Nepelnīta žēlastība - aprīlis 2025

Šī gada LBDS kalendāra centrālajai tēmai “Topam pārvērsti” (2. Korintiešiem 3:18) ir cieša saistība ar Vēstules efeziešiem 1. nodaļas 6. pantu, kur lasāms apustuļa Pāvila rakstītais: “… par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” Dieva augstā žēlastība ir iemesls, kādēļ cilvēkam vispār ir jelkāda iespēja tikt pārvērstam, piedzīvot paliekošas izmaiņas vai pēc kāda laika atskatīties uz savu dzīvi un secināt, ka es vairs neesmu tas pats cilvēks, kas biju pirms izvēles uzticēties Kristum.

Žēlastība ir sengrieķu vārds charis, kas galvenokārt attiecas uz Dieva nepelnīti izrādīto labvēlību un laipnību pret cilvēci. Tas ietver ideju par dievišķo palīdzību, kas tiek sniegta cilvēkiem viņu pestīšanai un svēttapšanai visas dzīves garumā. Tas arī apzīmē Dieva žēlastību, dāvājot dāvanas un svētības Saviem ļaudīm, kā arī žēlastību, kas ticīgajiem ir jāsniedz citiem.

Dieva žēlastība, kas tika dāvāta, Jēzum Kristum mirstot pie krusta un augšāmceļoties, ne tikai izraisa cilvēka dzīvesveida, domāšanas un pasaules uzskata pārveidošanos, bet arī to, ka paši tiekam apveltīti ar žēlastību, kuru izrādīt citiem.

Dieva žēlastībā cilvēks top pārvērsts, tomēr šī pārvērtība ietver arī to, ka ar Dieva žēlastību tiekam apveltīti. Dieva žēlastība, kas tika dāvāta, Jēzum Kristum mirstot pie krusta un augšāmceļoties, ne tikai izraisa cilvēka dzīvesveida, domāšanas un pasaules uzskata pārveidošanos, bet arī to, ka paši tiekam apveltīti ar žēlastību, kuru izrādīt citiem.

Ik pa laikam cilvēki mēdz nonākt situācijās, kurās viņu varā ir vai nu nodot kādu vainīgo pelnītam sodam, vai arī izrādīt nepelnītu žēlastību. Divpadsmit gadu laikā, kopš esmu garīdznieks, man ir nācies satikt arī cilvēkus, kuriem žēlastība šķiet negodīga. Dažkārt šāda pieeja ir sastopama arī starp draudžu locekļiem. Gadījumos, kad kāds cilvēks ir rīkojies netaisnīgi, aizskaroši, nevērīgi un bez empātijas, parasti ir daļa cilvēku, kuri žēlastību uzskata par traucēkli un negodīgu rīcību. Allaž ir kādi cilvēki, kuri par vienīgo pareizo rīcību uzskata vainīgā nodošanu pelnītajam sodam, jo tas esot taisnīgi. Žēlastības izrādīšana šiem cilvēkiem mēdz šķist kā netaisnīga rīcība.

Tomēr kristietis – Dieva bērns – ir apveltīts ar spēju redzēt vietu žēlastībai arī tur, kur dabiski šķiet pareizi nodot cilvēku pelnītajam un taisnīgajam sodam. Dievs caur pravieti Mihu, atbildot Savai tautai uz jautājumu “Kā lai es tuvojos Tam Kungam?”, teica šos vārdus: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8).

Būtiska daļa no tuvošanās Dievam ir žēlastības iemīlēšana. Dievs sagaida, ka cilvēks iemīlēs žēlastības pilnu rīcību, jo pēc būtības mēs aizvien spējam elpot, dzīvot un rosīties tikai Dieva žēlastības dēļ. Tas nenozīmē, ka vairs nekad nevienam nepiešķirsim pelnīto sodu, tomēr Dievs vēlas, lai ikviens cilvēks daudz vairāk par sodīšanu iemīlētu žēlastību, kurai ir dievišķs spēks atvieglot cilvēku ciešanas. Pasaulē ir neskaitāmi daudz cilvēku, kuriem sagādā baudu atklāt citos kādu netikumu, lai varētu šo cilvēku sodīt pēc nopelniem un pēc tam citu priekšā dižoties kā taisnības cīnītājiem, kuri stingri iestājas pret netaisnību. Šiem cilvēkiem žēlastība šķiet kaut kas ļoti netaisnīgs un nevajadzīgs. Tas, ko Dievs prasa no katra cilvēka, īpaši kristieša, ir, ka, neskatoties uz to, ka aizvien nāksies kādu sodīt, daudz vairāk par bargu sodīšanu tiks iemīlēta tā sajūta, prieks un atvieglojums, ko sniedz nepelnīti izrādīta žēlastība.

Bez žēlastības izrādīšanas arī kristieši kļūst par paštaisniem un cietsirdīgiem cilvēkiem, kuri ir aizmirsuši, ka bez Kristus žēlastības viņi paši ir noziedznieki, kuriem pienākas visbargākais sods. Daļa no tā, kā Kristū “topam pārvērsti”, ir spēja no citkārt asas cietsirdības pie cilvēka pieiet ar nepelnītu žēlastību.

Iemīliet žēlastību, ar kuru esat saņēmuši savu pestīšanu un ar kuru esat bagātīgi apveltīti!

Mārtiņš Anševics
Kuldīgas draudzes mācītājs
Garīdznieku brālības vadītājs