Dzīvie akmeņi Līgatnē - intervija

Ja Līgatnē cilvēkiem pajautā, kur ir baptistu māja, norādes diezgan droši aizvedīs uz Spriņģu kalnu, kur dzīvo Silvija un Mārtiņš Rijnieki. Līgatnē viņi ir ienācēji. Uz šejieni Dievs viņus vadījis, un šeit viņi kalpo. Mācītājs Mārtiņš Rijnieks kalpo vietējā draudzē, viņš ir arī Garīdznieku brālības Vidzemes reģiona vadītājs. Viņam līdzās vienmēr uzticama sieva Silvija. Arī šajā sarunā.

Ziemassvētkos svinam brīnumaino veidu, kā Dievs atnāca pie cilvēkiem. Pa kādiem ceļiem Dievs ienāca jūsu dzīvēs, kādi bija jūsu sirds ceļi pie Viņa?

Silvija: Tas bija padomju laiks, un mums bērnībā nebija nekāda kristīga pieredze. Mēs abi mācījāmies vienā klasē Rīgas 6. vidusskolā. Atceros, ka reiz mamma, katoliete būdama, bija Ziemassvētkos paņēmusi mani līdzi uz misi, kas man kā bērnam bija īpašs piedzīvojums. Pēc tam skolā bija lielas pārrunas un strostēšana. Īpaši pārdzīvoju, uzzinot, ka baznīcā ejot tikai tumsoņi. Tad nu domāju – kā tā, visiem bērniem mammas kā mammas, bet mana mamma tumsone. Kā bērns, protams, uzticējos skolotājas viedoklim. Stāstīju par to arī mammai, viņa tikai noteica – paaugsies un tad tu sapratīsi.

Vēlāk man un Mārtiņam izveidojās ģimene – divi padomju cilvēki mēģināja dzīvot kopā. Tā arī dzīvojām padomju stilā. Nebija nekāda atskaites punkta, vērtības, uz kurām balstīties. Kad bija dusmas, pāri istabai varēja arī pārlidot kāds priekšmets. Būtībā dzīvojām kopā tikai bērnu dēļ, jo Mārtiņa princips bija – bērniem vajadzīgs tēvs, un tāpēc līdz viņu 18 gadu vecumam viņam jābūt kopā ar bērniem. Attiecības bija saspringtas un pienāca brīdis, kad sapratām, ka esam uz šķiršanās sliekšņa. Un tajā mirklī iejaucās Dievs.

Protams, savus bērnus vēlējos nosvētīt,
kurš gan vecāks nevēlas, lai viņu bērns būtu svētīts.

Izrādās, mana mamma, redzot mūsu ģimenes dzīvi, bija visu nesusi Dieva priekšā. Viņa nenāca ar savām pamācībām pie mums, bet gāja ar saviem lūgumiem pie Dieva. Rezultāts bija tāds, ka pēkšņi satikāmies ar ticīgiem cilvēkiem, kas parādīja, ka dzīvot var citādāk, kopā ar Dievu. Kaimiņiene mums uzdāvināja Bībeli un pastāstīja, ka baznīcā drīz būšot bērnu svētīšana. Turēt rokās Bībeli – tas tajā laikā bija īpaši. Protams, savus bērnus vēlējos nosvētīt, kurš gan vecāks nevēlas, lai viņu bērns būtu svētīts. Tā satikos ar toreizējo Siguldas draudzes mācītāju Agri Miķelsonu. Attiecības ģimenē bija nekādas, Mārtiņš bija aizņemts dažādos pasākumos – estrādes deju kolektīvā, tautas teātrī un citur, mēģinājumi, koncerti, visas brīvdienas aizņemtas. Kad aicināju arī viņu pievienoties uz dievkalpojumu, kur tiks svētīti mūsu bērni, viņš neredzēja iespēju pievienoties, jo arī tā svētdiena, protams, bija aizņemta. Tad nodomāju – būšu tur kā vientuļā mamma. Tas man galīgi nepatika, tādēļ izdomāju parunāt par to ar Dievu. Pienāca sestdiena, atskanēja telefona zvans un izrādījās, ka visi svētdienas plāni atceļas un tā diena ir brīva, Mārtiņš var nākt ar mums kopā uz baznīcu. Tā bija man pirmā atbilde no Dieva. Uzzinājis, ka Mārtiņš spēlē ģitāru, mācītājs Miķelsons palūdza palīdzēt, spēlējot līdzi kopdziesmām. Palīdzēt? Kāpēc gan ne? Mārtiņš vienmēr ir gatavs palīdzēt! Protams, esot baznīcā, dzirdi Dieva vārdu, satiecies ar cilvēkiem, tā arī pamazām sākās ceļš kopā ar Dievu. Starp citu, ģitāra joprojām tiek spēlēta. Aizbraucot sludināt uz draudzi, kur, izrādās, nav neviena, kas varētu vadīt kopdziedāšanu, Mārtiņš izņem ģitāru un skan dziesmas!

