Iesakņoties - intervija

“Mēs dzīvojam bezprecedenta laikā,” saka mācītājs, LBDS Ārmisijas darba vadītājs Pēteris Eisāns. Viņš paradis skatīties plašāk – un arī pašlaik saredz ne vien izaicinājumus, bet arī iespējas, pateicības un svētības – gan savā un ģimenes dzīvē, gan draudzē – Latvijā un citviet pasaulē.

Kādreiz teica, ka mācītājam vienā rokā jābūt Bībelei, otrā – avīzei. Vai un cik lielā mērā tas aktuāli arī šodien?

Šo teikumu es pirmo reizi atceros dzirdējis no baptistu mācītāja Artūra Šķubura. Viņš bija pazīstams kā mācītājs, kurš svētrunā izmantoja ne vien Svēto Rakstu lasījumu un skaidrojumu, bet ļoti bieži atsaucās arī uz notikumiem un aktualitātēm sabiedrībā. Tolaik es nezināju, ka viņš citē slaveno vācu teologu Karlu Bartu, kas tā arī bija teicis: “Turiet Bībeli vienā rokā un avīzi otrā.” Jāsaka, ka es pats arī šim padomam piekrītu un uzskatu, ka tas ir ļoti vajadzīgs arīdzan Latvijā šodien. Jo te ir runa par balansu un līdzsvaru starp divām savstarpēji vienmēr saistītām lietām. Līdzīgi kā vilcienam nav iespējams braukt, ja ir tikai viena no divām sliedēm, tā arī šeit – ja mūžīgā Dieva atklāsme, Viņa ideāli un principi netiek savienoti ar šodienas aktualitāti, pielietojumu un īstenošanu dzīvē, ja tie netiek saausti vienā veselumā, tad tam nav spēka. Jābūt abiem. Ja koncentrēsimies tikai uz mūžīgo Dieva atklāsmi, aizmirstot par tās pielietojumu šodienā, tad iegūsim aukstu, abstraktu un intelektuālu ticību. Taču, ja aizmirsīsim mūžīgo Dieva atklāsmi par labu tam, ka koncentrēsimies uz šodienas situāciju, mēs iegūsim seklu, sentimentālu, nedaudz naivu un histērisku ticību. Mēs dzīvosim bailēs par šodienas riskiem vai to, ko nesīs rītdiena, un būsim kā tādas vēja dzenātas sēnalas, bet mums pietrūks smaguma un blīvuma, iesakņojuma, ko iedod mūžīgais Dieva Vārds. Ja Dieva Vārds un šodienas aktualitāte ir balansā, tad ir spēcīgs iesakņojums, kā lasām 1. Psalmā. Tur aprakstīts koks, kuru vērotājs redz kā spēcīgu, augļus nesošu, mainīgās sezonas un mainīgie apstākļi to nevar ietekmēt, bet šis koks ir iesakņojies neredzamā realitātē. Tur ir tas spēks, kas nepieciešams mācītājam – gan tad, kad viņš sludina, gan tad, kad viņš ir savā automašīnā, sporta zālē, skrien krosu, peldas āliņgī vai dodas uz veikalu iepirkties, - iesakņojumam jābūt klātesošam, tam jāmanifistējas. Ne jau vienmēr vārdos tas parādās, bet tas nolasās nesatricinātībā un pamatīgumā.

Laikmeta īpatnība ir tā, ka mēs pārāk bieži avīzi lasām kā Dieva Vārdu, bet Dieva Vārdu kā avīzi.

