Ieausti kopībā - intervija

Ropažos svin Ģimenes svētkus un Tēva dienu, bērni piedalās biedrības “Mērķī” organizētās nometnēs, te noticis arī Alfa kurss un Bībeles studijas. Aiz tā visa jau vairāk kā piecpadsmit gadus ir Ieviņu ģimene – Ketrina, Ilvars un viņu trīs dēli. Vienmēr kopā. Ar vēlmi kalpot Dievam un atvērtību Dieva darbam un vadībai savā dzīvē.

Kā tas notika, ka katrs no jums, nākdami no "sava nama", varējāt kopā teikt "mūsu nams"?

Ketrina: Mēs esam diezgan klasisks pāris, kas katrs no savas viensētas bijām atnākuši mācīties uz Rīgu. Ilvars no Latgales puses, aiz Balviem, es no Valmieras. Un tad kādā Jēzus draudzes jauniešu vakarā sākām saskatīties. Ilvars saka, ka viņš mani ievērojis pēc kāda priekšnesuma, kad spēlēju ģitāru. Pēc tā tad arī pakāpeniski sākās mūsu draudzība. Mums bija ļoti svarīgi saprast, vai esam īstais viens otram. Kad Ilvars sameklēja, kur es strādāju, atnāca uz darbu un teica, ka vēloties redzēt mani biežāk nekā tikai baznīcā, tad mēs stāvējām zem kāda ozola un lūdzām Dievu – vai tiešām tas ir Viņa prāts, vai mēs esam viens otram? Pēc deviņu mēnešu draudzības apprecējāmies.

Ilvars: Īpaši ir tas, ka mūsu kopīgais sākums bija uz šāda garīga pamata, ticībā, kalpošanā, piedaloties jauniešu vakaros, nometnēs, pasākumos. Īpašs bija arī kāds notikums Saldū, Gregora skolā, kurp bijām devušies uz rekolekcijām. Tas bija īpašs garīgs piedzīvojums man personīgi, pirmo reizi gāju uz grēksūdzi, un, atgriežoties no sarunas ar mācītāju un ieraugot Ketrinu, skaidri sapratu – viņa būs mana sieva! Tā mēs kļuvām “viens”, pavisam jauniņi, divdesmit viena gada vecumā.

Ketrina: Kā tāds fundamentāls akmens mūsu attiecībām bija tas, ka vienojāmies, ka, lai arī kas mūsu dzīvē notiktu, mēs vienmēr būsim atklāti viens pret otru. Katrs nākam ar savu stāstu, to, kas noticis mūsu ģimenēs, ko katrs esam personīgi piedzīvojuši ar saviem vecākiem. Tādēļ sapratām, ka būsim atklāti – lai ko tas prasītu, lai cik sāpīgi tas kādreiz būtu.

Kas bija jūsu lielākie izaicinājumi, lai, nākot katrs no savas viensētas ar savu “es”, kļūtu par "mēs"?

I: Šķiet, mums nebija nekādi lielie izaicinājumi, ļoti ātri saplūdām, no katra “es” kļuvām par “mēs”. Atceros pat, ka pašā attiecību sākumā teicu vai rakstīju Ketrinai, ka vēlos, lai manu ģitāru sauc par mūsu ģitāru.

K: Mums patiešām ļoti patika būt kopā, un mēs ļoti nodevāmies viens otram. Tagad, kad esam laulībā jau divdesmit divus gadus, šķiet, ka mūsu problēma dažkārt varētu būt tieši pretēja – kā būt katram pašam vairāk ar savu “es”. Ja esam tik ļoti saplūduši kopā, nākas padomāt – pag’ kā tad īsti es domāju, kas es esmu?
Es nācu no salauztas ģimenes. Man tēvs ir bijis acu priekšā, bet ļoti vienaldzīgs. Tādēļ, iespējams, tik ļoti vēlējos pieķerties Dievam un arī savam vīram. Tas sekmēja to, ka tik ļoti ātri kļuvām “mēs”. Un tagad savukārt meklējam katrs savas robežas, katrs savu laiku, ko veltīt savām lietām.

Ja jums tagad jāiepazīstina ar savu namu, kas ir tās būtiskākās lietas, ko vēlaties pateikt?

K: Pirmais varētu būt šis burvju vārdiņš “kopā”. Es savā ģimenē nebiju piedzīvojusi un izbaudījusi, kā tas ir, kad ģimene darbojas kopā, ka tas ir spēks. Varbūt tamdēļ man un arī Ilvaram ļoti patika un patīk darīt lietas kopā. Tas notika gluži automātiski. Jau kad satikāmies, mūsu sapnis bija, ka mēs varētu kopā organizēt nometnes, ka mūsu bērni arī tajā būtu iesaistīti, ka mēs visi kopā ieaustos vienotā kopībā. Tagad, pēc vairākiem gadiem, varam redzēt, ka, jā, šis sapnis ir piepildījies! Mēs organizējam nometnes, mūsu dēli tajās piedalās un kalpo. Mēs dzīvojam to dzīvi, par kuru kādreiz sapņojām. Tas patiešām ir brīnums.

I: Jā, viena no mūsu vērtībām ir “darīt kopā”. Ik pa laikam jau ir arī kādi izaicinājumi, kad kāds īsti nevēlas piedalīties, bet cenšamies šo uzturēt kā ģimenes vērtību. Vēl varētu teikt, ka esam aktīvi, sportiski, ejam pārgājienos. Vienmēr bijis svarīgi arī kalpot un dzīvot ar misijas skatījumu. Arī tajā esam centušies būt kopā. Atceros pirmos Alfa kursus Ropažos, kuros Ketrina piedalījās ar dēliņu uz rokām.

Kāds bija jūsu ceļš uz to, lai izvēlētos, ka jūsu nams kalpos Dievam?

I: Kā jau teicām, jau no paša sākuma arī kā jauna ģimene bijām iesaistīti misijā, evaņģelizācijā, nometnēs, dažāda veida kalpošanā. Mums tas šķita ļoti pašsaprotami, zinu, ka daudzām ģimenēm tas tā nebūt nav. Kad pēc vairākiem kopdzīves gadiem meklējām dzīvesvietu ārpus Rīgas, mūsu nosacījums bija, ka, ja kaut kur dodamies, tad uz vietu, kurā iespējams misijas darbs, kāda pievienotā vērtība. Tā arī nonācām Ropažos, nometņu centrā “Norkalni”.

K: To piedzīvojām jau mūsu draudzības sākumā. Atceros, ka braucām vadīt slavēšanu un pieķēru sevi pie domas, ka kalpošana piešķir manai dzīvei jēgpilnību. Viss cits dzīvē ir zūdošs. Kalpošana nav izklaide, caur to tu neapmieri savas vajadzības, bet tas ir kas īpašs, ko Dievs ir ielicis mūsu sirdīs – kalpot, darīt lietas ar mūžības vērtību!
 

Tā ir brīnišķīga liecība par jūsu izvēli. Bet ko jūs kā vecāki esat sapratuši, ko varat darīt, lai arī jūsu bērnu izvēle būtu Dieva ceļš? Vai pietiek ar to, ka bērniem iedod Bībeles vārdus? (red. – Ieviņu ģimenē aug trīs dēli – Dāvids (18), Daniels (16), Lūkass (12))

I: Jā, tas ir pirmais nosacījums (smejas).

K: Atkārtošos atkal par kopā būšanu. Mums ir svarīgi, ka bērns piedalās visā, kas mums ir nozīmīgs. Kad bērni bija mazāki, tās bija arī lūgšanas, sarunas par Bībeles tēmām, par dzīvi.

I: Vēl svarīga vides veidošana. Lai bērniem būtu vieta, kur veidot attiecības ar kristīgiem draugiem. Priecājos, ka mūsu dēliem, pateicoties mūsu kalpošanai nometnēs, šāda vide ir bijusi. Viņiem ir kristīgi draugi arī no citām draudzēm. Bērnībā autoritāte ir vecāki, pusaudžu un jauniešu vecumā lielāka ietekme ir vienaudžiem. Mēs kā vecāki varam vien radīt vidi, kurā bērni tiktu virzīti ticības ceļā. Protams, liela nozīme lūgšanām, sarunām, vecāku piemēram. Pēdējos gados mums palīdzējis tas, ka esam veidojuši ģimenē ritmus – piemēram, vismaz reizi nedēļā izrunājam, kas notiek katra dzīvē, kopā pārrunājam kādu Bībeles pantu, aizlūdzam cits par citu. Protams, katram bērnam pašam būs jāizdara izvēle, bet mēs varam ielikt pamatu un tālāko uzticēt Dieva žēlastībai.

