Liela diena katru dienu - intervija

Karīna un Māris Liepiņi ir ādažnieki. Viņu ģimenē aug četri bērni – Estere (11), Noa (9), Rebeka Anna (7) un Ārons (4). Pielāgojoties tēta Māra darba režīmam, ģimene pāris ziemas mēnešus padzīvoja Somijā un pirms Lieldienām atgriezās Latvijā, kur drīzumā satiksies ar savu piekto bērniņu. “Mēs uz dzīvi skatāmies reāli, bez ilūzijām,” saka Māris. “Un mūsu ikdiena ir izaicinājumu pilna, kā jau daudziem,” piebilst Karīna, “un tomēr katra diena var būt un kļūt liela!”

Kad un kā Lieldienas jums pašiem kļuva par lielu dienu?

Karīna: Man Lieldienas kļuva par lielu dienu, kad es kļuvu par kristieti. Es bērnībā nezināju, ka Lieldienas ir par Kristus augšāmcelšanos. Manas Lieldienas bija olas, šūpoles, labi pavadīts laiks ar ģimeni. Kad pirms trīspadsmit gadiem kļuvu par kristieti, sāku patiešām svinēt Lieldienas.

Māris: Mana ģimene īpaši nesekoja bibliskai mācībai, bet divas reizes gadā bijām baznīcā. Tā kā Lieldienu stāstu es zināju. Skatījāmies arī visas Jēzus filmas, kuras rādīja Latvijas Televīzijā. Bet, kad mēs jau kā kristieši izveidojām savu ģimeni, izlēmām, ka savā jaunajā dzīvē no kādām lietām atteiksimies. Piemēram, nekrāsosim Lieldienās olas, nebūs Lieldienu zaķa un pēršanās ar pūpoliem. Mēs pie Dieva atgriezāmies jau pieaugušā vecumā. Dieva Vēsti satvērām ļoti strauji, tādēļ ļoti radikāli nodalījām jauno dzīvi no vecās dzīves un neņēmām savā ikdienā līdzi to, ko bijām darījuši agrāk.

K: Jā, mēs vēlējamies, lai šo svētku fokusā ir Kristus augšāmcelšanās. To cenšamies darīt arī kopā ar bērniem – veidojam Augšāmcelšanās dārzu, izsekojam Lieldienu ceļam kopā ar Godly play materiālu.

Tas ir Vārds, lūgšanas, pateicības, piedošana, kas katru dienu veido kā lielu dienu.  Mēģinājums izdzīvot evaņģēliju ikdienā.

M: Bērnus cenšamies virzīt uz sapratni, ka Lieldienas, iespējams, ir nozīmīgākas nekā Ziemassvētki, kas ārēji ir daudz krāšņāki svētki. Jo Lieldienu vēsts ir daudz lielāka! Tā ir augšāmcelšanās vēsts, tas ir evaņģēlijs! Lieldienu vēsts piešķir nozīmi Ziemassvētku stāstam.

Lieldienas ir patiesi lieli svētki, bet kas vajadzīgs jūsu ikdienai, lai tā kļūtu liela?

K: Miers. Ja dienai iziet cauri ar mieru, savaldību un mīlestību, tad tā ir liela diena. Man kā mammai tas ir ļoti svarīgi.

M: Mums kā ģimenei tas nozīmē, ka Dieva vārds ir centrā. Tas ir Vārds, lūgšanas, pateicības, piedošana, kas katru dienu veido kā lielu dienu. Mēģinājums izdzīvot evaņģēliju ikdienā.

Daudzas problēmas rodas, kad paši vēlamies būt lieli. “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā,” tā Jānis Kristītājs saka, norādot uz Jēzu. Kā Jēzus kļūst liels jūsu dzīvēs, jūsu ģimenes dzīvē?

K: Pateicoties Covid laikam, noticis arī kas pozitīvs – mēs kā ģimene daudz vairāk laika pavadām kopā. Vakari ir brīvāki, nav aizņemti ar dažādām nodarbēm. Katru vakaru cenšamies ar bērniem lasīt Bībeles stāstus, un mums raisās ļoti, ļoti labas sarunas. Katra stāsta beigās ir jautājumi. Ar lielākajiem bērniem jau varam diskutēt, viņi paši arī uzdod jautājumus, mazākie klausās. Tas ir ļoti palīdzējis mums augt kā ģimenei, palīdzējis bērniem mācīties izprast Dieva Vārdu, iemīlēt to. Prieks, ka mūsu lielākie bērni jau arī paši lasa Bībeli, ka viņiem patīk to darīt, arī jaunākā meita vēlas, lai viņai būtu pašai sava Bībele. Vakar runājām par Jēzus atnākšanu, ka tad vienu atstās, otru paņems, viens paliks uz lauka, otru paņems prom. Tad gan mazais puika sāka raudāt un teica, ka viņš negribot, ka viņu paņem prom.

M: Vakaros pārrunājot kādu līdzību vai notikumu Bībelē un nākamajā dienā saskaroties ar kādiem izaicinājumiem, mums ir laba iespēja atsaukties uz iepriekš dzirdēto vai arī to pārrunāt attiecīgās dienas vakarā. Par mieru, paļaušanos, piedošanu, bailēm. Tas viss palīdz Jēzum kļūt lielākam un mums savukārt kļūt mazākiem un atzīt, ka esam atkarīgi no Viņa.

Mēs sanākam kopā tik dažādi, bet mūs visus vieno Kristus, un ar to arī pietiek.

Jūsu rūpes nav tikai par savu ģimeni, abi esat arī aktīvi iesaistījušies draudzes ģimenes dzīvē. Kāpēc arī šī ģimene jums ir tik nozīmīga?

K: Jā, man draudze patiešām ir svarīga. Īpaši to sapratu, kad kādu brīdi pastāvēja iespēja, ka mums jāpārceļas uz citu dzīvesvietu. Manuprāt, katram kristietim nepieciešama draudze, mazā grupa, kur tu vari būt tāds, kāds tu esi. Kur var kopā slavēt, mācīties, aizlūgt, iedrošināt cits citu. Tā ir tāda aizmugure! Tādēļ draudzes ģimene mums ir ļoti svarīga. Dievs nav paredzējis, ka kristietis augtu viens pats, nošķirts no citiem. Tā ir paplašinātā ģimene, kurai ir viens kopīgs pamats. Mēs sanākam kopā tik dažādi, bet mūs visus vieno Kristus, un ar to arī pietiek.

M: Pašlaik, ņemot vērā ierobežojumus, tas ir ļoti liels izaicinājums. Īpaši attālinātie dievkalpojumi. Tādēļ jo īpaši novērtēju draudzes nozīmi. Es ļoti bieži šajā laikā uzdodu sev jautājumus – kāpēc, kā, kā labāk, kā citādāk? Tās ir manas cīņas. Man ir grūti šajā laikā satvert piederību tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu bijis kopā. Esam kopā kalpojuši, bijuši draudzes kodols, bet tagad nevaram neko vairāk kā uz ielas attālināti sasveicināties. Un tas liek jautāt – cik ilgi tā, kā tas attīstīsies? Kā misionāli izdzīvot savu ikdienu, neesot kopā ar cilvēkiem? Nevaru pat uzaicināt kādu uz draudzi, vien uz Youtube pārraidi, bet izpaliek tas, ka esam cilvēkiem blakus.

Šis ir laiks, kurā mēs kā vecāki varam ieguldīt savos bērnos. Tas ir mūsu, vecāku, pirmais uzdevums, darīt viņus par Kristus mācekļiem

K: Arī mūsu, Ādažu “Misijas” draudzes telpas ir pārtapušas par studiju. Nebija citu variantu. Šajā laikā patiešām saprotu, cik izslāpusi esmu pēc draudzes, pēc klātbūtnes. Pēc tā, ka varētu satikties, kāds varētu uzlikt roku un aizlūgt.

Maijā svinēsim Mātes dienu, neilgi pēc tam ir arī Ģimenes diena. Kāds būtu jūsu novēlējums ģimenēm un jo īpaši visām māmiņām?

M: Šis laiks ir brīnišķīga iespēja apstāties un izvērtēt, kas mēs esam cits citam, kāda ir mūsu ģimene, cik daudz laika veltām tai. Iepriekš varējām dzīvot katrs savā ritmā, aizņemtībā. Tagad ģimene ir kopā, nevaram nekur aizbēgt, pazust izklaidēs un blakusnodarbēs. Tāpēc varam novērtēt savus tuvākos cilvēkus, tos, kas mums ir blakus.

K: Agrāk varējām teikt, ka daudz kam nav laika, esam aizņemti, tagad daudz kas no tā ir paņemts prom, un mums ir iespēja kalpot viens otram ģimenē, kopt attiecības, iet dziļumā. Mēs kā ģimene šajā laikā esam ļoti saliedējušies. Bērni mācās sadzīvot cits ar citu, pieņemt to, ka viņi var būt arī draugi, jo šobrīd citas iespējas draudzēties nav. Šis ir laiks, kurā mēs kā vecāki varam ieguldīt savos bērnos. Tas ir mūsu, vecāku, pirmais uzdevums, darīt viņus par Kristus mācekļiem, ka viņi redz un izdzīvo evaņģēliju ikdienā. Vēlos novēlēt ģimenēm un mammām, ja kāds vēl šīs priekšrocības nav saskatījis, saskatīt tās un izmantot.

Lai jums visiem katra diena liela ar Kristu!

Sagatavoja
"Baptistu Vēstnesis" redkolēģija

Foto no personīgā arhīva