Arī šodien, kā visos laikos, svarīga šī Bībeles un avīzes mijiedarbība un līdzsvars. Jaunībā gan man šķita, ka lielāks uzsvars liekams uz aktualitāti. Ka mums kā baznīcai, draudzei draud risks, ja palaidīsim to garām. Bet tagad arvien vairāk piedzīvoju, ka mani uzrunā mūžīgā Dieva Vārds. Sociālajos tīklos ziņu ātrums ir zibenīgs, nav jāgaida ziņu laiks, lai tās uzzinātu. Cilvēki, kas ir notikuma tuvumā, ziņas sniedz ātrāk nekā žurnālisti. Bet, tiklīdz ziņa Twitter izskanējusi, pēc vienas minūtes tā vairs nav jauna ziņa, tā nav vairs pēdējā ziņa, tā jau ir veca ziņa. Šī dinamika nav salaužama. Dzīšanās pakaļ jaunākajām ziņām rada histēriju un šī laikmeta neirozi. Otra iespēja – gūt mieru mūžīgajā Dieva Vārdā, kas paliek, kas vienmēr ir svaigs, dzīvs, atveldzējošs. Gan tad, kad dzīve iet uz augšu, gan tad, kad slīd lejup. Dieva Vārds nomierina, tas dod māju sajūtu, dod balastu dzīves kuģim, tur ir pamatīgums. 

Dieva vārda un šodienas situācijas mijiedarbība – vai sagaidīt to tikai no mācītājiem? Vai arī tas ir daudz plašāk pielietojams princips?

Ja šis princips būtu attiecināms vienīgi tikai uz sludināšanu kancelē, tad jau varētu teikt, ka attiecas tikai uz tiem, kas sludina, bet, manuprāt, tas attiecas uz visiem kristiešiem. Jaunās Derības apustuļi jau par to runāja, bet īpaši Reformācijas laikā tika akcentēta doma par visu ticīgo priesterību. Ne tikai ordinēto garīdznieku kārta kalpo, bet visi ticīgie ir priesteri, visi ir ar šo kalpošanas funkciju. Katram gan ir atšķirīgas dāvanas, kādas kuram Dievs ir devis. Bet kalpošana ir uzticēta visiem. Tādēļ arī doma par nepieciešamību mūžīgo Dieva atklāsmi, Viņa ideālus un principus savienot ar šodienas īstenību un praktisko pielietojumu attiecas uz visiem.

Dieva Vārds nomierina, tas dod māju sajūtu, dod balastu dzīves kuģim, tur ir pamatīgums. 

Manupāt, mēs dzīvojam laikā, kad tas pat varētu vairāk attiekties uz lajiem nekā uz garīdzniekiem. Šis laikmets ar šaubām skatās uz profesionālu garīdznieku – līdzīgi kā uz profesionālu brokeri vai pārdevēju – vai viņu padoms ir uzticams, jeb iesaka produktu tikai materiālās ieinteresētībās dēļ. Pasaulē vērojamas tedences, kas liecina, ka 21. gadsimts varētu būt laju kalpotāju gadsimts. Viņu pienesums kļūs arvien nozīmīgāks. Tas redzams arī misijas organizācijās, kur attīstās bizness kā misija ideja. Kad darba platforma kļūst par iemeslu, lai tiktos un dabīgā vidē, sadzīvē, kontaktos, svinībās, godos un visā pārējā, kas notiek, būtu arī sarunas par dzīvi, dzīves jēgu. Kā līdzīgs ar līdzīgu, un nav nevienam sajūta, ka kāds man mēģina kaut ko “iestāstīt”, jo tas taču ir viņa darbs. Tā savā ziņā ir atgriešanās pie Jaunās Derības principiem. Apustuļa Pāvila darba biedri, kolēģi, ietekmes cilvēki, tie, kurus viņš min savās vēstulēs, viņi bija tā laika uzņēmēji, kam bija saimniecība, resursi, telpas, lai draudze varētu sanākt kopā. Viņi varēja iedot darbu tiem, kam darba nebija, pamanīt citos cilvēkos viņu spējas, dot vietu, kur tās īstenot, virzīt uz rezultātiem. Tie ir praktiķi, cilvēki ar avīzi rokā. Bet kā Kristus sekotājiem viņiem ir arī iesakņojums Dieva valstībā, Dieva gribā.

Vai šodien problēmas nerada tas, ka, šķiet, ne tikai “avīzes” lasām dažādas, bet nereti ir arī sajūta, ka Bībeles cilvēku rokās ir dažādas?

