Mana cerība - septembris 2021

Domāju, ka iepriekšējais gads daudziem ir bijis izaicinošs. Ierobežotas socializēšanās iespējas, samazinājušies ienākumi un stress par pašu un apkārtējo veselību. To piedzīvojušas draudzes un arī katrs personīgi. Kaut arī jau ir pagājis krietns laiks, pēdas no pagājušā gada joprojām ir palikušas arī manī.

Bet pasaule tomēr neapstājas. Neskatoties uz visām grūtībām, mums ir jāturpina iet pa šauro ceļu, kas dažkārt izskatās kā šaura, aizaugusi taka. Dažkārt ir kārdinājums nosodīt cilvēkus, kuriem ir atšķirīgs viedoklis, vai pārmest valdībai, kad, šķiet, visi lēmumi, kas tiek pieņemti, ir nepareizi, vai uztraukties par draudžu materiālo nodrošinājumu, kad soli ir bijuši tukši. Tas viss rada nospiedošu sajūtu.

Bet mēs neesam aicināti mūsu cerību meklēt mūsu politiskajās zināšanās vai arī mūsu spējās nodrošināties finansiāli. Kā Dāvids teicis: “Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!” (Psalmi 62:6)

Nedomāju, ka mums būtu jāizolējas no pasaules, neinteresējoties par to, kas tajā notiek, bet gan – notiekošais nedrīkst kļūt par to, kas definē, kas mēs esam. Mūs definē Dieva mīlestība un taisnība. Un Bībelē nekur neatrodam rakstītu, ka Dieva mīlestība un taisnība noved pie nosodījuma, pārmetumiem, lepnuma un aizvainojuma. Bet, lai iegūtu cerību, kas nāk no Dieva, mums ir jāatmet cerība atrast to pasiem sevī. Kad Dievs patiesi ir mūsu primārais fokuss un Viņā ir mūsu cerība, tad kā rezultātu varam piedzīvot to, ko Dāvids apraksta šādi: “Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts!” (Psalmi 62:7) Ar šādu cerību mēs pārdzīvosim šos laikus un visus pārējos.

Jānis Vilkaste
Grobiņas draudzes jauniešu vadītājs