Mārtiņš: Pēc kāda laika pārcēlāmies uz Līgatni. Dievs mūs aizveda uz turieni. Siguldā dzīvojām 12 m² kopmītņu istabiņā kopā ar diviem bērniem. Līgatnē tikām pie trīs istabu dzīvokļa, kas tiem laikiem bija patiešām brīnums. Es biju ceļā, lai slēgtu derību ar Dievu, un Dievs svētīja un pakārtoja. Līgatnē tad vēl draudzes nebija, tā tika atjaunota vēlāk kā padomju laikā likvidētās Paltmales draudzes mantiniece. Šī draudze bija savākusi ziedojumus zemes pirkšanai un baznīcas celtniecībai, bet karš visu pārtrauca, cilvēki izklīda, kādi gan turpināja pulcēties pa mājām. Līdz mūsu dienām vēl saglabājusies naudas ziedojumu vākšanas burtnīca un Svētā Vakarēdiena biķeris, kas tika lietots Paltmales draudzē, kā arī ir savākta pabieza mape ar dažādiem dokumentiem un liecībām, kurās, es ticu, vēl atklāsim daudz interesantu lietu.

Šajā gadā LBDS draudzēs, iespējams, visbiežāk citētais pants bijis daļa no Jozua 24:15: “Es un mans nams, mēs kalposim Kungam!” Jūsu ģimene un jūsu mājas ir vienmēr bijušas atvērtas kalpošanai, bet pēdējā laikā tas noticis pavisam burtiski. Pastāstiet par to!

S: Šis pants mums bija aktuāls no pašiem ticības iesākumiem. Kad ienācām draudzē, mums bija trīs mazi bērni. Un nevienu brīdi nebija doma, ka vajadzētu kaut ko atlikt, vai varētu kaut ko nedarīt tāpēc, ka mums ir bērni un ģimene. Pasākumi, nometnes, Jāņu salidojumi, māsu nometnes –  visur piedalījāmies, arī tad, kad bija jau četri bērni. Tā tas ir gājis cauri laikam. Bērni vienmēr ir redzējuši, ka māja ir pilna ar cilvēkiem. Pašlaik mūsu jauniegādātais draudzes nams tiek remontēts. Ceram, ka varēsim Ziemassvētkus svinēt tur. Kamēr vēl notiek dažādi remontdarbi, draudzes lūgšanu vakari, Bībeles studijas un dievkalpojumi notiek mūsu mājās, jo iepriekšējās draudzes pulcēšanās telpas vajadzēja pārdot, lai varētu iegādāties namu, kurā ceram drīzumā būt.

M: Pateicība visiem, kas ziedojuši, palīdzējuši ar padomu, darbu, lai draudzes nams taptu. Īpašs paldies Kristoferam Aberam un arī daudzām LBDS draudzēm un individuālajiem ziedotājiem, kas atbalstījuši. Vieni paši mēs to nebūtu spējuši paveikt.

Iebraucot Līgatnē, šķiet, tā ir pavisam cita pasaule, tik atšķirīga no raksturīgās Latvijas ainavas. Kādu redzat Līgatnes draudzes vietu, nozīmi šajā īpašajā pilsētā?

S: Līgatne ir sadalīta divās daļās un vēsturiski abas pilsētas daļas ir karojušas savā starpā, augšējieši pret lejēniešiem un lejēnieši pret augšējiešiem. Cilvēki šeit dzīvojuši paaudžu paaudzēs. Dažreiz šķiet, ka viņi uzskata šo vietu par savu privātīpašumu un ienācēji netiek īpaši gaidīti. Uzsākot šeit darbu, nejutāmies īpaši pieņemti. Nu jau esam nodzīvojuši te tik ilgi, ka neesam vairs svešie, gribētos domāt, ka esam savējie.

Dievs ceļ ēku no dzīviem akmeņiem,
tas man šķiet daudz svarīgāk par to, kas notiek ar ēku –
betona vai akmens darinājumu. 

M: Draudzes lielākais balsts ir lūgšana. Lūgšanu vakari, kas regulāri ik pirmdienu notiek jau vairāk nekā divdesmit gadus, tie noteikti ir devuši kādus rezultātus. Esam pateicīgi arī par iespējām muzikālajā kalpošanā.

Nākotnes notikumus šobrīd grūti saprast. Ekonomika, cilvēku pārvietošanās, digitalizācija. Mēs ļoti priecātos, ja uz Līgatni pārceltos kāda jauna ģimene, kas varētu iesaistīties kalpošanā.

Draudzes nama remontdarbi paņēmuši daudz spēka, bet prieks, ka beidzot varēsim kaut daļu no nama lietot. Esam arī piedzīvojuši, ka celtniecība nav tikai jautājums par ēku, tas ir jautājums par cilvēkiem. Dievs ceļ ēku no dzīviem akmeņiem, tas man šķiet daudz svarīgāk par to, kas notiek ar ēku – betona vai akmens darinājumu. Mana vēlme ir, ka mēs kā draudze varam nonākt vienprātībā, vienotībā un kopīgā pielūgsmē. Draudzes būtība ir pielūgt Dievu.

S: Celtniecības process ir mīcījis draudzi un vedis mūs tuvāk šim mērķim. Sākotnēji viedokļi bija tik dažādi, sajutāmies kā Krilova fabulā, kur katrs velk vezumu uz savu pusi, tagad esam daudz vienotāki, esam mācījušies savu viedokli nelikt pāri visiem citiem.

Svētība ir Dieva žēlastība.
To nevar pats paņemt, uzlikt vai uzvilkt.
Svētība nāk, kad meklē Dievu.

M: Draudze ir atpazīstama vietējā sabiedrībā. Kad ieejam veikalā, pārdevēji apjautājas, kad tad kaut kas notiks, vai visi darbi padarīti? Vecāki priecājas sūtīt bērnus uz kristīgām nometnēm. Nometnes bijis ļoti īpašs mūsu kalpošanas veids, caur ko esam varējuši uzrunāt bērnus un jauniešus, tās veidojušas arī mūsu draudzi. Uz baznīcu var atnākt reizi nedēļā, un pārējā nedēļā nevienam nerādīties, bet pavisam cits stāsts veidojas, ja esat ilgāku laiku kopā visas dienas garumā, berzējaties cits ar citu, kā tas notiek, organizējot un vadot nometnes.

Šajā laikā īpaši vēlos aicināt draudzi uz personīgām attiecībām ar Dievu. Nedomāt tik daudz par kvantitāti kā par kvalitāti.

Nākamā gada tēma LBDS kalendārā ir svētība. Kā jūs “iztulkotu” šo vārdu?

M: Svētība ir Dieva žēlastība. To nevar pats paņemt, uzlikt vai uzvilkt. Svētība nāk, kad meklē Dievu. Cilvēkiem grūti to dažkārt saprast. Saka, ka naudu caurā makā neber. Esmu sastapis cilvēkus, kas cīnās, ir kredīti, parādi. Svētība ir, ka tev ir diezgan, ka tev ir miers un prieks, neskatoties uz to, kas apkārt notiek. Ja Dieva Gars ir ar tevi, tad esi svētīgs. Svētīgi ir Dievam kalpot! Svētība ir, ka viss labi izdodas, Dievs kārto.

S: Mammas svētība ir atnākusi uz mūsu ģimeni. To esam piedzīvojuši mēs, to redzam mūsu četros bērnos un viņu ģimenēs.