Glābšanas koridorā - intervija

Daudzbērnu ģimene, kas dzīvo dzīvoklī. Mamma skolotāja, tētis – mūziķis un mācītājs. Vienā ģimenē gandrīz visi ārkārtas stāvokļa smagpunkti. Sandra un Aivars Vadoņi no Mežgalciema draudzes atklāti dalās par savām izjūtām un piedzīvoto.

Sandra un Aivars Vadoņi kāzu 18. gadadienā 2020. gada 17. maijā. Kopā ar viņiem bērni - Klāvs, Lana, Justs, Jūlija, Artūrs.

Šī gada pavasari mēs visi atcerēsimies. Ar ko tas paliks jums atmiņā? Kādas pārmaiņas ārkārtas situācija ienesa jūsu ģimenē, draudzē?

Aivars: Šis pavasaris saistīsies ar to, ka ļoti ilgu laiku nebija jābūt darbā – Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Es baidījos no tā, ka, ja ilgi būšu mājās un nesastapšos ar izaicinājumiem, sākšu visiem mājiniekiem “krist uz nerviem”, kā tas jau dažkārt ir noticis. Tomēr jāsaka, ka šajā laikā izaicinājumu nav trūcis un garlaicīgi nepavisam nav bijis. Es gāju spēlēt savu instrumentu – mežragu – katru dienu tukšā baznīcā. Otrkārt, es uzņēmos lielu daļu no jaunākā dēla – otrklasnieka – mācību vadīšanas. Treškārt, vajadzēja domāt un saprast, kā organizēt draudzes dzīvi. Un, visbeidzot, izlēmu sākt remontdarbus dzīvoklī, kuri jau sen bija iecerēti.

Sandra: Mēs visi ģimenē pēkšņi bijām ļoti cieši gandrīz nepārtraukti kopā. Mūsu vecākais dēls, kurš mācās Rīgā, arī atbrauca mājās. Jau vairākus mēnešus mūsu ģimenē dzīvo vēl viens pusaudzis – ļoti jauka meitene. Un te nu mēs esam – 5 bērni, kas visu laiku ļoti grib ēst, mamma, kura strādā skolā (skolotāju slodze ļoti, ļoti pieauga šajā laikā), un tētis, kurš, paldies – Jēzu – varēja uzņemties lielu daļu mājas rūpju. Ir agrs pavasaris, dārzā ir tikai skābenes... Es biju ļoti pateicīga, ka pašvaldība sāka vest uz mājām bērniem pusdienas. Tas bija īsts, noderīgs, vajadzīgs atbalsts. Tā ir karantīnas taustāmā puse. Bet otra puse, ko es īpaši izjutu šajā laikā, ka bērnu emocionālā spriedze, viņu nespēja līdz galam patstāvīgi tikt galā ar šāda veida mācībām, gāja arī caur manu sirdi. Un tas nu gan nebija viegli.

Tas, ka mēs no visas sirds varam ilgoties pēc draudzes kopības, tas ir skaistākais ieguvums no šī laika.

Kā jūs raksturotu vispārējo noskaņu cilvēkos, sev tuvākajos – kaimiņos, draudzē?

S: Sākumā bija jūtams apjukums. Citi šķita pārāk vieglprātīgi, citi ļoti, ļoti bailīgi. Man šķiet, ka tas ir atkarīgs no konkrētas situācijas, kurā ir nokļuvis cilvēks. Kādam ir uzradies ļoti daudz brīvā laika, bet kāds ir nenormāli pārslogots; kāds ir pazaudējis iespēju ciemoties, piemēram, pie vecākiem, bet kāds ir palicis bez darba, kāds ir palicis bez ārsta. Ļoti dažādi. Man šķiet, ka skolēni bija tā sabiedrības daļa – tātad ļoti liela daļa –, kurai bija patiešām grūti.
Draudzē, man šķiet, bija kāds brīdis, kad šķita – nu, nav jau tik traki. Tomēr pēc kāda laika cilvēki sāka saprast, ka draudzei tomēr ir jābūt kaut kādā veidā kopā. Un tas, ka mēs no visas sirds varam ilgoties pēc draudzes kopības, tas ir skaistākais ieguvums no šī laika.

Droši vien katrs no mums pēdējo mēnešu laikā dzirdējis kādu no šiem atgādinājumiem – nenoliedziet savas bailes, esiet par visu pateicīgi, Dievs nav karantīnā. Kas jums bijis kā iedrošinājums?

A: Teikšu godīgi – neesmu šajā laikā izjutis bailes. Ir bijusi piesardzība un rēķināšanās ar situāciju, bet ne bailes.

