Pateicības gardā smarža - intervija

“Es esmu pavisam vienkārša” saka Baiba Grīnberga. Pateicoties par ģimeni, draudzi un Dieva vadību arī šajā gadā, Baiba sagaida Ziemassvētkus – vadot uzņēmumu “Manas Garšas”, radot un piedāvājot aizvien jaunas garšu un aromātu kombinācijas. Baibas smaids un pateicības pilnā sirds atbruņo. Vienkārši un īpaši.

“Pēc savas būtības esmu pavisam vienkārša, bet tajā pat laikā Dieva tik ļoti mīlēts un aprūpēts bērns, sieviete, sieva savam mīļajam vīram, mamma mūsu trim bērniem. Laikam nepaiet pat diena, kad neuzdodu Dievam jautājumu – “Par ko man tas viss? Par ko esmu izpelnījusies tik lielu svētību?” Joprojām, kad braucu uz darbu vai mājup un esmu ļoti nogurusi, viss, ko varu Viņam lūgt vai teikt, ir – Paldies, paldies, paldies! Tā ir! Neizsakāmi daudz pateicības esmu Jēzum parādā!” tā par sevi saka Baiba Grīnberga.

Apprecējusies 18 gadu vecumā, mācības Rīgas Stradiņa universitātē uzsākusi jau kā trīs bērnu mamma. Kļuvusi par uztura speciālisti, un Latvijas Universitātē maģistrantūrā studējusi cilvēku fizioloģiju. Savas zināšanas lietojusi, strādājot kā docētāja divās medicīnas koledžās. Atsaukusies piedalīties uzņēmuma “Manas Garšas” dibināšanā, un pēdējos četrus gadus ir tā vadītāja. “Ir tik daudz nianšu, ko pa vidu visam vēl varētu pastāstīt – tās visas patiesībā ir skaistas liecības par to, kā Dievs vada tādos ceļos, par kuriem iepriekš vien sapņot varēju. Te man nāk prātā Bībeles pants, kas saka, ka Dievs visas lietas vērš par labu tiem, kas Viņu mīl! Un vēl – ka Dievs dos to, pēc kā Viņa bērniem sirds kāro!”

Neizsakāmi daudz pateicības esmu Jēzum parādā!

Baibas stipra pārliecība ir, ka svētības un aizsardzību savā dzīvē viņa piedzīvo, pateicoties savu vecvecāku regulārajām aizlūgšanām. “Zinu, ka gan vecmāmiņa, gan vectētiņš ir no sirds lūguši par katru savu mazbērnu. Esmu par to bezgala pateicīga!” Un vēl Baiba atzīst, ka nenovērtējams atbalsts viņai ir vīrs Aivars. “Nekad, nekad nebūtu spējusi visu apvienot, ja man nebūtu tāds atbalstošs vīrs!” Grīnbergu ģimene par savu sauc Skrīveru draudzi. Tieši kalpošana draudzē, satikšanās svētdienas dievkalpojumā ir tā, kas dod jaunu sparu visai nākamajai nedēļai. “Draudze ir kā ģimene – to ar vīru esam sapratuši. Patiesībā, jo mazāka draudze, jo vairāk sirsnības savā starpā un patiesas rūpes vienam par otru.”

Baiba pieradusi garšas maisīt kā aptiekā – katru pasūtījumu pa gramiem kombinējot, maļot, fasējot. Meklējot īsto kombināciju no septiņpadsmit veidu pipariem, ap divdesmit veidiem dabīgas izcelsmes sāls, čili un daudzām citām zināmākām un mazāk zināmām garšvielām. Milzīga izvēle, no kurām dažas ļoti unikālas, jo tās visā pasaulē iegūst vien pāris tonnas gadā. Aicinot Baibu uz sarunu, vēlējāmies runāt par šī laika garšām – uz galda un arī tām, kuras sagaršo sirds.

Kas ir jūsu Ziemassvētku garša?

Man Ziemassvētku laiks jau ceturto gadu saistās ar garām darba stundām Garšu ražotnē. Tās nav grūtas darba stundas, nē! Tā ir kolosāla atmosfēra – visi kaut ko maļ, maisa, fasē paciņās un stikla kolbiņās, pa gaisu put kanēlis, mums jāšķauda vienā šķaudīšanā, visapkārt smaržo pēc kardamona, krustnagliņām, svaigi maltiem Teličerri pipariem, apelsīnu miziņām. Fonā skan Ziemassvētku mūzika. Nāk klienti pēc Garšu dāvaniņām un saka – Pie jums ir tik omulīgi, skaisti, smaržīgi!

Man pašai ļoti patīk gatavot ēst. Man patīk eksperimentēt un izmēģināt jaunas receptes. Atceros, kad sāku darbošanos ar garšvielām, biju tā aizrāvusies ar visiem neparastajiem pipariem, ka vīrs pēc vienas maltītes jautāja – vai tā bija zivs vai gaļa, ko biju pagatavojusi! Ēdienā bija jūtamas tikai garšvielas!

Tagad saprotu visus tos, kam nepatīk kādas garšvielas. Noteikti kādreiz kaut kas ir bijis par daudz, par stipru, par uzmācīgu. Garšvielas ir tikai kā punkts uz “i”! Tās nedrīkst nomākt ēdiena garšu, bet tikai papildināt, izcelt, padarīt ierastās garšas mazliet noslēpumainākas – tā, lai ēdējam jābrīnās un jādomā, kas gan maltītei to labo aromātu dod!

Pirms nogaršojam kaut ko, ir smarža. Kā smaržo Ziemassvētki jūsu mājās?

Patīkamākā Ziemassvētku smarža ir tā, kad kopā sanāk mūsu ģimene. Meitai Elīnai nu jau 21 gads, viņa dzīvo atsevišķi, bet ar lielu degsmi viņa šobrīd man palīdz uzņēmumā. Dēlam Egīlam ir 18 gadu, viņš studē Ventspils tehnikumā, bet ar pašreizējiem ierobežojumiem mācības notiek attālināti. Savukārt Mārcim ir 14 gadu, un viņš vēl mācās tepat Skrīveros.

Bērni man ir liela Dieva dāvana! Mēs dažkārt savā starpā vairāk esam kā brāļi un māsas nekā vecāki un bērni. Svētku reizēs smiešanās, jokošanās un laušanās puišu un tēta starpā ir ierasta lieta. Nav tik lielas nozīmes ēšanai un sēdēšanai pie galda.

Esmu pārliecinājusies, nevis tikai teorētiski zinu, kā tas ir, kad “visas lietas nāk par labu”. 

Protams, Ziemassvētku vakara dievkalpojums – tas ir ļoti saviļņojošs. Dažkārt pat neesmu varējusi svētku vakarā dziedāt bez sažņaugtas balss un kamola kaklā. Varbūt esmu pārāk emocionāla, bet Dievs jau tādas mūs, sievietes, ir radījis. Īpaši, kad redzam savus bērnus draudzes vidū, vīru – slavējot Dievu, asaras sprāgst pašas ārā.

Pirmajos Ziemassvētkos smaržoja pavisam citādi. Lopu kūts, pēc ceļa noguruši gājēji. Tomēr brīnums notika tieši tur. Šie Ziemassvētki arī daudziem, iespējams, būs neierasti - bez Ziemassvētku lielās egles baznīcā, daudzu svecīšu liesmām, visas draudzes kopā dziedātas "Klusās nakts". Vai brīnums var notikt arī šajos Ziemassvētkos? Kādu brīnumu gaidāt jūs?

Laikam neko īpašu negaidu. Jau zinu, ka būs labi tā, kā būs! Dievs ir klātesošs vienmēr! Galvenais, lai pašu mājā ir miers, mīlestība, saticība, smiekli, veselība, kaut kas nedaudz uz galda un vēderos. Lai ir kaut nedaudz sniega ārā un daži grādi mīnusā! Ar katru gadu arvien vairāk saprotu, ka visa lielās draudzes būšana sākas ģimenē.

Ziemassvētku brīnums ir Dieva Dēls cilvēku vidū, tomēr tagad caur Svēto Garu Viņa klātbūtne ir mūsu ikdiena. Kā šajā gadā esat to piedzīvojusi ?

Tiešām – Viņa klātbūtne ir mūsu ikdiena! Esmu to tik stipri izjutusi, ka bez Svētā Gara nevaru neko; patiesībā – pat negribu uzsākt neko. Esmu pārliecinājusies, nevis tikai teorētiski zinu, kā tas ir, kad “visas lietas nāk par labu”. Pat tās lietas, kas sākotnēji šķiet aizgājušas greizi. Esmu piedzīvojusi, kā Dievs pasargā sirdi no rūgtas saknes izaugšanas; kā dod spēku no sirds aizlūgt par tiem, kas kaitina.

Interesanti, ka mēs esam aicināti būt "Kristus labā smarža - gan to vidū, kas tiek glābti, gan to, kas iet pazušanā", vecajā tulkojumā gan teikts, ka tā ir salda smarža. Kas, jūsuprāt, ir kritēriji tam, ka esam laba, salda Kristus smarža, kas “sakārdina” cilvēkus, lai viņi vēlētos nobaudīt Dzīvības maizi?

Mums jābūt patiesākiem un bez viltus. Jābūt vienkāršiem, pazemīgiem, lai jebkurā mirklī kādam varam palīdzēt. Vispirms savā ģimenē jārada šī saldā smarža, tad draudzē, un tad šī smarža pati izplatīsies tālāk.

Par garšām runājot, šķiet, vēl pazīstamāki ir Jēzus vārdi "jūs esat zemes sāls". Vai uzturzinības atklāj šim teicienam kādu īpašu skaidrojumu?

Ar sāls īpašībām ir ļoti interesanti! Bez sāls, ko pamatā veido nātrijs, mūsu organisms nefunkcionētu. Sāls organismā aiztur šķidrumu, neļaujot saplakt šūnām un, ja tā varētu teikt, - izžūt asinīm. Nātrijs nodrošina perfektus nervu impulsus, un tikai tāpēc muskuļi un citi orgāni var veikt savu darbu. Taču – ja sāli lietojam par daudz, veidojas tūskas – šķidrums uzkrājas audos, pieaug asins tilpums asinsvados, paaugstinās asinsspiediens, sirdij un nierēm ir liela slodze. Dažkārt var pat plīst trauslāki asinsvadi. Daudz sāls uzturā ir saistīts ar kuņģa vēža attīstību.

Kripatiņa sāls ēdienam piešķir lielisku garšu! Pārsālīta maltīte ir neēdama.

Aizdomājos pati tagad par to, ka mēs, kā zemes sāls, varam veikt gan ļoti noderīgas lietas, gan arī būt par stipru kaitējumu, ja bez apdoma, gudrības un saprāta rīkojamies it kā Jēzus vārdā. Ir labi apzināties, ka mums piemīt tik spēcīgas īpašības kā sālij, taču dažkārt labāk ir paklusēt un aizlūgt, nevis radīt “paaugstinātu asinsspiedienu” un “tūskas” neticīgo draugu vai radu starpā. Kripatiņa sāls ēdienam piešķir lielisku garšu! Pārsālīta maltīte ir neēdama.

Nākamajā gadā LBDS kalendāra tēmas aplūkos Dieva nesatricināmo nemainību.

Manuprāt, mēs visi šobrīd kārojam pēc nesatricināmas nemainības. Taču jāsāk pašiem ar sevi – lai neesam vēja šūpotas niedres un dzenāti viļņi. Lai tuvākie cilvēki ar mums jūtas droši. Lai esam uzticami ģimenei, tuvākajiem, draudzei. Lai vispirms domājam, lūdzam, tad rīkojamies. Lai nesāpinām citus ar savām cilvēcīgi straujajām un svārstīgajām emocijām. Un jebkurā gadījumā, lai piedzīvojam, ka pat mūsu vismuļķīgākos, pārsteidzīgākos, neapdomīgākos lēmumus Dievs var vērst par labu, ja vien mīlam Viņu no visas sirds.

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija

Foto no personīgā arhīva