Mīlestības vilkme - intervija

Liepājas Pāvila draudzē 5. jūnijā Latvijas Bībeles biedrība sveica pirmo “Gada Bībeles cilvēku” – un tā bija Modrīte Stūre, Kalnišķu svētdienskolas vadītāja.

Svētdienskolu apvienības kabinetā pie sienas ir Latvijas karte. Tajā daudzi dzelteni punkti – vietas, kur vietējā baptistu draudze gaismu nes arī bērniem un viņu ģimenēm, īpašu uzmanību piesaista sarkanie punkti – draudzes, kurās kalpošana bērniem diemžēl nenotiek, un vēl tajā zaļi punkti, zem katra no tiem kāds īpašs stāsts – šajā vietā draudzes nav, bet svētdienskola un dažāda veida kalpošana bērniem ir! Viens no zaļajiem punktiem kartē ir 13 kilometru attālumā no Nīcas, Kalnišķos, ciemā, kurā nav nevienas baznīcas, bet jau 12 gadus notiek svētdienskola, kuru vada Modrīte Stūre. Apbrīnojams ticības, paļaušanās un mīlestības darbs, kuru šogad īpaši novērtējusi arī Latvijas Bībeles biedrība, kas uzsākusi jaunu tradīciju – katru gadu godināt kādu cilvēku, kurš “radoši, pašaizliedzīgi un nesavtīgi izplata Bībeles un tās nestās vērtības, kurš iedvesmo savus līdzcilvēkus un dara Latviju par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot”.

Jautāta, kāds bija viņas pašas ceļš pie Dieva un vēlāk uz kalpošanu Viņam, Modrīte atceras 1989. gadu, kad sāka vest meitas uz Liepājas Pāvila draudzes svētdienskolu. “Sēdēju kopā ar meitenēm nodarbībās, klausījos stāstus, dziedāju dziesmas, kuras turpinājām kopā dziedāt arī mājās. Bija kādi grūti posmi, smagi pārbaudījumi ģimenē un sapratu, ka cilvēcīgi neviens manai ievainotajai un sāpošajai dvēselei palīdzēt nevar. Tagad redzu, ka tā bija no Dieva ielikta vilkme, ka man vajadzēja Dieva palīdzību. Tā nu vairākus gadus vedu bērnus no Nīcas uz Liepāju. Tas nebūt nebija viegli – visas trīs meitas saģērbt, sapīt matus, paspēt uz autobusu. Kad gājām Liepājā no autostacijas uz baznīcu, visas meitenes vēlējās dot roku, bet man tikai divas… Tad vēl piena pudele un baltmaizes kukulis līdzi, ko uzēst.

Pēc pāris gadiem uzzināju, ka arī Skatres baptistu baznīcā ir svētdienskola, un sāku vest bērnus tur. Tur tajā laikā kalpoja mācītājs Haralds Bartkevičs, draudzē bija vajadzība pēc svētdienskolotāja, un viņš aicināja mani kalpot. Tad es vēl nebiju ne kristījusies, ne uzticējusi savu dzīvi Jēzum, kaut gan dievkalpojumus jau vairākus gadus apmeklēju. Toreiz atteicu, ka to gan nevaru darīt, jo neprotu tikt galā ar saviem bērniem, kur vēl citus mācīt. Pēc kāda laika sapratu – kāpēc gan nē, biju vērojusi citu svētdienskolotāju kalpošanu iepriekš, arī pašai kādas iemaņas bija, un piekritu uz šo soli. Un tad kādā vasaras svētdienā, sēžot Skatres baznīcā dievkalpojumā, es vēl atceros to solu rindu un vietu, kurā sēdēju, Dievs ļoti aizskāra un uzrunāja mani dziesmas “Runā man dvēs’lē, Jēzu” laikā. Dievs parāva vaļā manas “slūžas”, sēdēju, raudāju, asaras lija spaiņiem. Manās domās izskrēja cauri visa dzīve, man tā nepatika, un sapratu, ka vēlos dzīvot citādi. Tā bija mana grēknožēla. Pēc dievkalpojuma pienāca klāt kādas māsas un brāļi un aizlūdza par mani. Aizbraucām uz Bernātiem, bija jūnija beigas, mežā gatavojās mellenes, staigājām pa kāpām, stāstīju par savu dzīvi, problēmām, viņi arī kādas lietas man paskaidroja. Un tā nonācu pie lēmuma, ka vēlos kristīties. Kopš 1996. gada 9. jūlija manā dzīvē tik daudz kas ir mainījies! Mana attieksme pret līdzcilvēkiem, pret Dievu. Esmu tik pateicīga, ka Dievs aizskāra manas dvēseles stīgas nu jau tik daudzus gadus atpakaļ.”

Es tikai vēlos būt kā koks, kas dod augļus.

Modrīte kalpojusi svētdienskolā Skatrē, Kalnišķos, braukusi arī uz Paplaku un šogad atsāks kalpošanu Liepājas Pāvila draudzē. “Man bērnībā ļoti patika bērni. Tad vēl nepazinu Dievu, bet Dievs man bija ielicis sirdī mīlestību uz bērniem. Kad nokristījos, vēl nesapratu, kas ir mana dāvana, bet Dievs mani ir vadījis un vedis. Tas ir Dieva brīnums, ka tas tā ir noticis, tiešām nezinu, kāds ir tas Dieva menedžments, - jo tas tiešām ir brīnums. Tas nav mans nopelns. Es tikai vēlos būt kā koks, kas dod augļus.”

Kā radusies doma par kalpošanu bērniem un ģimenēm Kalnišķos? “Sākums varēja būt 2009. gadā. Pirms tam vairākus gadus biju piedalījusies dažādās nometnēs. Organizācijas “Jaunatne ar misiju” cilvēki, kuri bija no Liepājas, aicināja no Īrijas jauniešus organizēt bērnu nometnes Nīcas pagastā, Skatres baznīcā, viņi paši sapelnīja līdzekļus, lai finansiāli varētu atbalstīt bērnu nometnes Latvijā. Kopā ar viņiem braucām arī pie Nīcas novada daudzbērnu ģimenēm, sapirkām pārtiku, pielikām klāt Jaunās Derības un dāvinājām. Jau toreiz lūdzu Dievu, lai saprastu, kuri ir tie cilvēki, pie kuriem jābrauc. Bijām arī Kalnišķos pie vairākām ģimenēm. Atstājām pārtiku, šķiroties lūdzām Dievu. Pagāja vēl kāds laiciņš. Tas bija rudenī. Es esmu arī kristīgās biedrības “Ugunskurs”, kuras mērķis ir palīdzēt mazturīgām un sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, vadītāja. Tāpēc turpināju braukt uz Kalnišķiem, kopā ar citiem atkārtoti apmeklēju tās ģimenes, vedām pārtiku. Un pēkšņi, stāvot “Štrausu” mājas pagalmā un uz atvadām lūdzot Dievu, Viņš mani uzrunāja pavisam konkrēti – šeit, Kalnišķos, jābūt svētdienskolai. Man pašai ļoti mīļi Vecās Derības patriarhi. Īpašās patīk tas, ka tur, kur Dievs viņus uzrunāja, viņi nolika piemiņas akmeni. Tāpēc arī man šī vieta, kur skaidri sadzirdēju Kunga aicinājumu kalpošanai, ir ļoti īpaša. Akmeni gan neesmu nolikusi. Toreiz nevienam to neteicu, devos mājās un nolēmu meklēt komandu. Uzrunāju kristiešus Nīcā. Mana jaunākā meita un vēl daži cilvēki piekrita palīdzēt. Tajā laikā Kalnišķos bija sabiedriskais centrs. Vadītāja piekrita, ka varam bez maksas lietot telpas – divas ar malku apkurināmas istabiņas, iedeva arī bērnu adreses. Pagatavojām ielūgumus un izdalījām. 2010. gada 2. janvārī notika pirmais pasākums – atnāca 20 bērni, viņu mammas. Viena sieviete no mūsu komandas dabūja dāvanas bērniem  – kurpju kastītes ar dāvanām no organizācijas “Samarieša soma”. Tas jau bija kaut kas! Tā viss sākās. Šobrīd uz Kalnišķu svētdienskolu brauc bērni arī no Nīcas, Rucavas un Ķēķišķiem, kopā apmēram 13 bērni.”

Modrītes atsaukšanās Dieva aicinājumam dod iespēju bērniem Kalnišķos mācīties Bībeles stāstus, dziedāt kristīgas dziesmas, spēlēt spēles, doties ekskursijās pa Latviju, arī uz Lietuvu, piedalīties svētdienskolu Dziesmu dienā un Sporta dienā, kam bezmaksas autobusu nodrošina pagasts. Gada noslēgumā notiek pārgājiens uz Papes ezeru. Pirms katras nodarbības, kas notiek sestdienu rītos 11:00, bērni bauda līdzi paņemto vai par atbalstītāju ziedojumiem sarūpēto cienastu, paši piesakās traukus mazgāt un grīdu slaucīt. “Gribu, lai bērni ne tikai ņem, bet mācās arī dot. Mācu bērniem ne tikai par Dievu, bet arī matemātiku, lasīšanu. Daudziem ir problēmas ar lasītprasmi. Tādēļ nodarbībā lasām Psalmus – katrs vienu pantu. Citi grib smieties par tiem, kuri tik labi to nemāk. Neļauju to, saku, ka šī ir vieta, kur visi mācāmies. Mācu pateikties par ēdienu, nevis ķert un grābt. Tās ir tādas sīkas sēkliņas, kas uzdīgs. Mācu arī katram aizlūgt, pateikties Dievam. Parasti viņi saka: “Paldies, ka mēs esam!”. Šobrīd aizlūdzam arī par Ukrainu.”

Es jau neesmu tā, kas to spēj. Dievs to liek sirdī. Kā nāk septembris, jūtu vilkmi. Tā kā plītī – ir reizes, kad vilkmes nav. Taču Dievs izpūš visus pelnus, sārņus, un vilkme atkal ir. Un, ja ir vilkme, ir arī uguns. Kamēr ir Dieva žēlastības laiks, ej un dari – sēj to sēkliņu!

Pirmie bērni jau izauguši, taču Modrītei ir saraksts ar viņu vārdiem un viņa aizlūdz par viņu pestīšanu. “Nesen man zvanīja bijusī svētdienskolniece, kura jau tagad ir precējusies,” stāsta Modrīte. “Viņa grib kristīt savu meitiņu. Man ir liels prieks par to. Tagad viņa lasīs Bībeli, ko toreiz viņai uzdāvināju.”

Prieks un pateicība arī par visiem labvēļiem, kas dažādos veidos atbalstījuši kalpošanu Kalnišķos! “Šeit nav vietējā draudze, kas varētu atbalstīt, bet svētības no Dieva ir nākušas visu laiku! Debesu Tēvs zina, ko vajag, un to dod. Esmu tik pateicīga,” atzīst Modrīte. Gan magnētiskā tāfele, trauki un krēsli no Vācijas, gan saldētā pārtika, kas saņemta no Liepājas Vasarsvētku draudzes, un finansiālais atbalsts bērnu ēdināšanai no Svētdienskolu apvienības, ziedojumi Ziemassvētku dāvanām – tās visas svētības no Viņa!

Uz cilvēku dažkārt izbrīnu pilno jautājumu – kā tu to spēj, Modrītes atbilde ir: “Es jau neesmu tā, kas to spēj. Dievs to liek sirdī. Kā nāk septembris, jūtu vilkmi. Tā kā plītī – ir reizes, kad vilkmes nav. Taču Dievs izpūš visus pelnus, sārņus, un vilkme atkal ir. Un, ja ir vilkme, ir arī uguns. Kamēr ir Dieva žēlastības laiks, ej un dari – sēj to sēkliņu! Es lūdzu ne tikai par bērniem, bet par visiem Kalnišķu cilvēkiem – lai viņi nestaigā tumsā. Tā ir mana motivācija. Tā nav bijusi mana personiskā vēlme, tā bijusi vistīrākā Dieva mīlestība, ka esmu gājusi pie šiem cilvēkiem. Bērni un šis mazais ciematiņš ir svarīgi Dieva acīs.

Man ir ļoti svarīgi lasīt Vārdu, būt ar to kopā. Lai varu darīt to, ko Dievs caur mani paredzējis. Ja nelasu, tad tā diena īsti neveidojas, jo galvenais – garīgais ēdiens – nav bijis.

Es sevi ļoti disciplinēju. Ja kaut ko dara, tad jādara kārtīgi. Man ir iestrādājies ritms – atveru acis, parunāju ar Debesu Tēvu, paēdu brokastis un eju lasīt Bībeli. Praktizēju to katru rītu. Pa logu man šeit ir skaists skats – uz pļavu. Šobrīd lasu Jāņa evaņģēliju. Lasu arī Glika tulkojumu vecajā drukā. Salīdzinu, lietoju paralēlās Rakstu vietas. Patīk dziļāk rakties. Izeju cauri lūgšanu sarakstam, lūdzu par cilvēkiem. Šī turēšanās pie Bībeles lasīšanas dod spēku iet cauri tiem pārbaudījumiem, kas ir manā dzīvē. Ne jau vienmēr dzīvē ir uzvaras kalni vai pacēlumi, ir arī kārtīgi bliezieni. Tas palīdz stāvēt uz cieta pamata, lai es neļautos aizplūst līdzi pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem, lai varu pastāvēt gan savā mājā, gan ārpus tās, un netiktu emocionāli sagrauta. Man ir ļoti svarīgi lasīt Vārdu, būt ar to kopā. Lai varu darīt to, ko Dievs caur mani paredzējis. Ja nelasu, tad tā diena īsti neveidojas, jo galvenais – garīgais ēdiens – nav bijis.

Man mīļākā Rakstu vieta ir no Pāvila vēstules romiešiem: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38-39) Šajos vārdos ir tāds Dieva spēks! Dievs mani neprātīgi mīl – tas mani tur. Tāpēc Bībele man ir svarīga.”

Rakstā izmantoti fragmenti no sarunas ar Modrīti Stūri, kuru sagatavojusi Arta Puriņa no Latvijas Bībeles biedrības.