Nemainīgais Dieva mērķis - intervija

Rīgas Misiones draudzes kalpošana iemieso tās nosaukumu – tā ir draudze, kurā “misija” ir darbības vārds. Kā tas notiek – par to sarunā ar draudzes mācītāju Aleksandru Zviridu.

Iespējams, Rīgas Misiones draudzē biežāk nekā citur var dzirdēt runājam par Jeruzālemi, Jūdeju, Samariju, par lieciniekiem līdz pasaules galam. Vai tā bijis vienmēr?

Nē, tas vienmēr tā nav bijis. Mūsu draudzē daudzu gadu garumā viesojās misionāri no Amerikas. Tas vienmēr bija patīkami, jo Ziemassvētkos viņi atveda dāvanas, vasarā apmeklēja nometnes. Bija patīkami saņemt palīdzību un dāvanas. Bet kādā brīdī mēs sev pajautājām: "Vai mēs esam pati mazākā valsts?" Un atbildējām: "Nē." "Vai mēs esam pati mazākā draudze Latvijā?" Atkal atbildējām: "Nē." "Vai mēs esam pati nabadzīgākā draudze Latvijā?" Arī uz šo jautājumu atbilde bija: "Nē." Ja uz šiem jautājumiem atbildējām noliedzoši, tad tas nozīmē, ka mēs varam palīdzēt citiem. Tāpēc mēs sākām lūgt Dievu, lai saprastu, kā mēs varam būt noderīgi citiem, kā varam ne tikai saņemt, bet būt arī devēji.

Dievs mums norādīja uz vārdiem, kas rakstīti Apustuļu darbu grāmatas 1. nodaļas 8. pantā, kur Jēzus saka saviem mācekļiem: "Jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." Dievs mums lika saprast, ka esam aicināti kalpot ne tikai tiem, kas mūsu tuvumā, bet daudz plašāk.

Ja Dievs dod redzējumu, Viņš noteikti dos arī risinājumu.

Mūsu draudzē ir divas galvenās vērtības – māceklība un misija. Māceklība ir saistīta ar mācekļu sagatavošanu, apmācību un viņu aprīkošanu. Taču mēs to darām nevis sev, bet gan, lai sūtītu šos mācekļus misijā. Māceklība un misija ir tas, ko Dievs no mums vēlas. Māceklība ir process draudzes iekšienē, bet misija ir darbība ārpus tās. Šīs divas vērtības mēs apzināti kopjam un ieviešam dzīvē.

Viens ir par to runāt, otrs – dzīvot, kalpot saskaņā ar šīm vērtībām un mērķiem. Kā šo vīziju nododat draudzei?

Mēs izmantojam divus galvenos veidus: sludināšanu un personīgās sarunas. Mēs runājam par mācekļošanu, par to, ka katram ticīgajam jābūt savam garīgajam skolotājam. Tas ir ilgstošs process, bet tieši to no mums Dievs vēlas. Pirmkārt, mēs sludinām no kanceles, otrkārt, mēs runājam ar katru kalpošanas vadītāju. Mums ir vadītāju grupa, un es kā draudzes gans vēlos, lai katrs no viņiem saprot mūsu vīziju par misiju un mācekļošanu. Tāpēc mēs sākam ar cilvēku mācīšanu. Mēs sniedzam viņiem Bībelē balstītas teorētiskās zināšanas par to, kā Dievs redz šo kalpošanu.

Kā praktiski notiek draudzes kalpošana jūsu Jeruzālemē, Jūdejā, Samarijā?

Mūsu pirmais kalpošanas loks ir “Jeruzāleme un Jūdeja”. Tie ir cilvēki, kas dzīvo blakus mūsu baznīcai, Pestīšanas Tempļa rajonā, Latgales priekšpilsētā, tautā sauktu par Maskačku. Sadarbībā ar organizāciju “Cerība bērniem”, esam uzņēmušies atbildību par 65 maznodrošinātām ģimenēm, kas dzīvo mūsu baznīcas tuvumā. Mums ir viņu adreses un bērnu vārdi. Vairākas reizes gadā organizējam īpašus projektus. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem aicinām bērnus uzrakstīt, kādu dāvanu viņi vēlētos saņemt, un tad šo dāvanu sagādājam. Sagatavojam arī katrai ģimenei paku ar pārtiku un sadzīves ķīmiju. Interesanti, ka šīs dāvanas gatavo ne tikai draudzes locekļi, bet arī cilvēki ārpus draudzes, piemēram, mūsu kolēģi. Kāds uzņemas sagatavot piecas dāvanas, cits – pat desmit. Ziemassvētkos aicinām ģimenes uz baznīcu, kur rādām draudzes sagatavotu izrādi un izdalām dāvanas. Vasarā finansiāli atbalstām bērnu dalību nometnēs. Lai justu savu līdzdalību, vecāki maksā minimālu summu, visu pārējo nosedz draudze. Pirms mācību gada sākuma sagatavojam un dāvinām bērniem skolas somas ar nepieciešamajiem mācību materiāliem. Reizi gadā, rudens vai pavasara brīvlaikā, organizējam arī lielu svētku pasākumu bērniem. Mēs piedāvājam spēles, cukurvati, piepūšamās atrakcijas, bet vecākiem – svētku vakariņas ar dažādām aktivitātēm un garīgām pārdomām par Dievu.

