Dievs smaida - intervija

Kā Latvijas armijas virskapelāns Elmārs Pļaviņš pabijis pasaules “karstajos punktos”, kur karsti ir ne vien politiskajā ziņā, bet augstu temperatūru rāda arī termometru stabiņi. Tādēļ par šovasar Latvijā piedīvoto karstumu viņš nesūdzās. Intervija ar Elmāru Pļaviņus sarunāta 10:00. Tā arī tā sākas – minūti minūtē. “Armija iemāca, ka ir lietas, kuras nokavēt nedrīkst.” Darba pienākumi tagad pamainījušies, bet dedzīgums darbā un kalpošanā tas pats – gan strādājot Aizsardzības ministrijā, gan kalpojot Rīgas Golgātas draudzē, gan domājot par jaunas draudzes dibināšanu Ikšķilē.

Piecpadsmit gadi kā virskapelānam. Kā līdz tam nokļuvāt? Vai armija bija jau bērnības sapnis vai arī negaidīts pavērsiens?

Jā, 23. novembrī būtu piecpadsmit gadi Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāna amatā. Biju jau sācis plānot pateicības dievkalpojumu, aizrunāt telpas. Bet – armija ir armija. Komandieris nāk ar lēmumu un tam ir jāpakļaujas. Piecpadsmit gadi - tas tiešām ir ilgs laiks. Esmu ceturtais virskapelāns atjaunotajā Latvijas armijā. Pirms manis bija Agris Iesalnieks, Raimonds Locs un Atis Vaickovskis. Savus amata pienākumus tagad esmu nodevis virskapelānei Esterei Tumovičai. Armijā notiek rotācija, un tas ir labi. Domāju, arī mācītājiem ir reizēm labi pamainīties, jo tad ir jauni izaicinājums, jauns redzējums. Protams, katra situācija jāizvērtē individuāli. Ir arī mācītāji, kas ilgstoši ļoti labi kalpo vienā draudzē.

Kad sēžu bruņu tranportierī un visapkārt svilpj lodes, varu būt mierīgs, jo ticu, ka, ja Dievs mani tur ir ielicis, tad Viņš arī no tā izvedīs.

Bet, runājot par to, kā nokļuvu armijā, jāsaka, ka, atgriežoties no dienesta padomju armijā, teicu sev, ka nekad, nekad vairs armijā neiešu. Tā man bija slikta pieredze. Pateicoties savam raksturam, es tur izdzīvoju, bet tas tiešām bija tādā izdzīvošanas režīmā. Mans sapnis jau kopš 4. klases bija kļūt par mašīnista palīgu. Uz skolu Ogrē, kur mācījos, atbrauca grupa no Mežaparka, kur tajā laikā bija bērnu dzelzceļš . Kopš tā laika ar šo ideju “saslimu”, un visi mani sacerējumi bija par to, ka būšu mašīnista palīgs. Par tādu arī kļuvu, un pat pusotru gadu nostrādāju šajā amatā. Pēc armijas vēlējos šo darbu turpināt. Bet tad nāca kāds negaidīts pavērsiens. Mans draugs Edmunds Grīnbergs, Aijas Grīnbergas vīrs, kurš nu jau pirms vairākiem gadiem aizgāja Mūžībā, kļuva ticīgs. Viņš un viņa ģimene gāja uz baznīcu, aicināja mani līdzi, un es 22 gadu vecumā kļuvu par kristieti. Tas pavērsa man pavisam jaunu skatījumu uz dzīvi. Sapratu, ka vēlos pasludināt Evaņģēliju jauniem cilvēkiem, un īpaši “cilvēkiem ar raksturu”. Sāku sludināt reketieriem. Tajā laikā bija bandas Salaspilī un Ogrē, ieguldīju viņos. 1997. gadā absolvēju Teoloģijas semināru. Dibināju draudzi Skrīveros un meklēju darbu, ko varētu darīt paralēli darbam draudzē. Tolaik virskapelāns bija Raimonds Locs un viņš aicināja mani strādāt Sužu izlūkdienesta bataljonā. No tā laika arī sākās mans darbs armijā. Vienu gadu gan darbu armijā pārtraucu, bet turpināju turp doties kā brīvprātīgais. Toreiz sievas novērojumi un pamudinājums  mani atveda atpakaļ uz armiju; viņa redzēja, ka tā ir mana vieta, nevaru bez tās. 2006. gada novembrī toreizējais Latvijas NBS komandiers Juris Maklakovs uzticēja man virskapelāna darbu. Tā nu šie piecpadsmit gadi pagājuši. Gluži kā teicienā “izstāsti Dievam savus plānus, un tad Viņš par tiem pasmaidīs.”

Šo gadu laikā varējām būt lepni, ka Latvijas armijas garīgā dzīve ir mūsu, LBDS mācītāja pārraudzībā. Būt Kristus armijā un Latvijas armijā – vai tas vienmēr bijis viegli savienojams?

Ir lietas, kuras var likt kopā. “Savienojams” varbūt nebūs pareizais uzsvars. Apustulis Pāvils, runājot par Debesu valstību, min, ka, esot armijā, nepinas ar laicīgām lietām. Ja esi kaut ko apņēmies, tad tajā ir jāieguldās. Armija prasa ļoti daudz – veselību, laiku prom no ģimenes. Arī Kristus armijā bez ieguldīšanās un sevis pilnīgas atdošanas nevari tikt svētīts. Jo, ja neesi pilnībā iekšā, drīz vien vari būt ārā. Protams, jāskatās, lai komandieris vai kāds cits nekļūtu par elku, tas ir viens no kristiešu izaicinājumiem armijā. Ir arī citi – ieroču lietošana, spēka struktūras, dažādi ētiski jautājumi. Mums, kristiešiem, pirmais ir – Tev būs to Kungu, savu Dievu mīlēt no visas savas sirds, prāta un dvēseles. Un tad arī armija var būt kristieša aicinājums. Kā, piemēram, stāstā par adventistu mediķi  Mela Gibsona filmā "Kauja par Heksoridžu", kurš atteicās lietot ieročus, bet kļuva par varoni 2. Pasaules kara cīņās pret Japānu, jo izglāba no gūsta, palīdzēja ievainotajiem un aizlūdza par daudziem.