Laikmeta īpatnība ir tā, ka mēs pārāk bieži avīzi lasām kā Dieva Vārdu, bet Dieva Vārdu kā avīzi. Mēs pārāk viegli uzticamies visam, ko mums stāsta mediji un ko mēs izlasām sociālajos tīklos, bet Dieva Vārdu lasām, par katru rindkopu šaubīdamies – vai tikai teksts laika gaitā nav ticis sagrozīts, vai tikai Bībeles vēstījums mūsdienu situācijai nav novecojis un nederīgs?

Redzot šīs pandēmijas visu pasauli aptverošo mērogu, mana lūgšana ir, lai Dievs šo laiku lieto, lai satricinātu visu pasauli un varētu nākt atmoda, spēcīgs Dieva pieskāriens. 

Es esmu ļoti priecīgs, ka šodien ir iespēja katram lasīt “savu” avīzi. Es uzaugu PSRS ateistiskā režīma apstākļos, kad bija viena centrālā avīze un varas rupors ar nosaukumu  “Правда” (tulk. patiesība). Valdīja domas un uzskatu monokultūra. Lielāks drauds dabā ir monokultūra nevis bioloģiskā daudzveidība. Tā arī uzskatu pasaulē. Jā, daudzveidībā ir savi izaicinājumi, bet tā nav drauds. Ir jāsaprot, ka ziņas un informācija ir prece, un to galvenais uzdevums ir piesaistīt lasītājus vai skatītājus. Jo šokējošāki un spilgtāki virsraksti un apgalvojumi, jo lielāka iespēja iegūt auditoriju. Ja runāsi tā, kā auditorijai patīk, tad bizness būs. Ja fakti var nepatikt auditorijai, tad faktus var “radoši” atspoguļot.  Objektīvas ziņas kā kategorija nepastāv. Ja to saprotam, tad mazāka vilšanās. Bīstama ir atrašanās zemas informācijas daudzveidības burbulī. Ja cilvēks apzināti pret to neveic pretpasākumus, tad katrs šajā burbulī atrodas. Es mērķtiecīgi meklēju informācijas avotus, kas man ir “neērti” un ik pa laikam “izsit korķus”. Konservatīvajiem ir jāuzmeklē progresīvie informācijas avoti, un progresīvajiem jādzird konservatīvie. Krieviem jāieklausās latviešos, un latviešiem krievos. Ticīgajiem jādzird ateistu viedoklis, un ateistiem kristiešu. Pavisam nesen kāds cilvēks Facebook rakstīja, ka viņš nepazīstot nevienu, kas būtu pie sava profila pielicis zīmi dabīgās ģimenes atbalstam. Tas nozīmē, ka šis ir cilvēks, kas atrodas burbulī. Manā informācijas telpā ir gan vieni, gan otri. Kāpēc? Tāpēc, ka es mērķtiecīgi meklēju saskarsmi ar informāciju, kas nesaskan ar maniem uzskatiem. Ļoti spilgti šos burbuļus varēja redzēt Trampa prezidentūras laikā, jo gan viņa slavinātāji, gan viņa noliedzēji bija vienādi - ieslodzīti savā zemās informācijas daudzveidības stereotipu burbulī. Un visticamāk, kāds, tagad šo lasot, kļūst dusmīgs, jo viņam šķiet, ka tikai viena no šīm nometnēm bija burbulī. Bet cilvēks savu burbuli neredz…