K: Pusaudžu gados man šķiet ļoti svarīgi saglabāt emocionālo tuvību ar bērniem, to ir tik ļoti viegli pazaudēt. Lai bērns vienmēr būtu gatavs uzticēt savas lietas, būt atklāts un nebaidītos, ka varētu tikt kritizēts, nosodīts. Svarīgi, ka kopā izdzīvojam Bībelē lasīto, ka tas nav tikai teorētiski, bet redzams arī ikdienā.
 

Kad tauta atsaucas Jozua aicinājumam un saka: "Mēs kalposim Kungam!", pirmais uzdevums, kas tiek dots – aizvākt svešos dievus un šķīstīt sirdis. Kas šodien ir lielākie šķēršļi, lai cilvēki teiktu "jā" Dievam un izdarītu šo apņemšanos – kalpot Viņam?

I: Mūsdienu viens no šķēršļiem ir virtuālā realitāte, kas aizņem tik daudz laika, ka nav vairs laika pat padomāt. Lai gan šī vide sniedz arī ļoti daudz labu iespēju, tomēr tur atrodams arī daudz kas tāds, kas var kļūt un nereti kļūst par elku dieviem. Vēl pārlieku lielais uzsvars uz sevis attīstīšanu. Protams, vajag pilnveidot sevi. Bet, ja viss uzsvars ir uz to, ka viedojam sevi, izvirzām un sasniedzam mērķus – tad visa centrā nokļūst pats cilvēks. Tas, ko es pats izdarīšu, cik labs un foršs kļūšu. Un tur jau Dievs vairs nav vajadzīgs.

K: Jā, tā pati lepnība droši vien ir mūsu lielākais šķērslis. Cilvēks kļūst tik pašpietiekams, ka viņam grūti saprast, kāpēc gan vajag vēl kaut ko? Tāpēc svarīgi, ka mēs esam atvērti veidot draudzību ar tiem, kas nav ticīgi. Pavisam nesen to piedzīvoju attiecībās ar kādu savu kolēģi. Kad iepazinu viņu tuvāk un iemīlēju viņas dvēseli, nāca atvēršanās, sarunas, un Dievs kādas lietas pavēra tā, ka atlika vien nobrīnīties – redz’, Dievs, kā Tu strādā!

Vai tas nozīmē, ka dažreiz šķēslis ir kristieši, kas uz to nemaz neizaicina un ceļu nerāda?

K: Ir jau visādi. Ir arī tādi, kas tik intensīvi to dara, ka tas tad kļūst par šķērsli. Vienkārši esi dzīvs ticīgais, un Dievs darīs!

I: Esi dzīvs ticīgais un uzdrīksties arī runāt! Pārlieku liela diplomātija arī ne vienmēr der.

Jūs jau pieminējāt lūgšanas nozīmi. Kas ir jūsu lūgšana par jūsu namu šajā gadā, kurai lasītāji var pievienoties?

I: Viena lūgšana varētu būt par fizisko namu. Mums ir, kur dzīvot, bet īsti neesam noenkurojušies.

K: Mēs esam aizkavējušies krustcelēs. Mums ir vairāki ceļi, pa kuriem varētu iet.

I: No vienas puses viss ir labi – darbs skolā, kur esmu sporta skolotājs un klases audzinātājs, pēdējos gados arī darbs pašvaldībā kā jauniešu lietu speciālistam, bet jūtam, ka pienācis laiks, lai vairāk iesaistītos kādas draudzes dzīvē, kalpošanā, kam, strādājot skolā un pašvaldībā, laika palika arvien mazāk. Tāpēc varat lūgt, lai Dievs dod atjaunotu redzējumu, kur lai tālāk dodamies kalpošanā.

K: Un lai Dievs dod spēku nepagurt. Īpaši tagad, kad bērni ir pusaudžu vecumā. Lai Dievs dod spēku un enerģiju kurbulēties!

 

Sagatavoja
Estere Roze