Restarta poga - intervija

Igors Rautmanis pārrauga, apmāca un mentorē Starptautiskās Evaņģēliskās studentu kustības (IFES) 40 Eiropas valstu studentu kustību vadītājus, ir BPI lektors, mentoringa vadītājs un Kalpošanas stratēģiskās attīstības centra SĀC vadītājs. Viņa visbiežāk uzdotais jautājums ir - kāpēc? Saprast savu mērķi un palīdzēt to saskatīt draudzēm, organizācijām, atsevišķiem cilvēkiem. Ne vien mērķi saskatīt, bet arī soļus, kas ved tā virzienā, un iedrošināt tos spert. Tur Igors saskata viņam doto Dieva uzdevumu.

Jums ir daudz dažādu “cepuru”. Kā pats raksturotu – kas esat?

Jā, cepures ir dažādas, bet uzdevums ir viens. Dažādās cepures ir dažādi veidi, kā izdzīvot savu uzdevumu, tās nepieciešamas, lai uzrunātu dažādas auditorijas. Mana misija ir palīdzēt pareizam cilvēkam pareizā laikā ar pareizo motivāciju nonākt tur, kur Dievs viņu redz. Lai tas notiktu, cilvēkam nepieciešams saprast – kas es esmu un kas es neesmu, kā arī izpratne, kāpēc esmu šeit. Uz šo “kāpēc?” atbild Dievs. Mans uzdevums ir izcelt cilvēkā Dieva doto potenciālu, un palīdzēt saskatīt, kā to izmantot tam mērķim, kā dēļ tas ir dots – ne lai sevi padarītu laimīgu, bet dotu pievienoto vērtību apkārtējiem un pagodinātu Dievu.

Kas ir tas dzinējspēks, kas liek iet uz priekšu, plānot jaunas lietas, iesaistīties, neapstāties pie tā, kas ir sasniegts? Piemēram, šogad piekrītot kļūt arī par LBDS Padomes locekli?

Es esmu tajā posmā, kad saprotu, ka man mazāk jāinicē, vairāk jāatbalsta. Līdzīgi, kā mainās vecāku loma dažādos bērnu vecumposmos, arī es sajūtu, ka mana loma šajā dzīves posmā pamainījusies – tas nozīmē, ka vairāk esmu iesaistīts procesos, kuros pats neesmu vadītājs, bet palīdzu tos sakārtot, paskatīties uz tiem no cita leņķa, uztaisīt kādu izrāvienu. Aicinājumu kandidēt LBDS Padomē biju saņēmis jau vairākas reizes. Šoreiz palīdzēja tas, ka vairāki esošie Padomes locekļi uzrunāja un pastāstīja, kādēļ mana klātbūtne būtu noderīga. Vienmēr jau var stāvēt malā un kritizēt. Bet, ja redzi, ka vari palīdzēt, tad – piedalies!

Viena no lietām, kuru parasti iesakāt citiem – apstāties un izvērtēt – labās un sliktās puses, iespējas un apdraudējumus. Kāds būtu jūsu šī brīža vērtējums draudzēm Latvijā?

To varētu salīdzināt ar situāciju, kurā notiek kaut kas negaidīts un postošs. Piemēram, ugunsgrēks. Trīs dažādi cilvēki uz to var reaģēt dažādi. Viens stāv un vēro – kas te notiek? Cits ķer spaini, smeļ no peļķes un mēģina dzēst. Trešais mēģina saprast – kas te notika, kā šo problēmu vislabāk risināt, un risina to! Es personīgi šo Covid laiku redzu kā restarta pogu. Dievs mūs atgriež pie fundamentālām vērtībām. Ir draudzes, kas restartējas ātrāk, ir draudzes, kas joprojām mēģina uzturēt to, kas bijis, cerībā, ka atgriezīsies “vecie laiki”.

Jebkura krīze cilvēku aizved pie pamatiem, pie saknēm. 

Šis laiks ir ļoti polarizējošs – dažādas attieksmes, reakcijas. Daļa gatavi iziet no savas komforta zonas un tikties attālināti, citi saka – nu nē, iesim kaut vai pagrīdē, bet tiksimies dzīvajā. Redzu, ka daudzas draudzes ir gatavas meklēt jaunus risinājumus, kā arī apbrīnojams ir radošums, kā kādas draudzes kalpo. Piemēram, Madonas draudzes attālinātās tikšanās rezultējās ar to, ka dubultojās to cilvēku skaits, kas regulāri lasa Bībeli, Brocēnu draudze savukārt ar ļoti minimāliem līdzekļiem svētīja pagājušos Ziemassvētkos daudzus apkārtnes cilvēkus. Sākušās vairākas labas iniciatīvas, piemēram, Ogres draudze apzinājusi visus draudzes locekļus, uztur regulāru kontaktu ar tiem, kas nevar klātienē ierasties. Savukārt Rīgas Āgenskalna un Mateja draudzēs dubultojies mazo grupu skaits.

Pandēmijas laiks, lai gan tas skar visu pasauli, mūsu skatījumu uz lietām diemžēl bieži vien sašaurina – redzam sevi, savas mājas, savu draudzi. Jūsu skatījums vienmēr ir plašāks. Problēmas un izaicinājumi droši vien visur vienādi, vai ir kādas labas mācībstundas, ko esat ieguvis, strādājot starptautiskajā vidē?

Tā patiešām ir liela privilēģija, kas man ir bijusi un ir, kalpot dažādās valstīs un situācijās. Mēs nevaram mainīt apstākļus, bet varam mainīt to, kā uz tiem paskatāmies. Manu skatījumu palīdz mainīt citu cilvēku stāsti. Piemēram, kad lasu par Pāvilu, kā viņš, cietumā būdams, mudināja visus būt priecīgiem, tas liek man izvērtēt savu attieksmi pret ierobežojumiem, kurus piedzīvoju. Līdzīgi ir arī ar pieredzes stāstiem no citām valstīm. Piemēram, runāju ar Studentu kustības vadītāju no Vjetnamas. Viņš ir ārsts, un ģimeni nebija redzējis 4 mēnešus, jo valstī tika mobilizēti visi ārsti, lai varētu apkopt Covid slimniekus. Viņš kopā ar vēl kādiem saviem darbiniekiem, kas nav mediķi, pavadīja slimnīcā šo laiku bez iespējas pat iziet no tās. Runājot ar kādu vadītāju no Āfrikas, uzzināju, ka viņš, lai iegūtu vakcīnu, ceļo pat uz citu valsti, jo viņa valstī tā nav pieejama, to var nopirkt tikai turīgi cilvēki. Rietumu kristiešiem būtu labi pamācīties no tiem kristiešiem, kas vienmēr bijuši ierobežoti, nekad nav varējuši publiski tikties un rīkot lielus pasākumus. Aizbrauciet uz Turciju, Ķīnu, Indonēziju vai piezvaniet kādam, kas tur dzīvo vai bijis tur – Dievs turpina tur darboties, nekas nav apstājies, bet mums šķiet – ja nevaram satikties, tad viss ir apstājies. Šādas sarunas pamaina manu skatupunktu.

Pandēmija ietekmējusi fizisko veselību, bet tā atstājusi nospiedumu arī uz garīgo veselību. Kādus simptomus esat novērojis un kādi ir ieteikumi tās uzlabošanai?

Jebkura krīze cilvēku aizved pie pamatiem, pie saknēm. Tā arī šī krīze liek atgriezties pie pamatjautājumiem – kam es ticu, kur meklēju savu laimi, piepildījumu? `Bieži vien ir tā, ka uzsākam ar pareizo motivāciju, bet turpinām ar nepareizo. Sākam sekot Kristum, kalpojam Viņam, bet tad attopamies, ka darām to, kas dod mums piepildījuma sajūtu – stāvēt auditorijas priekšā, satikties ar cilvēkiem. Tad atnāk kāda krīze, kas to visu paņem prom. Un atkal jāuzdod šis jautājums – kam es to daru? Sev vai Kristum? Jēzus saka – meklē piepildījumu manī! Meklē prieku Dievā, nevis tajā, ko dari. Tāpēc jau Jēzus Pēterim trīs reizes jautāja – vai tu Mani mīli? Tikai tad, kad bija saņemta apstiprinoša atbilde uz šo jautājumu, Jēzus teica, lai Pēteris iet un gana avis. Ir bijusi nepieciešamība pārdefinēt – kāpēc daru to, ko daru? Šķiet, bijām dažkārt sajaukuši auglīgumu ar popularitāti. Kā Bībelē teikts – agrāk vai vēlāk pamati, uz ko būvē, tiks pārbaudīti. Redzu šo kā šķīstīšanas laiku. Jāatgādina arī sev, ka esmu fiziska būtne, man jāēd, jāguļ, jāizkustas. Ar Bībeles pantu citēšanu vien nepietiks.

Šis laiks ietekmējis arī attiecības ar tuvākajiem, ar ģimeni. Kāda jūsu personīgā pieredze?

Vasarā nedaudz paceļojām. Pirms tam teicu bērniem, ka mums tas būs kā ģimenes laiks, uz ko viņi atsmēja, ka jau pusotrs gads bijis kā ģimenes laiks. Jautājums – kā šo laiku pavada. Varam būt vienā mājā, bet nerunāt, vai arī runāt par ļoti virspusējām lietām. Krīze pārbauda arī ģimenes pamatu. Neesam ideāla ģimene, arī mums katram ir savi izaicinājumi. Mūsu gadījumā liela nozīme bijusi rutīnai, tradīcijai. Tradīcija parāda, kas ir mūsu vērtības. Mums palīdzēja tas, ka lūdzam kopā. Tas ir veids, kā atgādinām sev, ka Dievs ir, ka Viņš ir līdzās. Man palīdzēja arī sarunas ar sievu un suns. Ja nebūtu pastaigas ar suni, nebūtu regulāras, dziļas sarunas ar sievu. Vēl liela nozīme ir manas sievas Noras individuālām sarunām ar katru no bērniem.

Tiešām, daudzas dzīves sfēras ir ietekmētas un mainījušās, bet ir lietas, kas nemainās. Kristus joprojām aicināja mūs būt par saviem mācekļiem. Kā varam būt efektīvi Kristus mācekļi šajā laikā?

Sekot Kristum priekos un bēdās, arī šodien. Misija no dienas kārtības nav noņemta. Tas nenotiek, izkliedzoties Facebook. Vai es kā māceklis Pēteris ņemu zobenu un situ otram, vai arī atceros Kristus vārdus, ka “gars labprātīgs, bet miesa vāja”, un lūdzu. Krīzē atklājas, kam es ticu.

Dievs svētī valsti caur cilvēkiem, kas paliek uzticīgi Viņam.

Jāatceras, ka joprojām ir cilvēki, kas meklē Dievu. Esam piedzīvojuši, ka mūsu kaimiņi vairāk pietuvojušies Kristum, viena ģimene pievienojusies mūsu draudzei. Man šķiet, ka šis ir ideāls laiks, lai nostiprinātu māceklības kultūru draudzē, tas ir arī Kalpošanas stratēģiskās attīstības centra SĀC viens no mērķiem. Kalpošana nav tikai lieli pasākumi, ir iespējamas tikšanās mazajās grupās, individuāli. Vēlamies iedrošināt draudzes izdzīvot “cits citam” attiecības, kā tas rakstīts Bībelē. Sekošanu Kristum varam pilnvērtīgāk izdzīvot, ja esam cits citam atbildīgi. Tas var notikt tiekoties divatā vai nedaudz lielākā grupā, ne vien studējot Bībeli, bet arī pārrunājot – kur saskata Dieva darbu, stiprinot viens otru. Arī šajā ziņā mums nepieciešams restarts, atgriešanās pie pamatvērtībām.

Klāt novembris, arī Latvijas dzimšanas diena. Kāds jūsu novēlējums mums?

Reiz studentiem jautāju – kā var notikt tas, par ko dziedam himnā, ka Dievs svētī Latviju. Dziedot himnu? Ja dziedam to kā lūgšanu, tad jā – tas ir viens no aspektiem, kā Dievs var svētīt. Bet otrs veids ir, ka Dievs svētī valsti caur cilvēkiem, kas paliek uzticīgi Viņam. Tas arī ir mans novēlējums – lai paliekam uzticīgi Dievam, izdarām to, uz ko Dievs mūs aicinājis, domājam ne tikai par sevi, bet arī apkārtējiem – ne tikai ticības brāļiem, bet arī tiem, kas Dievu vēl nepazīst. Lai mūsu motivācija ir mīlestība uz Dievu. Ja mīlam Viņu, tad Viņš saka – ej un dari!

 

Sagatavoja
"Baptistu Vēstnesis" redkolēģija

Foto no personīgā arhīva