Nemainīgais mainīgajā - intervija

Intervija ar LBDS bīskapu Kasparu Šternu.

Svinot baptistu draudžu 150 gadu jubileju, tikāt ievēlēts par bīskapa vietnieku jaunu draudžu dibināšanas jautājumos, šajā, 160 gadu svinību gadā, esat bīskaps. Kas vēl mainījies šo desmit gadu laikā?

Visa pasaule ir ļoti mainījusies. Redzam, ka tagad pasaule mainās ne tikai pa gadiem, bet pat pa dienām. Tas, kur atrodamies šodien, liek apzināties realitāti, ka nekad nevaram zināt, kas notiks rīt. Atceros, kāda bija cilvēku domāšana pirms 2008. gada krīzes, tajā skaitā arī man – ka dzīve paliks tikai labāka. Uz iepriekšējo gadu fona, kad tiešām apstākļi bija uzlabojušies, bija šī sajūta, ka tā arī turpināsies. Cilvēki tāpēc riskēja, ņēma kredītus, un tad nāca krīze, kas lika visiem apstāties un saprast, ka, izrādās, mēs tomēr visu nekontrolējam, nebūs tā, ka viss ies tikai progresijā uz augšu. Tie, kas esam izgājuši tam cauri, iespējams, arī uz pašreizējiem apstākļiem skatāmies nedaudz atšķirīgi, pieņemot, ka daudz kas var mainīties. Vīruss, veselības jautājumi pēkšņi var kļūt politiski, ekonomiski.

Bet – kas mainījies šajos desmit gados? Pirmkārt, naivuma ir daudz mazāk, vispirms jau manī pašā. Uzsākot kalpošanu kā bīskapa vietniekam, man jau bija zināma pieredze Savienības darbā. Šajā laikā piedzīvoti atsitieni, kļūdas, nepilnības, pārpratumi. Rokas kļuvušas raupjākas. Nav jau arī labi naivumu galīgi pazaudēt, jo tajā ir daļa bērnišķās ticības, uzticēšanās. Bet no pieredzas aizbēgt nevaram.

Lai dzīvē būtu balanss, stabilitāte, mums ir jāatgriežas pie centra.

Desmit gadu laiku esmu kļuvis par trīs dēlu tēvu, ģimene ir lielāka. Pirms desmit gadiem bija tikai viens dēls, kuram bija 2 gadi. Tad tikai sāku mācīties, ko nozīmē būt tētim. Bērni ir mani daudz skolojuši, īpaši nācies mācīties pacietību, joprojām to mācos. Viens ir vadīt Savienību, draudzes, bet ir arī kāda cita, ļoti svarīga draudze, un tā ir mājās. Ir situācijas, kurās ir vēlme asi reaģēt, panākt, lai bērns paklausa, lai rīkojas, kā es vēlos. Vakar pat man bija tāds pacietības treniņš, prieks, ka sanāca diezgan labi. Šis rūdījums tiek vēl joprojām asināts.

Svētku dievkalpojumā aicinājāt kļūt par vēstures veidotājiem, kas dara taisnību, mīl žēlastību un pazemīgi staigā sava Dieva priekšā. Kas no šīm trim lietām, jūsuprāt, ir mūsu draudžu lielākais izaicinājums?

Jā, šajos vārdos, iespējams, iekļauta visa esence tam, ko Dievs no mums sagaida. Gan Vecās Derības kontekstā, kur tā vairāk atklājas kā ētiskas kategorijas, Jaunā Derība par to vairāk runā caur žēlastības aspektu – parādot, ka šīs darbības seko tāpēc, ka esi atgriezies pie Dieva, un no tā izriet, ka vēlies šādi rīkoties.

