Lūgšana bijībā - jūnijs 2024

Šajā pavasarī Ventspils baptistu draudze savā Bībeles lasīšanas plānā bija iezīmējusi 2. Samuēla grāmatu. Pieturoties pie tā, es kādā no senioru svētbrīžiem uzrunāju viņus ar lasījumu no 2. Samuēla grāmatas 20. nodaļas. Katru reizi, gatavojoties uzrunāt seniorus, nedaudz bažīgi skatos, kāda vēsts attiecīgajā laikā būs lasāma. Vēl bažīgāks esmu brīžos, kad jālasa Vecā Derība. Tajā tikšanās reizē kāda māsa pāris teikumos ļoti labi apkopoja manas bažas. Viņa jautāja, kāpēc mums ir jālasa šī grāmata? Visapkārt notiek vardarbība, visu laiku runā par karu. Atverot Bībeli, gribētos saņemt cerību un mierinājumu, bet arī tur lasāms par asins izliešanu, vardarbību un ļaunumu. Arī tajā reizē vardarbībai nevarējām paiet garām.

Tad kāpēc tomēr vajadzētu lasīt arī Veco Derību? Viena lieta, ko mēs varam mācīties no senākajām Bībeles grāmatām, ir cilvēces nemainība. “... nekā jauna nav zem saules”, tā iesākas Salamana Mācītāja grāmata. Tikai īpaši retos gadījumos vardarbība, izvirtība, ļaunums, naids mūsdienās sasniedz to līmeni, kāds tas vienmēr ir valdījis cilvēku starpā.

Otra lieta, ko varam lasīt un mācīties Vecajā Derībā, ir Dieva godināšana un bijība Viņa priekšā. Ļaujot Sevi sist krustā, apsmiet, Jēzus mēdz radīt cilvēkiem ilūziju par cilvēcisku un vāju Dievu. Ja Vecā Derība mums atklāj, ka pat “bargam” un bijājamam Dievam var nepaklausīt un pret Viņu sacelties, tad daudz vieglāk taču ir nepiekāpties visus mīlošam Dievam. Vai gan tāds Dievs būtu jālūdz? Un pat ja būtu, tad kā un par ko?

Kad Ījabs lūdz Dievu, nerodas ne mazākās šaubas par Dieva varenību un par Ījaba cilvēcisko nespēku, nezināšanu un gatavību pakļauties. Šādas attieksmes dēļ vien ir vērts lasīt Veco Derību! Līdzīgi Ījabam saka arī Jesaja: “Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs…” Esmu tikai māls Dieva rokās – šī ir attieksme, kas mūsdienās mēdz būt retāk sastopama.

Cik gan maz mani dažreiz interesē Dieva viedoklis, Dieva plāns. Vēl mazāk mani mēdz interesēt Dieva pamācība. Bet tieši tāda ir Ījaba lūgšana: “Tu atbildi man un pamāci mani!” (Ījaba 42:4). Vēl vairāk – Ījabs atzīst sevi par vainīgu Dieva priekšā un nožēlo savu rīcību. Vīrs, par kuru teikts, ka viņš bija dievbijīgs un vairījās darīt ļaunu. Vīrs, kurš piedzīvojis pārcilvēcīgus pārbaudījumus, tomēr atzīst savu vainu Dieva priekšā. “Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” (Ījaba 42:6) Ījab, par ko gan tev vajadzētu justies vainīgam Dieva priekšā? Tad jau drīzāk Dievam jājūtas vainīgam. Kā Viņš tā varēja tev nodarīt pāri? Man šāda Ījaba lūgšanas izejas pozīcija vēl ir jāmācās.

Mēdz teikt, ka kristiešu Dievs ir attiecību Dievs, un tas nereti vedina mūs domāt par Viņu kā līdzvērtīgu mums. Attiecības veidojas dialogā, tomēr, lūgšanā ejot pie Viņa kā līdzīgam ar līdzīgu, dažkārt zaudējam bijību Viņa priekšā. Lūgšanai nevajadzētu būt arī monologam, kurā Dievam tiek nolikts priekšā caurskatīšanai saraksts ar prasībām, piebilstot, ka esmu pārāk vājš savā ticībā, lai turpinātu ticēt arī tad, ja šie lūgumi netiks īstenoti, un tad ik pa laikam atgrieztos pie šī saraksta, ar krustiņiem atzīmētu izpildītās lietas un turpinātu lūgt par neizpildītajām, it kā Dievs būtu ko palaidis garām…

Ījaba lūgšanas pamatā ir bijība un uzticēšanās, Dieva visspēcības un neierobežotā spēka un varas atzīšana. To izsaka jau pirmie tās vārdi: “Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms.” Kas ir manas lūgšanas pamatā?

Oskars Lūsis
Ventspils draudzes sludinātājs