz dziedināšanu un piedošanu ir grēka nožēlas lūgšana.

Kādu brīdi tas var likties vilinoši, bet agrāk vai vēlāk mēs sapratīsim, ka katram no mums ir vajadzīgs kāds cilvēks, kāda autoritāte, kuru Dievs var lietot mūsu dzīvē, lai mēs „neaizšautu garām mērķim”. Aizšaut garām mērķim ir grēka definīcija. Tādēļ kolektīvās medības notiek biežāk nekā individuālās, jo tad var uzmanīt un brīdināt viens otru un vajadzības gadījumā palīdzēt. Arī dziļi ticīgam cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kurš stiprinātu, brīdinātu, apturētu, pamācītu un lūgtu Dievu par viņu. Jēkaba vēstules 5. nodaļas 16. pantā ir rakstīts: „Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti! Taisna lūdzēja lūgšanas spēj panākt daudz.” Izsūdzot cits citam savus grēkus, mūsu pārkāpumam ir liecinieks, kurš ne tikai lūdz par un ar mani, patur grēksūdzi noslēpumā, vēro, kā es tikšu galā ar grēka sekām, bet kļūst par manu cīņu biedru šajā svarīgajā kaujā ar grēku un tā sekām. Tātad patiesā grēksūdzē cilvēks šķīsta savu sirdi un atjauno savu garu.

Dieva izredzētais vīrs Dāvids no cilvēku skatpunkta sasniedza savas karjeras virsotni – no avju gana kļuva par izredzētās tautas ķēniņu. Tomēr, atrodoties savas karjeras virsotnē, viņš piedzīvoja viszemāko un sāpīgāko kritienu. Dāvids iekāroja un pavedināja sava cīņu biedra sievu un viņu pašu aizsūtīja drošā nāvē. Neviens nav pasargāts no kārdināšanām. Tā ir dzīves realitāte. Diemžēl ne visi šīs kārdināšanas iztur un kļūst spēcīgāki. Kādi krīt un ir spiesti iet cauri smagam šķīstīšanas un attīrīšanas procesam. Atslēga uz dziedināšanu un piedošanu ir grēka nožēlas lūgšana.

Reiz jautāju anonīmo alkoholiķu vadītājam, kā palīdzēt cilvēkam, kurš savas atkarības dēļ dzīvē ir pazaudējis visu un acīmredzami dzen sevi kapā. Atbilde mani šokēja: „Tu to nevari. Šis cilvēks vēl nav sasniedzis dziļāko bedri savā dzīvē, lai varētu atsperties un rāpties ārā.” Cūku aizgalds bija Pazudušā dēla bedre. Laulības pārkāpšana un drauga slepkavība bija ķēniņa Dāvida bedre. Jēzus aizliegšana bija Pētera bedre. Kura ir bijusi mūsu visdziļākā bedre, no kuras esam izmisumā klieguši uz Dievu: „Tēvs, piedod, jo esmu grēkojis pret debesīm un Tevi!” Šie ir tie brīži, ko tik ļoti nevēlamies piedzīvot. Tomēr tie šķīsta mūsu sirdis un atjauno mūsos pastāvīgu garu.

Ainars Purmalis
Vaiņodes draudzes mācītājs