Domāju, ka šīs visas lietas ir ļoti saistītas. Mēs nevaram dot to, ko paši neesam saņēmuši. Ja pastāvēsim uz to, ka mums jāparāda taisnība, bet paši nebūsim piedzīvojuši Dieva taisnību, Dieva žēlastību, tad mēs to darīsim aiz vainas apziņas, vai arī lietojot nosodījumu. Tāpēc arī mēs kā Baptistu draudžu savienība esam definējuši, ka vēlamies būt kristocentriskas draudzes, kristocentriski kristieši. Tas nozīmē, ka manas dzīves centrs ir Kristus. To ļoti labi pateicis kādā svētrunā arhibīskaps Jānis Vanags – tas ir kā būt pie rata centra. Ja esam kaut kur malā, tad mūsu dzīve iet augšā, lejā, augšā, lejā. Lai dzīvē būtu balanss, stabilitāte, mums ir jāatgriežas pie centra. Dažkārt gan pastāv uzskats, ka galvenais ir nožēlot grēkus, pieņemt Jēzu un tad kaut kā izdzīvot kristietību. Pēdējā desmitgadē mūsu uzsvars ir bijis uz to, ka atgriešanās pie Evaņģēlija notiek ik dienas. Mēs ikdienā visu laiku bēgam prom no “centra”, tādēļ arī ik dienas pie šīs riteņa ass ir jāatgriežas. Kā uz to norāda mācītājs Timotejs Kellers, arī Tima Čestera grāmatā “100% draudze” lasāms – tas ir pilnais Evaņģēlijs – ka mēs izdzīvojam ikdienā mūsu radīšanas stāstu – ilgas pēc tā, kas es esmu, kāpēc esmu radīts; tad ir mana mazā elle, kurā katrs ik pa laikam iekrītam, kur esot, meklējam glābēju un skatāmies, kas ir mūsu cerība. Pat tad, ja esam kristieši, mums ir apdraudējums sākt izdzīvot nepareizo stāstu, meklēt citu glābēju, citu risinājumu. No tā, kādu stāstu izdzīvojam, ir atkarīgs viss cits – kā es izturos pret saviem līdzcilvēkiem, ģimeni, draudzi.

Cilvēki mēdz ieņemt upura lomu vai arī kļūst par nosodītājiem. Tas viss tāpēc, ka viņi nav satvēruši Evaņģēliju. Sevis nosodījums, sabiedrības nosodījums, nosoda savus vecākus, visi ir vainīgi. Un tad tiek meklēti glābēji, lai kompensētu mīlestības iztrūkumu, kas nereti tas izpaužas kareivīgā nosodījumā pret citiem cilvēkiem. Kad atgriezies pie centra, tad saproti – mana dzīve ir nepilnīga, šī sabiedrība ir nepilnīga, bet man nav nekas jāpierāda, visa centrā ir Kristus, ne es, es esmu tur, kur varu uzņemties atbildību, palīdzēt citiem. Varam jau paslēpties arī aiz vārdiem “es to visu daru Kristus dēļ”. Tādēļ mums atkal un atkal jāatgriežas pie Evaņģēlija. Turoties pie Kristus, pie saknes, pie pašas būtības, būs augļi – taisnība, žēlastība. Jo, ja to nav, tad jautājums ir – kas ir manas saknes, uz ko es balstu savu dzīvi? Tas ir ļoti labs izvērtēšanas kritērijs. Varbūt tu regulāri ej uz baznīcu, bet kāpēc nepalīdzi citiem cilvēkiem, kāpēc ikdienā esi īgns, nosodošs savā ģimenē? Iespējams, tu kaut kam līdz galam netici, vai arī tici kaut kam neīstam.

Svētku uzrunā minējāt arī ticības varoņus, kas par tādiem kļuvuši, darot šīs lietas, kas minētas Mihas grāmatā. Kas ir jūsu ticības varoņi – Bībelē, mūsu draudžu vēsturē, ikdienā?

Vispirms mani vecāki. Tās ir viņu rūpes par ģimeni, kā viņi parāda taisnību un žēlastību saviem kaimiņiem, kā mana mamma rūpējas par visām apkārtnes vecmāmiņām, par manu omīti, kas pašlaik ir aprūpējama. Un tas nav tāpēc, ka tā ir jādara, tā ir milzīga mīlestība, pat caur asarām, kad spēki pietrūkst. Bet viņa nevar iet pretī tam, kas viņa ir, viņa nespēj pagriezt muguru.

Bībeles varoņi – dažādos dzīves posmos tie bijuši dažādi. Visa varoņa pilnība, protams, ir Jēzū. Pašuzupurēšanās, gatavība atdot sevi visu, nepārstāt iet uz sava uzdevuma, misijas īstenošanu pat tad, kad visi Viņu atstāj, un darīt to pazemībā. Viņam varēja būt ļoti daudz attaisnojumu, lai nepabeigtu to, uz ko Viņš bija aicināts. Protams, tāds kā Jēzus, nav un nevar būt neviens cits, bet no Viņa mēs mācāmies. Vēl Nehemija, īpaši šim laikam, kurā dzīvojam – viņa svētā neapmierinātība nepalikt pie esošā, bet iet, darīt, uzņemties atbildību. Viņš pieņem izaicinājumu. Mūsdienās daudzi dzīvo komforta stāvoklī, kurā pieprasa no citiem, lai viņiem pašiem būtu droši, labi un ērti. Iesaku pastudēt Nehemijas grāmatu, daudz varam no viņa mācīties.

