Pagātnes stāsti nākotnei - intervija

Mums katram ir savs stāsts – ikvienam unikāls un Dievam neapslēpts. Mācītāja Ģirta Ašnevica stāsts ielikts tajā stāstā, kuru Dievs jau 160 gadus stāsta caur baptistu draudzēm Latvijā. Tajā ir interese par to, kas bijis iepriekš, un rūpes par to, kas būs turpmāk. Viņš varētu stāstīt arī stāstus par savu ģimeni, Vīlandes draudzi, Pāvilostas jūrmalu, bet galvenais jebkurā stāstā būtu nemainīgs – Kristu pirmajā vietā.

Šogad ap Lieldienu laiku tika saņemta ziņa, ka Jāņa Rīsa grāmatu "Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālākā attīstība" var arī noklausīties. Vai tas bija viens no pozitīvajiem ārkārtas situācijas rezultātiem, vai arī šim projektam ir cita priekšvēsture?

Šķiet, bīskapam Pēterim Eglem bija tāds teiciens: vēsture māca, ka no tās nemācās. Vērojot šodienas situāciju, kad cilvēki, īpaši jauni cilvēki, grāmatas lasa maz, bet izmanto dažādas tehnoloģijas, man radās doma, ka šajā baptistu jubilejas gadā vajadzētu iepazīstināt draudžu jauniešus ar mūsu, baptistu draudžu, vēsturi. Kādreiz draudžu locekļi bija cilvēki, kas paaudžu paaudzēs piederējuši baptistu draudzēm, bet Atmodas laikā un pēc tam draudzēm pievienojušies cilvēki, kuri ļoti maz zina par draudžu vēsturi. Tad nu, konsultējoties ar brāļiem, tapa šis projekts. Mans pienesums ir tikai tas, ka esmu šo grāmatu lasījis, bet, lai tā nonāktu pie klausītājiem, tas jau ir citu cilvēku darbs. Tagad tā pieejama Vīlandes draudzes mājas lapā www.vilande.lv. Prieks uzzināt, ka daudzi šo iespēju arī izmanto un klausās grāmatu. Jā, un, protams, šī ārkārtas situācija, kurā mēs nokļuvām, arī uz to pamudināja. Cilvēkiem bija vairāk brīva laika – gan, lai to sagatavotu, gan arī lai klausītos.

Kas jūs pašu uzrunāja, lasot šo grāmatu?

Es pats šo grāmatu esmu lasījis vairākas reizes. Šķiet, tā bija otrā grāmata pēc Bībeles, kuru lasīju vēl vecajā drukā. Tā mani vienmēr ir uzrunājusi. Īpaši mūsu celmlaužu tieksme pēc svētas dzīves – dzīvot tā, kā Bībele māca. Lasot šo grāmatu, redzam, ka viņi centušies to darīt. Dažbrīd tur, protams, ir aizgājis līdz pat absurdam. Ne vienmēr arī tas izdevies, bet šī vēlme patiesi bijusi viņu sirdīs. Kā arī apbrīnojama ir degsme, ar kādu viņi kalpoja Kristum – tā ir ļoti īpaša. Un vēl – šie cilvēki ar lielu bijību piegāja draudzei kā tādai.

Mūsu īstais dievkalpojums sākas tad, kad izejam pa dievnama durvīm.

Kad dodos ciemos uz kādu draudzi, es mīlu aizbraukt nedaudz agrāk, apstāties netālu no baznīcas, pasēdēt mašīnā un pavērot, kā cilvēki dodas uz baznīcu. Mani vienmēr fascinējis, kā, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki, skaisti sapucējušies iet uz dievnamu. Tas parāda to, ka dievkalpojums viņiem ir īpašs notikums, kam viņi ir gatavojušies, uzvilkuši labākās drēbes. Protams, ne jau drēbes ir galvenais. Bet tas parāda, ka cilvēks ir gatavojies, ka viņš dodas turp ar bijību, ka tas viņam ir kas īpašs.

Zem vārdiem "tālākā attīstība" droši vien neviens līdz šī gada pavasarim nevarēja iedomāties situāciju, kad miera apstākļos visi dievnami tiek aizslēgti. Kas vēl, jūsuprāt, mūsu draudžu celmlaužus pārsteigtu, ieraugot mūsdienu draudzes? Droši vien par grāmatas klausīšanos bez tiešas lasītāja klātbūtnes arī būtu liels izbrīns.

Protams, situācija, kādā mēs bijām nokļuvuši šajā pavasarī, bija līdz šim nepieredzēta. Bet jāatceras, ka baznīca jau ir tikai ēka un īstā dievkalpošana ir tur, kur ir cilvēks. Kā es to bieži mēdzu sacīt – mūsu īstais dievkalpojums sākas tad, kad izejam pa dievnama durvīm.

Mūsu celmlaužus šāda situācija varbūt nemaz nepārsteigtu. Viņi bija pieraduši pie tā, ka viņiem deva iespēju pulcēties, tad atkal neļāva. Viņi atrada citas iespējas, pulcējās mežā, pļavā. Vienmēr esmu brīnījies – kā viņi zināja, kad un kurp doties? Šodien varam vienā momentā visus apziņot. Bet, kā Bībele saka, katrai lietai ir savs laiks, katram laikam savas iespējas.

Domāju, ka mūsu celmlaužus noteikti pārsteigtu tas, ka cilvēkus var uzrunāt arī tad, ja viņi nav klātesoši. Bet šis laiks rāda, ka arī tā ir iespēja.

Man šajā laikā īpaši bija jādomā par to, kas ir tā vēsts, ko pasniedzam cilvēkiem šādā situācijā. Vai tas ir vienkāršais Evaņģēlijs? Vai arī tas ir kaut kas pavisam cits? Mums tik bieži pietrūkst tas, ka mēs mācētu pasludināt vienkāršu Evaņģēliju, kas ļautu cilvēkiem sadzirdēt to, ko Dievs grib pateikt.

Jūs pats esat Latvijas baptistu otrā gadsimta cilvēks, tikāt sagaidīts savā ģimenē gadā, kad baptistu draudzes atzīmēja simto gadadienu. Vai ģimenes vēstures stāstos saglabājušās kādas liecības par šo laiku?

Tiešām?! Es pats līdz šim nebiju pat par to aizdomājies. Droši vien mani vecāki arī līdz tam neaizdomājās. Tad varbūt būtu ielikuši man kādu citu vārdu, varbūt par godu Ādamam Gertneram vai kādam citam. Bet, cik sevi atceros, jau no bērna kājas esmu bijis iekšā baptistu draudžu dzīvē. It sevišķi mana vecmāmiņa un mans tētis šad un tad stāstīja stāstus par “vecajiem laikiem”, par draudzēm, kas joprojām bija, un arī tām, kas vairs nebija. Atceros kādu reizi, kad kopā ar tēti Ventspilī devāmies un baznīcu un stāvējām autobusu pieturā. Mans tētis teica: “Skaties, dēls, tur ceļ māju.” Jā, es to redzēju. Un tad tētis turpināja: “Ķieģeļi, no kuriem šī māja tiek celta, ir ņemti no dievnama, kur draudzes vairs nav.” Uz manu izbrīnu – kā tad tā, kas notika? – tētis atbildēja: “Šajā draudzē cilvēki darīja lietas, kas Dievam nebija patīkamas.” Un viņš paskaidroja sīkāk par situāciju, kāda bija izveidojusies šajā draudzē – darbs svētdienās, alkohols, dzīres, draudzes dzīves atstāšana novārtā. Šis stāsts man ļoti iespiedies atmiņā. Kā jau teicu, mūsu celmlauži tik ļoti centās dzīvot svētu dzīvi, centās darīt to, ko Bībele saka, un Dievs viņus svētīja. Lai tāpēc nekad neaizmirstam, ka cenšanās pēc svētas dzīves ir ļoti svarīga.

Ir svarīga šodiena, ir svarīga nākotne un ir svarīga arī mūsu pagātne.

Kristus dotais uzdevums draudzei palicis nemainīgs ne vien pēdējos simts sešdesmit, bet turpat divtūkstoš gadus. Kur saredzat draudzes iespējas šodien šo uzdevumu piepildīt?

Jā, Kristus dotais uzdevums ir palicis nemainīgs – “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Un Viņš to turpina ar apsolījumu – “Es būšu ar jums līdz pasaules galam!” Protams, metodes, kā varam šo Kristus doto pavēli piepildīt, tās mainās. Man šķiet, ka svarīgi nekad neaizmirst, ka mēs jau neejam sludināt neko citu kā vien Jēzu, Krustā sisto. Kas šodien visvairāk uzrunā cilvēkus? Vai tie ir vārdi, ko mēs pasakām? Protams, arī vārdi ir nozīmīgi. Bet daudz svarīgāk ir tas, kādu dzīvi cilvēki redz mūsos. Lai kur arī atrastos, un šodien iespēju ir daudz un dažādas, labi pajautāt sev – vai ikdienā esmu tas pats, kurš svētdienās aizeju uz dievnamu? Mūsu dzīve ir vislabākais evaņģēlijs, ko varam pasludināt, ar to apliecinot savu ticību un to, ka mēs kalpojam Kristum.

Bībelē teikts, ka to, ko esam dzirdējuši un zinām, ko mūsu tēvi mums stāstījuši, to mums jāstāsta saviem bērniem, lai tie to stāstītu saviem bērniem, tiem, kas vēl tikai dzims. Lai tādējādi netiktu aizmirsti Dieva darbi un arī nākamās paaudzes zinātu un turētu Dieva pavēles. Kur redzat sevi šajā ķēdē? Kāds ir jūsu vēlējums tiem, kas stāstus par šodienu lasīs kā vēsturi?

Jā, bieži par vēsturi atceramies tikai tad, kad ir kādi vēsturiski notikumi, jubilejas. Daudz vairāk mūsdienās mīlam runāt par šodienu, to, kas jāizdara. Bet ir svarīgas visas lietas – ir svarīga šodiena, ir svarīga nākotne un ir svarīga arī mūsu pagātne. Šad un tad saņemu ziņas no brāļiem un māsām Krievijā. Ļoti bieži tur ir minēti atceres datumi, viņi atceras savus vadītājus, kādus īpašus notikumus, kas bijuši draudžu dzīvēs. Tiešām, svarīgi to neaizmirst, par to runāt. Bieži vien par pagātni sākam domāt tikai tad, kad aiz mums pašiem ir gara pagātne. Ja man būtu tāda iespēja, es šodien daudziem noteikti jautātu par to, kas bijis agrāk, pirms manis. Diemžēl šādu iespēju paliek aizvien mazāk. Paaudzes mainās. Tad jau jādomā – ko mēs spēsim nodot tālāk? Vai mums būs, ko stāstīt? Vai arī mums būs tikai tā šodiena, kurā mēs esam, un nezināsim neko par to, kas bijis iepriekš.

Mans vēlējums tiem, kas nāks pēc manis, ir līdzīgs tam, ko savā laikā teica mācītājs Jānis Aleksandrs Freijs. Pirms viņš aizgāja mūžībā, brāļi atnāca pie viņa un viņš uzskaitīja vairākas lietas, tajā skaitā Latviju un baptismu, un teica viņiem: “Tā un tā lieta ir laba, bet Kristus pirmajā vietā!” To gribētu vēlēt arī nākamajām paaudzēm, kas nāks pēc mums. Ir daudz labu lietu, ko varam darīt savā dzīvē, un arī šajās lietās varam būt kā kristieši labi paraugi, bet nekad nedrīkstam aizmirst, ka mums kā kristiešiem pirmajā vietā ir Kristus. Protams, es arī neesmu nekāds ideāls cilvēks. Arī man ir savas kļūdas un savas cīņas, kuras ir jāizcīna. Bet es gribu nepazaudēt šo apziņu un dzīvot ar šo apziņu – Kristus manā dzīvē ir pirmajā vietā!

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija
Foto: Marta Logina