Labi ir slavēt - septembris 2020

Labi ir slavēt To Kungu. Jaukā, saulainā dienā un sakārtotā ikdienā to ir viegli īstenot, un mēs to arī darām. Bet kā slavēt, kad pats vai tuvs cilvēks ir lielās ciešanās, kad spēki izzuduši, dzīves krāsas škiet tālu esam un ir sajūta, ka esi nonācis lietainā dienā - apkārt pelēks, auksts. Vārds “slavēt” netieši ietver sevī pateicību, atvieglojumu, prieku, bet vai brīdī, kad sēdi pie mirstoša bērna gultas, to var piedzīvot? Visdrīzāk šajā brīdī slavas vārdi Dievam skan kā čuksti, kaut kur miglā tīti, bet tomēr klātesoši.

Ikdienā, klātesošai šajās lielajās ciešanās daudzo ģimeņu pulkā, arī es piedzīvoju daudz “lietainu” dienu. Cilvēkam, kurš cieš, izturējis neiedomājamo, zaudējumu, sēras, ir nepieciešams laiks. Tie, kuri cieš, pateiks bez apdomāšanās: “Atgriezties dzīvē pēc zaudējuma prasa neizmērojami daudz.” Vienalga, vai tā ir nāvējoša slimība, hroniska slimība, bērna zaudējums vai nelabojamas attiecību beigas, ciešanas sev līdzi atnes atsvešinātības sajūtu. Necentīsimies viņus steidzināt viņu skumjās, sniegsim savu pacietību, klātbūtni, telpu vientulībai. Tieši vientulībā mēs iemācāmies to valodu, kā runāt ar sevi, ar cilvēku ciešanās un ar Dievu. Tā varētu būt vislabākā dāvana. Un, jo vairāk laika pavadām šīs valodas klātbūtnē, jo labāk to izprotam un sajūtam.

Līdz pienāk laiks, kad dzīvē atkal atgriežas krāsas, jušana un klātesoša pateicības, atvieglojuma un prieka sajūta un varam kā Dāvids teikt: “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes. Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cer uz Viņa žēlastību. Teici To Kungu, Jeruzāleme; slavē, Ciāna, savu Dievu!” (Psalmi 147:3, 11-12)

Aina Briede
Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības kapelāne
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paleatīvās aprūpes dienesta kapelāne