Par vēsturi domājot, katrā posmā ir ticības varoņi. Protams, mūsu celmlauži – Hamburgers, Gertners, Dinkše. Ja tā padomā – kas viņus mudināja sākt kaut ko savā dzīvē mainīt? Viņos ir, kā tagad sakām, svētā neapmierinātība par to, kā lietas notiek, vēlme mainīt kaut ko savā personīgajā dzīvē, sabiedrības dzīvē un gatavība par to maksāt lielu cenu. Tajā pat laikā, ja mēs būtu ar viņiem kopā ikdienā, varbūt pat mēs nespētu visu pieņemt, ko viņi dara, tāpēc jāuzmanās, ka kādus cilvēkus neglorificējam. Dažkārt šķiet – vēsturē, tad gan bija, kas tik tur nenotika! Svētku uzrunā jau centos to pateikt, ka no vēstures ir jāmācās, bet tajā pat laikā jāapzinās, ka mēs arī esam vēsture. Un tā vietā, lai tikai domātu par vēsturi, mums jādomā, kā un kādu vēsturi mēs veidojam, un jājautā Dievam: “Kā Tu vari mani lietot?” Vēsturi nokopēt nevaram. Tad, kad pāršķirta jauna lapa, tajā būs kādi nospiedumi no iepriekš rakstītā, bet lapa jāaizpilda mums pašiem.

Tad, kad pāršķirta jauna lapa, tajā būs kādi nospiedumi no iepriekš rakstītā, bet lapa jāaizpilda mums pašiem.

Tajā pat laikā varoņi mums ir vajadzīgi, jo viņi mūs iedvesmo. Viņu dzīves parāda, ka laiki vienmēr būs sarežģīti, bet, neskatoties uz apstākļiem, viņi gāja un darīja. Un to var teikt par visiem – Fetleru, Vasku, Ezeriņu, vienalga kuru – viņu apstākļi nebija labāki, bet izšķirošais bija viņu pārliecība par aicinājumu, viņu ticība. Man personīgi liels piemērs bijis bīskaps-emeritus Pēteris Sproģis.

Lai gan pārraugāt visu baptistu draudžu darbību, tomēr ikdienā esat vairāk iesaistīts "Misijas” draudzē Ādažos. Kā šogad piedzīvotie ierobežojumi ietekmējuši "Misijas" draudzi? Kas zaudēts? Kas iegūts?

Man šķiet ļoti vērtīgi, ka, vadot LBDS, es tomēr esmu pietuvināts savai draudzei. Tas man īpaši šajā laikā palīdzēja saprast, kā draudzes jūtas, kā es pats jūtos draudzē. Mēs kā draudze joprojām meklējam risinājumus, kā varam funkcionēt kā draudze. Ierobežojumu laikā izmantojām attālināto formu, lai katru svētdienu tomēr būtu kopā. Lai arī viss it kā notika, sapratām, ka cilvēki vēlas būt fiziski klātesoši. Ja tas būtu turpinājies vēl ilgāk, iespējams, mēs būtu spiesti kaut ko mainīt. Sāka zust iesaiste, piederības sajūta. Paldies Dievam, ka atvērās iespēja atkal sākt pulcēties, jo bija jau parādījusies sajūta, ka baterijas sākušas izžūt, enerģija samazinājusies, viss bija tādā kā izdzīvošanas režīmā. Cilvēki, kas nejutās ērti virtuālajā vidē, sāka pazaudēt saikni ar draudzi. Kad kā komanda sanācām kopā un domājām par risinājumiem, sapratām, ka mums vajadzīga pulcēšanās vieta, kur varam paši nākt kopā, vieta, kas cilvēkiem asociējas ar mūsu draudzi. Pašvaldības telpas, kuras īrējām pirms tam, ierobežojumu laikā īrei nebija pieejamas. Interesanti, ka tieši tad uzzinājām, ka tiek izīrētas telpas, par kurām jau iepriekš bijām interesējušies. Pirms pandēmijas uz šīm telpām īrnieki stāvēja rindā, cena arī bija samērā liela, pēc ierobežojumiem pieprasījums bija krities un arī cena bija pieejamāka. Daļēji pateicoties telpām, bet ne tikai, draudze atkal ir mobilizējusies, viņi ir gatavi kalpot finansiāli, praktiski, aicināt cilvēkus, un varētu pat teikt, ka šobrīd noskaņojums ir ļoti labs, cilvēki atgriežas draudzē, vairāk identificē sevi ar draudzi, ir lielāka piederības sajūta. Esam jau organizējuši vairākus pasākumus. Noticis pirmais pasākums jauniešiem, uz kuru pieteicās 40 jaunieši. Bija bedre, kas varēja beigties pat ar normālas draudzes funkcionēšanas pārtraukšanu, bet tagad atkal parādījusies dzīvība. Ja atkal būs kādi ierobežojumi, mēs esam daudz stiprāki, nekā bijām pirms tiem ierobežojumiem, kas bija pavasarī.

Kā jau teicāt, šis gads parādījis, ka cilvēku plāni ir ļoti nedroši, un tomēr - kur redzat mūsu draudzes ejam nākamajā desmitgadē?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Pirmkārt jau tāpēc, ka pasaule ļoti mainās, un nezinām, kurā virzienā tā aizies. Pašlaik ļoti spēcīgs ir liberālais virziens, varētu pat teikt kreisi-neomarksistiskais virziens, sociālisms. Protams, tas ietekmēs arī draudzes, domāšanu par to, kas ir draudze. Mūsu izaicinājums būs turēt līnijas. Dažkārt esam dzirdējuši pārmetumus, ka mūsu robežlīnijas bijušas ļoti biezi novilktas, un kādreiz, robežas velkot, esam pazaudējuši cilvēciskumu, žēlastību pret cilvēkiem. Kā baptisti mēs novelkam kādas teoloģiskas līnijas, bet atstājam arī telpu, saprotot, ka ne viss ir tik viennozīmīgi. Bet pie tā mums būs jāstrādā.

Dzirdēju par kādu pētījumu, kurā atklāts, ka Z paaudze (1995-2020 gadā dzimušie) nāk ar daudz konservatīvāku skatījumu. Tāpēc ļoti iespējams, ka redzēsim arī sabiedrībā izteiktu pretreakciju, būs vairāk pārstāvētas konservatīvās idejas politikā. Jo skaidrs, ka mūsdienās vērojamās tendences ved uz nekurieni. To jau vēsture ir pierādījusi, ka, ja ir kāda spēcīga ideoloģija, bet nav izpratnes par augstākām lietām, tad tā ilgi nepastāv. Jautājums mūsu draudzēm būs – kā mēs spēsim uzrunāt šādu sabiedrību, kuras vidū vismaz kādu laiku atradīsimies. Vai mēs būsim skaļi pret un cilvēki ies baznīcai ar lielu līkumu? Mūsu izaicinājums ir būt gudriem, nevis banāli skaļiem. Mums trūkst no kristiešu vidus argumentētas, gudras balsis, kas reaģētu drosmīgi, gudri un pazemīgi.

Nākamajā desmitgadē noteikti vēl spilgtāk iezīmēsies arī virtuālās pasaules nozīmīgums. Tā, protams, ir arī viena no mūsu iespējām, kā uzrunāt daudz plašāku auditoriju, attīstīt dažādas inovatīvas idejas, lai būtu viena “klikšķa” attālumā līdz ienākšanai draudzē vai iespējai kalpot cilvēkiem. Taču tam līdzi nāks arī izaicinājumi. Plašais piedāvājums internetā var radīt apjukumu un var pazust dziļums. Svētdiena var izvērsties kā staigāšanu pa lielveikalu, kurā ieej vienā veikalā, paskaties un tad aizej uz nākamo. Kaut ko esi dzirdējis, bet ne līdz galam iedziļinājies. Tā rezultātā cilvēki daudz mazāk var izjust piederību draudzei. Internets var dot iespēju cilvēkiem iepazīt to, kas notiek draudzē, bet, lai būtu patiesi draudzē, lai draudze būtu stipra, attiecībām joprojām būs milzīga nozīme.