Bībele gan mums ir viena, un Dieva atklāsmes patiesība ir viena. Tas, kas atšķiras, ir mūsu uztvere un Bībeles interpretācija. Daudzi faktori to ietekmē, divi no tiem ir garīgās dāvanas un dzīves pieredze. Esmu vērojis, ka cilvēka dzīves laikā mainās viņa uztvere un cilvēks pusmūžā vai vecumā Bībeli lasa ar citām interpretācijas “brillēm” nekā jaunībā. Dieva Vārds jau nav mainījies, tie vārdi Bībelē vienmēr ir bijuši, bet nebija pieredzes, kas šos vārdus tagad dara aktuālus un dzīvus. Vēl viena lieta, kas iespaido interpretācijas “brilles”, ir cilvēka garīgās dāvanas. Ja ir kāds samezglojums draudzē, tad atliek pie risināšanas pielikt vienu, kam ir stipra pravieša dāvana un otru, kam žēlsirdības dāvana, un konflikta eskalācija ir garantēta. Abi citēs Svētos Rakstus, bet savstarpējās saprašanās būs kļuvis mazāk. Abiem ir Svētā Gara dāvanas, bet atšķirīgas. Abiem ir jābūt pazemīgiem atzīt otra dāvanas un nedaudz atšķirīgo skatījumu uz Bībeles atklāsmi. Bībele ir absolūtā Dieva patiesība, bet ne mūsu uztvere un mūsu skaidrojumi. 

Dažādie uzskati, pieredzes nenoliedzami var kļūt par lieliem izaicinājumiem. Izaicinājumos cilvēki var padoties vai, meklējot risinājumus, rast jaunas iespējas. Kur saredzat šajā laikā lielākos izaicinājumus un iespējas mūsu draudzēm?

Šajā laikā lielākais risks ir noliegt realitāti un gaidīt to brīdi, kad viss atgriezīsies atpakaļ kā bija pirms gada. Ar domu – tad mēs turpināsim tā, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tas tā nebūs iespējams. Kādi no procesiem, kas jau globāli bija iesākušies, tagad notikuši daudz straujāk. Tas, kas būtu noticis 5-10 gadu laikā, tagad ir noticis gada laikā. To redzam arī mūsu draudzēs. Piemēram, kādas draudzes bija jau labu laiku domājušas par dievkalpojumu tiešraidēm, bet pandēmijas laikā tās pāris nedēļās nonāca pie risinājuma. 

Visas savas raizes pārvēršu lūgšanās.

Šis laiks liek draudzēm jautāt – kas ir mūsu nereducējamais minimums? Kas ir tas, ko mums var atņemt, un mēs joprojām esam draudze? Vai esam draudze, ja mums neļauj visiem tikties klātienē? Vai esam draudze, ja mums tiek ierobežots dziesmu skaits, ko varam dziedāt dievkalpojumā? Vai esam draudze, ja varam vienlaikus pulcēties tikai desmit cilvēki? Vai esam draudze, ja mums nav atļauts satikties nedēļas laikā? Šie jautājumi ir jāuzdod un jāsaprot, kas ir tās galējās līnijas, aiz kurām jau zaudējam to, kas ir mūsu draudzes būtība. Jāsaprot arī, ka paradumi būs mainījušies. Mēs lasām par to, ka Jēzus pēc paraduma aizgāja uz sinagogu. Tātad paradumi nav peļami, tie lielā mērā ietekmē cilvēka dzīvi, veido to. Ja cilvēkiem bija paradums pirms pandēmijas katru svētdienu būt baznīcā, bet tagad pusgadu vai pat vairāk visi būs bijuši “dīvāna draudzē” ar kafijas krūzi rokās un čībām kājās, tad jautājums ir – kas motivēs atgriezties baznīcā klātienē? Mēs varētu teikt – klātbūtne, vajadzība satikties ar cilvēkiem. Varbūt. Bet vai visiem? To mēs nezinām. Digitālajos dievklapojums ir arī daudz kā laba, tie nebūt nav peļami. Īpaši to bauda mūsu tautieši ārzemēs. Arī mums, kas esam Latvijā, tā ir iespēja vienas svētdienas laikā būt dievkalpojumā gan Kurzemē, gan Zemgalē, Vidzemē. Bet paradumi būs mainījušies. Vai jaunie paradumi būs auglīgi, to vēl nevaram pateikt.