Visiedvesmojošākais ir redzēt, ka bērni no šīm ģimenēm sāk apmeklēt svētdienskolu vai jauniešu sanāksmes. Vēl vairāk – kādi no viņiem vēlāk kļūst par palīgiem kalpošanā. Piemēram, viens puisis tagad kalpo slavēšanas grupā. Tas mūs iepriecina, iedvesmo un piepilda ar pateicību.

Mēs esam baznīcā nevis tādēļ, lai mums būtu ērti vai lai sēdētu mīkstos krēslos, bet gan, lai ietu un kalpotu.

Mēs sajutām aicinājumu arī rūpēties par divām draudzēm Latvijā. Tā ir mūsu "Samarija". Viena draudze ir Vecmīlgrāvī. To dibināja Pēteris Samoiličs, pēc pandēmijas draudzei radās grūtības, un mēs nolēmām to atbalstīt. Izveidojām septiņu cilvēku komandu un nosūtījām to uz Vecmīlgrāvi. Komandu vada viens no BPI studentiem, viņi koncentrējas uz pusaudžiem, jauniešiem un jaunām ģimenēm. Kopš gada sākuma tur notiek regulāri dievkalpojumi, kurus tagad apmeklē aptuveni 20 pusaudži. Formāts ir neparasts: nav ne kanceles, ne solu rindas, kopā gatavojam sviestmaizes, visi sēž aplī, dzied slavēšanas dziesmas, lasa Bībeli un sarunājas. Tas devis jaunu elpu šai draudzei.

Otra draudze atrodas Krāslavā, tur kalpo mācītājs Vjačeslavs Istratijs. Tā ir maza draudze ar ierobežotiem resursiem, bet tur ir daudz cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība. Mēs organizējam misijas braucienus, dalām pārtikas pakas, tiekamies ar cilvēkiem, kas apmeklē draudzi. Apciemojam ģimenes, kopā dzeram tēju, runājamies, kādi no viņiem ir iepazinuši Dievu, pievienojušies draudzei. Ziemassvētkos teātra izrādi aizvedām arī uz Krāslavu un blakus esošo Dagdu, dāvinājām bērniem saldumu paciņas, bet pieaugušajiem – pārtikas pakas. Šīs divas draudzes ir mūsu "Samarija". Mēs priecājamies, ka varam tās sasniegt dažu stundu laikā. Bet mēs lūdzām arī par iespēju kalpot tālākās vietās, piemēram, Āfrikā vai Āzijā. Pārsteidzošā veidā Dievs mums atklāja kādu valsti Centrālāzijā. Mums ir kontakti ar vietējiem mācītājiem, un mēs lūdzam, lai Dievs parāda, kā labāk tur kalpot – vai tā būtu bērnu nometne, sociālais darbs vai citi projekti. Viens cilvēks no mūsu draudzes jau divas reizes ir bijis šajā valstī, pavasarī plānojam vēl vienu braucienu, kad pārrunāsim konkrētāka sadarbības iespējas. Mēs lūdzam par finansēm, cilvēkiem, kas varētu piedalīties, par komandas izveidi. Tas ir liels izaicinājums mums, lielāks, nekā šobrīd spējam paveikt. Taču mēs ticam, ka, ja Dievs dod redzējumu, Viņš noteikti dos arī risinājumu.

Droši vien esat dzirdējuši arī pretargumentus. Piemēram, vispirms tiekam galā ar “Jeruzālemi” un tad ejam tālāk.