Bet ir arī kāda laba tendence, uz kuru mums noteikti vajadzētu fokusēties. Riks Vorens grāmatā “Mērķtiecīga draudze” raksta, ka tad, kad ejam sērfot, nevaram paši radīt okeānā viļņus, bet sērfotājam ir jāizmanto viļņi, kas nāk. Arī mēs nevaram radīt viļņus, atmodu, interesi, nevaram ietekmēt to, kā sabiedrība domā, bet mēs varam izmantot tās iespējas, kuras Dievs dod tajā brīdī, kad vilnis nāk. Viena no iespējām, kuru šodien redzu, ir darbs ar jauniešiem, kas sāk aktivizēties. Tas pašlaik novērojams visā pasaulē – aug draudzes, uz kurām nāk jauni cilvēki. Šī varētu būt viena no iespējām, kuru mums vajadzētu izmantot. Es redzu jauniešos enerģiju, es redzu jauniešos vēlmi iesaistīties un darboties. To es redzu DRAFTĀ, viņi ir gatavi iet, darīt, kalpot. Es to redzu arī draudzēs. Tāpēc arī šogad Kongresā bijām paredzējuši par to runāt.

Ja problēma liela, sāc ar mazām lietiņām. Redzēsi, ka tas tev dos ticību, ka vari izdarīt arī ko lielāku.

Mums vajag dažāda vecuma cilvēkus, ne tikai vecuma ziņā, bet arī garīgā brieduma ziņā. Bērnus – cilvēkus, kas atgriežas, kuros ir degsme, kas gatavi uz visu, bet vēl nav nobrieduši, viņiem nav pieredzes. Mums vajadzīgi jaunieši, kas vēlas riskēt, kas ir gatavi nepieciešamības dēļ iet arī pa priekšu, gatavi iet tur, kur citi nav gājuši, kur citi baidās iet. Vajadzīgi arī garīgie tēvi un mātes. Kāds tad ir tētis? Tētis ir tas, kurš ir gatavs pašuzupurēties savas ģimenes dēļ, viņš ir gatavs savas ambīcijas nolikt malā, gatavs mīlēt, dot iespējas saviem bērniem un pusaudžiem, bet tajā pat laikā viņš viņus arī aizsargā, rada viņos drošības sajūtu, lai bērns varētu attīstīties. Tēvs ir arī autoritāte, un ne jau sava statusa dēļ, bet tāpēc, ka viņš mīl un ir gatavs sevi ziedot, viņš ir labs piemērs saviem bērniem. Mums jācenšas visas šīs paaudzes saskatīt un rūpēties, lai katrs varētu kļūt par garīgo tēvu vai māti.

Šoruden daudzas draudzes piedalās kursā "40 dienas ar mērķi". Kas notiks 41. dienā?

Liels prieks, ka tik daudzas draudzes ir atsaukušās. Ceru, ka šīm draudzēm tas būs kā labs start-ups, lai turpinātu mazo grupu kalpošanu arī pēc šī kursa. Protams, svētdienas ir nozīmīgas draudzes dzīvē, bet tieši mazajās grupās mēs varam vairāk iesakņoties Kristū, būt par daļu no kopienas. Ceru arī, ka mazās grupas nonāks pie secinājuma, ka tā bijusi ļoti laba pieredze, un viņi vēlēsies to turpināt. Vai vēl labāk – pavairoties un no vienas grupas izveidot vairākas grupas. Tādēļ vēlamies sagatavot un piedāvāt draudzēm materiālus mazajām grupām – kā mazā grupa var izdzīvot misionālu dzīvi, par kristīgo identitāti, Marka evaņģēlija studijas un citus materiālus.

Šogad mūsu draudzes saņēmušas daudz vēlējumu. Kāds ir jūsu novēlējums?

Izprast tos laikus, kuros dzīvojam. Saprast, kuras cīņas ir jāizcīna, un kas ir tās iespējas, kuras mums šodien ir jāizmanto. Pastāvēt par taisnību un tajā pat laikā iet uz priekšu, neierūsēt tur, kur esam. Es novēlu mums būt inovatīviem, radošiem. Tas ir mūsu, baptistu draudžu, pluss, ka mēs ejam līdzi laikam, nesot nemainīgo vēsti mainīgajā pasaulē, lai īstenotu pašu svarīgāko uzdevumu! Šajā pārmaiņu laikā neapjukt, iet ar taisnu muguru un uzņemties atbildību. Ja problēma liela, sāc ar mazām lietiņām. Redzēsi, ka tas tev dos ticību, ka vari izdarīt arī ko lielāku. Tā arī es cenšos strādāt. Mūsu vīzija ir ļoti liela, dažkārt pat šķiet neiespējama. Bet ejam solīti pa solītim uz priekšu un redzam, ka paveras jaunas iespējas!

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija