Mans stiprums - maijs 2021

Mums katram ir savas asociācijas un domas par vārdu “stiprums”. Man šis vārds saistās ar jūru. Ar viļņiem, vēju, smiltīm, reizēm tik lielu un spēcīgu troksni, ka grūti sadzirdēt ko citu kā tikai dabu sev apkārt. Stiprums man asociējas arī ar kaut ko pilnīgi pretēju – ar rītiem, kad ceļos agrāk, lai lasītu, lūgtu, pateiktos par jauno dienu, pārdomātu piedzīvoto un sapņotu par šodienu. Pie jūras un rīti ir tie brīži, kuros sajūtu Dieva stiprumu un klātbūtni visīpašāk. Tie ir brīži, kad es esmu visvājākā un vistrauslākā, un man ir nepieciešams to atzīt, lai es spētu baudīt Tā Kunga stiprumu sevī. 

Kad domāju, kur Jēzus smēlās spēku, tad man nāk prātā Rakstu vietas, kur lasāms, ka Viņš regulāri gāja vienatnē Dievu lūgt. Ja Jēzum lūgšana un tuvība ar Tēvu bija tik svarīga, tad cik daudz vairāk man ir jāmācās to darīt? Arī Jēzum bija savas sajūtas, domas, dienā piedzīvotais, gatavojoties tam lielajam uzdevumam, kas Viņam bija dots. Viņš bija tuvībā ar Tēvu, lai tiktu stiprināts. 

Lai droši teiktu un piedzīvotu, ka Viņš ir mans stiprums un vairogs, man ir jāatzīst, ka es neesmu pietiekami laba un spēcīga. Man ir jāatzīst, ka manī ir grēks, vājums, un tikai Dievs ir Tas, kurš spēj mani stiprināt. Lai arī kā gribētos pašai tikt galā, bez Dieva tas vienkārši nav iespējams. 

Es nezinu, kā tu, bet es gribu mācīties būt tādā tuvībā ar Tēvu, ka es redzu un piedzīvoju, ka Kungs ir mans stiprums un vairogs. Tad arī mana sirds pavisam droši spēs paļauties uz Viņu, ticībā spert drosmīgus soļus ik dienas, un es spēšu būt uzticīga tajā, uz ko Dievs mani ir aicinājis. 

Paula Zveja
Ventspils draudzes jauniešu vadītāja