Jā, vienmēr atrodas cilvēki, kuri zina, kā labāk un pareizāk tērēt naudu. Mums ir liela baznīcas ēka Rīgas centrā, gandrīz simts gadus veca, un tai ir vajadzīgs remonts – ir, kur naudu ieguldīt. Bet mums ir redzējums, ka galvenā vērtība ir cilvēki. Ja mums ir kādi līdzekļi, mēs tos drīzāk ieguldīsim cilvēkos, kalpošanā un misijā, un tikai pēc tam – ēkās.

Saņemot Dieva spēku, ir grūti palikt pasīviem.

Mums ir īpašs liecības stāsts par to, kā Dievs mūs svētījis. Mūsu baznīcai sāka tecēt jumts, un mums nebija līdzekļu remontam. Taču Dievs brīnumainā veidā deva mums finanses (red. skatīt “Baptistu Vēstnesis” aprīlis/maijs 2024, 13. lpp). Un tagad mums ir jauns jumts. Šajā situācijā mēs pārliecinājāmies, ka, ja rūpējamies par Dieva darbiem un misiju, Viņš parūpējas arī par mūsu vajadzībām – par jumtu, sienām un visu pārējo. Dievs mums parāda, ka vissvarīgākās ir cilvēku sirdis. Viss pārējais – baznīcas komforts vai siltums – nav tas galvenais. Mēs esam baznīcā nevis tādēļ, lai mums būtu ērti vai lai sēdētu mīkstos krēslos, bet gan, lai ietu un kalpotu. Par to arī regulāri sludinām draudzes dievkalpojumos.

Jau iepriekš minētie vārdi no Apustuļu darbiem 1:8 ir Jēzus pēdējie vārdi. Pēc tam viņš tiek pacelts debesīs. Mācekļiem vairs nebija iespējas pārjautāt, ko Viņš ar to domājis, kā to paveikt?

Man ļoti patīk, kā sākas šis pants. Tas nesākas ar vietu uzskaitījumu vai misijas norādēm, bet ar vārdiem: "Jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums." Tieši uz to mēs vispirms tiecamies – nevis uz misiju vai kādu konkrētu mērķi, bet uz to, lai Dievs mūs piepildītu ar Savu spēku. Kad Svētais Gars darbojas, mēs nevaram rīkoties citādi. Saņemot Dieva spēku, ir grūti palikt pasīviem. Tāpēc mūsu galvenā vēlme nav vienkārši doties kalpot, bet vispirms būt Dieva klātbūtnē.

Pagājušajā gadā mēs draudzē runājām par māceklību, pirms diviem gadiem – par misiju. Šīs abas lietas ir ļoti svarīgas, un tās abas saistītas ar darbību. Māceklība ir aktīva rīcība, misija arī – ej un kalpo. Bet pagājušā gada decembrī Dievs man atklāja, ka mums jāatkāpjas dažus soļus atpakaļ un jāpārdomā – kur mēs iegūstam spēku darboties? Tādēļ 2025. gads mūsu draudzē ir izsludināts par Dieva miera un atpūtas gadu. Mēs visu gadu domāsim, mācīsimies un sludināsim par mieru un atpūtu Dievā. Tas ir laiks, kad mēs nākam pie Viņa tukši, un Viņš mūs piepilda ar Savu spēku un mieru. Ja tas iztrūkst, mums neizdosies ne māceklība, ne misija. Tieši šī iemesla dēļ mēs, runājot par māceklību un misiju, aicinām cilvēkus atgriezties pie būtiskākā jautājuma – kur tu gūsti spēku? To iegūstam, kad stāvam Dieva priekšā un sakām: "Kungs, piepildi mani." Ja tas nenotiek, tad visi pārējie soļi būs tikai tukša darbošanās, kas apkaunos mūs – kristiešus, draudzi. Kāpēc? Ja mums nav spēka, bet tomēr ejam misijā, mēs cīņās zaudēsim, un cilvēki teiks: "Šī draudze kaut ko dara, bet rezultātu nav." Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs būtu vienatnē ar Dievu, smeltos Viņa spēku un būtu piepildīti ar Viņa klātbūtni.

Bet varbūt kādreiz esam pārāk nepacietīgi, lai sagaidītu augļus?

Kristus pēdējā pavēle, ko lasām Mateja evaņģēlijā 28:19, ir – iet pa visu pasauli un darīt par mācekļiem visas tautas… Tas nav viens lekciju cikls vai vienas grāmatas izlasīšana. Jā, māceklība ir process, kas prasa laiku, pacietību un ieguldījumu. Tas pats attiecas arī uz misiju – pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, būt viņu vidū, dalīties ar viņiem.

Mūsdienās brauciens pāri okeānam mērāms stundās, ne nedēļās, un tūlītēja saziņa iespējama ar gandrīz jebkuru vietu pasaulē. Kas gan vēl traucē, lai šī pavēle tiktu piepildīta?

Pasaule mainās, bet Dieva misija paliek nemainīga. Nav svarīgi, vai tu ej ar kājām, brauc ar ratiem vai lido ar lidmašīnu – Dieva mērķis ir nemainīgs: lai visi cilvēki būtu glābti.

Reiz dzirdēju interesantu domu, ka Kristum nav citu roku un citu kāju uz zemes kā tikai Viņa draudze. Lai kalpotu cilvēkiem un izplatītu Evaņģēliju visā pasaulē, mums kā draudzei tas ir jādara. Mūsu problēma ir tā, ka mēs varam nevēlēties to darīt. Mēs varam tik ļoti iegrimt savās rūpēs un vajadzībās, ka visu laiku domājam tikai par to, kā mums būtu labi, ērti un silti. Lai baznīcā būtu laba mūzika, lai dziedātu dziesmas, kas mums patīk, lai mācītājs teiktu labas svētrunas. Ja kaut kas neatbilst mūsu vēlmēm – mūzika pārāk skaļa, baznīcā pārāk auksts, vai mācītāja teiktais nepatīk –, mēs sākam sūdzēties un ejam uz citu draudzi. Bet tas nebija Kristus mērķis. Kristus mērķis bija, lai mēs, piepildīti ar Viņa spēku, rūpētos par citiem cilvēkiem.

Nav svarīgi, vai tu ej ar kājām, brauc ar ratiem vai lido ar lidmašīnu – Dieva mērķis ir nemainīgs: lai visi cilvēki būtu glābti.

Neviena draudze nav atrauta no pasaules, tā nav kaut kur dziļi mežā vai uz neapdzīvotas salas. Ja mums ir draudze, tas nozīmē, ka mums jau ir sava Jeruzāleme, to vairs nav jāmeklē. Mums apkārt dzīvo cilvēki. Kāda vieta var būt nabadzīgāka, cita – elitārāka, bet apkārt vienmēr ir cilvēki. Jautājums ir – kā mēs varam viņiem kalpot? Par to jālūdz, jādomā un jāplāno. Ja tās ir nelabvēlīgas ģimenes, tad varbūt nepieciešama sociālā kalpošana. Ja tie ir studenti vai uzņēmēji, tad būs cita pieeja – piemēram, veidot uzņēmēju grupas vai diskusijas ar zinošiem cilvēkiem. Ir svarīgi saprast, kā mēs varam piepildīt to cilvēku vajadzības, kas dzīvo mūsu apkārtnē. Tas ir aicinājums būt atpazīstamiem un ietekmīgiem savā Jeruzalemē, savā tuvākajā apkārtnē.

Domājot par “Samariju”… manuprāt, ja draudze neatrodas stagnācijā, bet attīstās un saprot, ko Dievs no tās vēlas, tad tā var kalpot arī citām draudzēm. Latvijā ir daudz baptistu draudžu, arī lauku apvidos un mazos ciematos, kādas no draudzēm ir pavisam nelielas. Ja draudzē ir 30–50 cilvēki, tā var uzņemties rūpes par kādu mazāku draudzi – apmeklēt to, palīdzēt, dažādos veidos atbalstīt. Varbūt ir kāds jauns cilvēks draudzē, kurš vēl nav mācītājs, bet viņš var iedvesmot un skaidrot Dieva Vārdu.

Svarīgi, lai mums būtu vēlme palīdzēt citiem. Mūsu draudze cenšas dzīvot pēc principa, kas lasāms Apustuļu darbu grāmatas 20. nodaļas 35.  pantā: ”Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” Cilvēcīgi ir vēlme domāt citādāk – jo vairāk saņemsim, jo laimīgāki būsim. Lielāka alga, vairāk mantu, labāka mašīna – tās šķiet laimes atslēgas. Bet Dievs šo principu apvērš kājām gaisā. Viņš saka: "Jo vairāk tu dosi, jo laimīgāks būsi." Ja es dodu citiem – laiku, naudu vai sniedzu praktisku palīdzību, – tas mani padara laimīgāku. Tā darbojas Dieva princips, un mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar šo principu. Dievs mūs ir svētījis, Viņš ir devis mūsu vajadzībām, Viņš dod resursus, lai mēs varētu rūpēties par citiem. Esam pārliecinājušies, ka šis Dieva princips ir patiess, tas strādā!