Mājsēdes laiks būs arī savā veidā iedarbojies uz garīgo līderu reitingu un noslāņošanos digitālajā telpā. Būs notikusi grupēšanās vai pārgrupēšanās. Kādi no mācītājiem un kalpotājiem būs kļuvuši par autoritātēm noteiktām cilvēku grupām. Ar to jārēķinās. Būs kādi, kas būs stiprinājuši savu kalpošanu, un kādu ietekme būs vājinājusies. Šajā polarizācijas laikā, kad ir dažādi uzskati par Covid ietekmi, par ģimenes jēdzienu, Satversmes 110. panta grozījumiem un daudziem citiem jautājumiem, ir grūti par tiem runāt, jo klausītāji sagaida simtprocentīgu lojalitāti vienai vai otrai nometnei. Personīgi cenšos nevis orientēties uz vienu vai otru polaritātes pusei, bet uzticīgi noturēt Evaņģēlija kursu, bet tas patiesi ir izaicinoši. 

Šis laiks ļauj bez atvainošanās izmēģināt vistrakākos eksperimentus – kā kalpot, kā satikties ar cilvēkiem, kā komunicēt.

Viens no izaicinājumiem un iespējām ir kalpošanas atsaistīšana no dievnama ēkas. Draudzēm, kurām ir savas ēkas, kalpošana lielā mērā rotēja ap to. Tur bija mazās grupas, tur svētdienskola, jauniešu tikšanās – viss baznīcā. Bet tagad jādomā radoši, jāmeklē citas iespējas komunicēt. Arī digitālās platformas, kas tiek izmantotas Alfa un Laulāto kursiem, mazajām grupām, Bībeles studijām. Izaicinoši, bet tā ir iespēja. Šis laiks ļauj bez atvainošanās izmēģināt vistrakākos eksperimentus – kā kalpot, kā satikties ar cilvēkiem, kā komunicēt. Ne jau novitātei jābūt pašmērķim, bet šī ir situācija, kurā visneparastāko ideju cilvēki varētu pieņemt, jo šis ir bezprecedenta stāvoklis, kādu līdz šim neesam piedzīvojuši. Tādēļ šis ir lielu iespēju laiks eksperimentēt ar dažādiem formātiem, laikiem, un to vajadzētu izmanot. 

Laiki mainās. Dievs nemainās. Februāris un marts LBDS kalendāros ik dienas atgādinās – Dievs ir mūsu palīgs, Viņš ir miera Kungs! Kur un kā to esat iedzīvojis savā dzīvē? 

Es aktīvi sekoju līdzi notikumiem pasaulē, un jau 2020. gada gada pirmajās nedēļās, kad parādījās ziņas par pandēmiju, man bija diezgan skaidrs, ka notiekošais iespaidos visu pasauli. Kad lasīju par Ķīnu, draudzēm tur, kā viņi tur jūtas, kā viņi to uztver, tad atcerējos, ko man kā bērnam bija stāstījusi mana vecmāmiņa, kristīgā dzejniece Natālija Gintere. Viņa bērnībā bija piedzīvojusi tā saukto spāņu gripu. Viņa teica, ka pēc tam Latvijā bija atmoda. Viens otram bija sekojoši traumatiski notikumi - 1. Pasaules karš, revolūcija Pēterburgā, Brīvības cīņas, spāņu gripa... un sabiedrībā bija ļoti jūtama atmoda, cilvēki piedzīvoja Svētā Gara pieskārienu, kas bija kas vairāk par evaņģelizācijas centieniem. Reizēm cilvēki gāja pa ielu, brauca tramvajā, un bija spēcīgs Svētā Gara pieskāriens, grēku nožēlas sajūta bija tik dziļa un dzīva, ka turpat uz ielas stūra viņi sāka nožēlot grēkus, raudāja, bez tā, ka kāds blakus liecinātu vai aizlūgtu. Redzot šīs pandēmijas visu pasauli aptverošo mērogu, mana lūgšana ir, lai Dievs šo laiku lieto, lai satricinātu visu pasauli un varētu nākt atmoda, spēcīgs Dieva pieskāriens. Mana lūgšana ir par Irānu. Tā ir viena no valstīm, kas spēcīgi tikusi skarta Covid laikā, tā ir arī vieta, kur ir visstraujāk augošā pagrīdes draudze. Es lūdzu, lai viņi šajā laikā piedzīvo, ka viņu cerība un stingrais pamats ir Kristus.  Esmu dalībnieks vairākās slēgtās lūgšanu grupās, un tur redzētie ziņojumi rāda, ka Dieva darbs ir turpinājies. Liecības ir spēcīgas, cilvēki nāk pie ticības, piedzīvo Dieva brīnumus, dziedināšanu, palīdzību. Tas notiek arī islama pasaulē. Mani ļoti iedvesmo un mieru dod tas, ka redzu, ko Dievs dara pasaulē – par spīti grūtajiem apstākļiem Dieva valstība iet plašumā. Evaņģēlijā ir spēks, tas maina dzīves, un Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, kā Rakstos sacīts. 

Mani ļoti iedvesmo un mieru dod tas, ka redzu, ko Dievs dara pasaulē – par spīti grūtajiem apstākļiem Dieva valstība iet plašumā. 

Skats uz pasauli dod mieru, arī esot uz vietas Latvijā. Bieži nākas dzirdēt vaimanoloģiju – tas nav labi, tas nav labi, nekas nav labi. Kamēr nepaskaties uz to, kas notiek pasaulē, kādi ierobežojumi un problēmas ir citur... Piemēram, 80% no Indijā aptaujātajiem kristiešiem saka, ka viņiem ir liegta Covid palīdzība, ko sniedz vietējās varas iestādes. Viņi ir diskriminēti, izstumti no tās. Vai mēs varam sūdzēties, ka Latvijā kāds ticības dēļ būtu palicis bez maizes kumosa? Kad redzu, ko Dievs dara, tas mani iedvesmo. Kad redzu, kā klājas ticības brāļiem un māsām citās valstīs, tas man neļauj žēloties par to situāciju, kurā mēs esam. 

Es tiešām praktizēju to, ka visas manas raizes pārvēršu lūgšanās. Arī aizvadītajā “Covid gadā” ir bijuši uztraukuma mirkļi, raizes – gan par veselību, gan par iztikšanu un sadzīviskajiem aspektiem. Atkal un atkal esam mūsu ģimenē piedzīvojuši – ja to, kas dara mums raizes, pārvēršam lūgšanā, Dievs dod spēku, mieru, pavērsienu un risinājumu. Viņš ir apliecinājies kā Kungs, kas valda visās situācijās un visos apstākļos. 

Evaņģēlijā ir spēks, tas maina dzīves, un Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, kā Rakstos sacīts. 

Iesākot 2020. gadu, vienojāmies, ka mūsu ģimenē katru svētdienu katrs uzraksta vienu pateicību par piedzīvoto. Mēdzam ikdienā piedzīvotās pateicības pārrunāt arī nedēļas laikā pie vakariņu galda, bet svētdienās to uzrakstījām. Ar uzrakstītajām pateicībām gada laikā piepildījās šim mērķim īpaši izvēlēts trauks. Kad svinējām gadu miju, vērām vaļā un lasījām, kas bijuši spilgtākie svētības mirkļi. Darījām to, ko senais korālis saka – “skaiti katru Dieva svētību, un tu būsi pārstreigts, ko Dievs darījis.” Pagājušais gads bija satraucošs un izaicinošs, bet, kad gada nogalē lasījām visu, ko Dievs darījis, tad redzējām, kā Viņš mūs svētījis. Tā tiešām ir laba garīgā disciplīna – pateicību Dievam katru svētdienu dodam, runājam par to, pierakstām. Un es jau zinu, kas būs daļa no mūsu 2021. gada 31. decembra vakara programmas. Vai mēs svinēsim vieni, vai būs atļauts būt kopā ar draugiem – mēs skaitīsim Dieva svētības. Tas stiprina, iesakņo apziņā, ka Dievs aktīvi ik dienas gādā, rūpējas par mums. Mēs esam Viņa Rokā, un Viņš mūs no tās neizlaidīs.

 

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija

Foto: Andris Sproģis un no personīgā arhīva