S: Pirmajā nedēļā man uznāca divas reālas, neparastas, ļoti izteiktas baiļu lēkmes – nu tā, līdz asarām. Es ar abām savas ģimenes meitenēm biju tikko gājusi cauri ļoti grūtām gripas komplikācijām. Slimas bija meitenes, bet mammām Dievs ir piešķīris kaut kādu ļoti īpašu veidu, kā mēs cīnāmies par saviem bērniem. Jā, ar lūgšanu, un tikai caur lūgšanu un paļāvību. Un tā ir mūsu gara daļa. Bet dažreiz sievietes dvēsele, emocijas netiek līdzi garam. Tu vienlaikus zini, ka esi stipra Jēzū, bet apzinies arī savu nenormāli trauslo dvēseles daļu. Es vienkārši nobijos – ja viņas atkal saslims, tad tas būs ļoti, ļoti grūti. Man tādās situācijās palīdz apzināta ticības izvēle, kad lūgšanā saku: “Jēzu, Tavā vārdā es atsakos baidīties. Es izvēlos uzticēties Tavam prātam, Tavai apsardzībai pāri visam...”

Un par ko esat pateicīgi?

A: Mūsu novads ir palicis bez saslimušo statistikas, arī Latvijai kopumā Dievs ir bijis žēlastības pilns. Cilvēkos pamodies radošums – viena no Dieva īpašībām – izdomāt kaut kādu neparastāku risinājumu situācijām. Vismaz daļēji notika arī vērtību pārvērtēšana – lietas, kuras pirms laika likās pašsaprotamas, pēkšņi vairs tādas nebija.

S: Mūsu zeme tika pasargāta. Esmu pateicīga par internetu, jo tā tomēr bija iespēja kaut kādā veidā būt draudzes kopībā. Mēs ģimenē daudz mācījāmies attiecību jomā, kā ilgstoši sadzīvot tik tuvu kopā. Interesanti – “glaunās” drēbes vairs īsti nebija, kur izmantot. Un vēl –paldies, Jēzu – tas bija pavasaris!

Aivar, tu vairākkārt esi aicinājis šajā laikā vīriem apzināties savu lomu ģimenē arī kā garīgiem vadītājiem. Kā tas izpaužas jūsu mājās? Kādēļ tev bijis tik svarīgi to šajā laikā atgādināt?

A: Šī doma ir izaugusi no ilgstošas lūgšanas pēc darbiniekiem Dieva druvā. Bieži vien mācītājs dara un izdara daudz un gandrīz visu. Bet šajos apstākļos, kad draudze nevarēja tikties, ģimene tomēr varēja tikties. Šī ir iespēja vīriem uzņemties mazo šūniņu vadību. Izplatīju arī Bībeles lasījumus visai nedēļai draudzes vidū, lai būtu konkrēts pieturas punkts – vienalga, individuāli vai ģimenes lokā. Mūsu ģimenē tas nozīmē 30 minūtes katru vakaru – pārrunājam dienu, izlasām Bībeles tekstu, izsakām savas domas, pateicamies un aizlūdzam.

S: Es kaut kā ļoti spilgti sapratu, ka draudzes dzīvība šajā laikā ir vistiešākajā veidā atkarīga no mums katra.

Latvijai kopumā Dievs ir bijis žēlastības pilns.

Draudzes ārēju apgrūtinājumu laikā iekšēji mēdz kļūt stiprākas. Kādi ir jūsu novērojumi – vai tas tā ir arī šīs ārkārtas situācijas laikā?

A: Augļiem ir jānobriest, es nedomāju, ka šobrīd jau varētu izdarīt kādus secinājumus. To redzēsim pēc ilgāka laika.

S: Man šķiet, ka ir vismaz viena doma, kas šajās nedēļās ir izkristalizējusies – draudzes kopība tomēr ir svarīgs elements Kristus miesā. Īsu laiku mēs varam būt atšķirti, bet draudze tomēr pa īstam darbojas kopā.

Sandra, vai esi domājusi, ko teiksi saviem skolēniem, kad atkal satiksieties visi skolas klasē vai svētdienskolas nodarbībā?

S: Godīgi – es par to pašlaik vēl nedomāju. Šis laiks māca saprast, ka var būt situācija, kad vienā mirklī tu atrodies pavisam citur, nekā biji iepriekš. Sagaidīsim septembri, un tad jau redzēsim...

Aivar, kur un ko tu vēlētos spēlēt pirmajā klātienes koncertā? Un teikt draudzei klātienes dievkalpojumā?
A: Pirmais koncerts jau gandrīz ir noorganizēts, būšu kopā ar saviem orķestra kolēģiem. Būšu priecīgs par iespēju muzicēt atkal kopā.

Bībele runā par notikumiem vēsturē, kas ir skāruši gandrīz visu pasauli, lielus apgabalus – plūdi, Sodomas un Gomoras iznīcināšana, bads Jāzepa laikā. Mēs arī dzīvojam situācijā, kad kaut kas ir skāris visu pasauli. Visos šajos gadījumos – pat, ja tas ir nācis kā Dieva sods, Dievs ir iedevis glābšanas iespēju – Noasa škirstu, Coāras pilsētu vai Jāzepu, kurš sakrāja maizi. Bībele runā arī par pasaules beigu notikumiem, kas skars pilnīgi visus. Bet Jēzū mums ir sagatavots “glābšanas koridors”.

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija