Parādīt pasaulei Tēvu - decembris 2021

Kas visskaidrāk pasaulei atklāj mūsu Debesu Tēvu? Vai tā ir dziļi bagāta un teoloģiski pārliecinoša mācītāja uzruna kancelē? Vai tā ir kvalitatīva mūzika un mājīgs dievnama iekārtojums? Vai tie ir profesionāli veidoti video ar skaidru skaņu un pārliecinošiem specefektiem? Visas šīs lietas pašas par sevi nav sliktas, un tām noteikti ir sava vieta un loma Evaņģēlija pasludināšanas darbā.

Jānis raksta: “…mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju” (1. Jāņa 4:14). Kāda tad ir mūsu liecība? Vecajā Derībā Dievs deva savai tautai informāciju par to, kā viņi var dzīvot Dieva priekšā, bet Jaunajā Derībā Dievs deva savu klātbūtni caur savu Dēlu Jēzu Kristu. “..redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums” (Mateja 1:23).

Vai cilvēki, sastopot mūs, piedzīvo Dieva klātbūtni? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad, lai gan nepilnīgi, mēs pildām savu uzdevumu. Bet, ja atbilde drīzāk ir, ka cilvēki saņem tikai informāciju par Dievu, tad kaut kur ir noticis īssavienojums. Vai nu mēs paši tā pa īstam neesam redzējuši un piedzīvojuši Dievu, vai arī mūsu liecība ir kļuvusi miglaina un nesaprotama. Mums ir nepieciešams bojāto vietu identificēt un bojājumu novērst, citādi šī īssavienojuma dēļ mūsu gaisma nevar spīdēt cilvēku priekšā.

 Mums kā Draudzei, kā Kristus miesai jāļauj Kristum atkal no jauna piedzimt mūsu vārdos, darbos un mūsu attieksmē citam pret citu.

Jāņa atbilde uz jautājumu par to, kas visskaidrāk pasaulei atklāj Dievu, ir ļoti skaidra – tā ir mīlestība. Droši vien maz būs to, kas teiktu – mīlestība nav svarīga. Ja šie vārdi izskanētu ar apmeklētājiem piepildītā dievnamā, tad, ļoti iespējams, lielākais vairākums piekrītoši mātu ar galvu – jā, mīlestība! Tomēr mīlestība ir tukša, ja tā nematerializējas konkrētā un specifiskā katrai situācijai atbilstošā rīcībā. Tādēļ šajā saspringtajā juku laikā, kuru piedzīvojam pēdējos pāris gadus, mums ir jājautā sev – vai mēs esam mīlējuši? Tā mīlējuši, ka tas visiem ir skaidri redzams. Vai arī mūsu mīlestība ir bijusi tikai vārdos…

Jēzus saviem mācekļiem saka: “Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi” (Jāņa 13:34-35). Iespējams, šobrīd pasaulei vairāk nekā jebkad mūsu dzīves laikā ir nepieciešams redzēt mīlestību mūsu starpā. Iespējams, mūsu nevēlēšanās mīlēt vienam otru neļauj pasaulei ieraudzīt Tēvu. Iespējams, Evaņģēlijs ir kļuvis par informāciju, kuru mēs prezentējam pasaulei līdzās dažādas kvalitātes podkāstiem un izglītojošiem YouTube video. Evaņģēlijs zaudē savu spēku mūsos, ja mūsos nav mīlestība.

“Mēs mīlam, jo viņš mūs pirmais ir mīlējis.” (1. Jāņa 4:19) Tik svarīgi, ka šo mīlestību esam piedzīvojuši! Tomēr Jānis turpat turpina: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli” (1. Jāņa 4:20-21). Mums jāļauj Dēlam atkal no jauna piedzimt mūsos! Ar to es nedomāju to dziļi personisko pieredzi, kad pirmo reizi mūžā sastopam Kristu. Lai gan arī tā ir absolūti nepieciešama katram, kas to vēl nav piedzīvojis. Mums kā Draudzei, kā Kristus miesai jāļauj Kristum atkal no jauna piedzimt mūsu vārdos, darbos un mūsu attieksmē citam pret citu. Lai Viņa mīlestība mājo mūsos un pāri plūst caur mums pie citiem cilvēkiem! Lai mēs varam mīlēt tāpat kā Viņš mūs ir mīlējis! Lai mēs Viņa mīlestībā varam stāvēt pretī visdažādākajiem vilinājumiem šķelties un dalīties politisku, medicīnisku, personisku vai jebkādu citu iemeslu dēļ.

Mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu ir ne tikai augstākais bauslis, bet arī mūsu spēcīgākais instruments, lai pasaulei skaidri parādītu, kāds ir mūsu Debesu Tēvs!

Kārlis Kārkliņš
Rīgas draudzes “Mājvieta” mācītājs