Kapelāniem Latvijā šis jautājums personīgi nav tik aktuāls, jo viņi ieročus nenēsā. Bet kurus no Dieva ieročiem esat visvairāk novērtējis šajā laikā, piedzīvojis, ka tie patiešām strādā?

Jā, Latvijas armijā kapelāni ieročus nenēsā, bet citās valstīs arī kapelāni ir apbruņoti. Domājot par Dieva ieročiem, pirmais ir lūgšana. Saruna ar Dievu vienmēr strādā. Pat lielākie ienaidnieki, pretinieki, kas “vilkuši uz zoba”, par kuriem nezini, kā viņiem atbilidēt, kā pastāvēt – lūgšana par šo cilvēku viņu uzrunā, pārvērš, un reizēm lielākie ienaidnieki kļūst par labākajiem draugiem. Otrs ierocis – Dieva Vārds, ļoti efektīvs ierocis.

Saruna ar Dievu vienmēr strādā.

Atceros kādu karavīru ar ļoti strauju raksturu, viņš gāja cauri kādām dzīves grūtībām. Man sirdī bija vēlme uzdāvināt viņam Jauno Derību. Pēc desmit gadiem viņš mani uzmeklēja un teica, ka tā viņam daudz palīdzējusi, pateicoties tur lasītajam, viņš bija atgriezies pie Dieva. Varēju aizlūgt par viņu un iedrošināt turpmākajam ceļam. Trešais ierocis ir ticība. Ir lietas, kuras neredzam. Nezinu, kas notiks ar mani, kas notiks ar karavīriem, bet ir ticība, ka Dievs izvedīs, ka Dievs sargās, svētīs. Kad sēžu bruņu tranportierī un visapkārt svilpj lodes, varu būt mierīgs, jo ticu, ka, ja Dievs mani tur ir ielicis, tad Viņš arī no tā izvedīs. Un tad miers, ko Dievs dod caur ticību, pāriet arī uz karavīriem.

Informācijā par kapelāna dienestu lasāms, ka “Kapelāns konfrontē un iedvesmo karavīrus attiecībā uz vērtībām un standartiem, ko katram jācenšas ievērot.” Tas ir ļoti augsts uzdevums, īpaši laikā, kad vērtības un standarti kļuvuši ļoti nestabili un mainīgi.

Jā, tas ir kristiešu kapelānu uzdevums. Paldies Dievam, mūsu armijā kapelāni ir tikai kristieši, citu valstu armijās kapelāni var būt arī no citām reliģijām. Tas vienmēr būs izaicinājums arī pašiem kapelāniem – stāvēt uz pareiza pamata. Ne velti Dieva vārds saka – kas stāv, lai pielūko, ka nekrīt. Karavīri ļoti tieši skatās uz lietām. Ja nevaram būt viņu priekšā atklāti, tad kā lai konfrontējam, runājot par vērtībām? Par ģimeni, vīra un sievas attiecībām, par attieksmi pret bērniem, uzticību līdz mūža galam, par vērtībām, kas saistās ar ticību, patriotisko audzināšanu. Kāpēc, piemēram, cilvēkam, kurš apguvis latviešu valodu, bet mājās runā citā valodā, aizstāvēt Latvijas intereses? Armijā ieliek stingtus pamatus – iemīlēt savu dzimteni, vērtības, ģimeni. Armijā īpaši izjūt to, cik viss iepriekš minētais ir vērtīgs, jo vienu dienu tā visa var arī nebūt.

Armijā ieliek stingtus pamatus – iemīlēt savu dzimteni, vērtības, ģimeni.

Redzam, kā Jēzus Kristus konfrontēja farizējus un tā laika iesūnojušos reliģiskos vadītājus, kuru vārdi un darbi nesakrita. Par sabatu, došanu ķiezaram un Dievam, kas katram pienākas, par to, lai pirmais akmeni met tas, kas bez grēka. Karavīri mēdz izaicināt ar dažādiem jautājumiem. Nesen pie manis bija atnācis kāds jauns kapelāns, lai lūgtu palīdzību, kā atbildēt uz karavīru jautājumiem, kurus minot viņš pats sarka un bālēja. Tā kā mums jābūt gataviem pastāvēt par Kristu!

Jūs kā kapelāns esat bijis arī tuvu karavīriem un viņu ģimenēm vissmagākajos dzīves brīžos. Bet ne mazums ir to, ka izvēlas jūs kā savu mācītāju arī priecīgos brižos – laulībās, aizlūdzot par bērniem. Statistika rāda, ka apmēram trešdaļa no LBDS garīdznieku laulātajiem pāriem par savu mācītāju izvēlējušies jūs. Kas ir šī uzticības pamatā?

Grūti pateikt. Vēl vakar pēc darba Aizsardzības ministrijā man bija sarunas ar vairākiem pāriem no armijas, kurus gatavojos iestūrēt laulības ostā. Viņiem patīk tā vienkāršība, ar kādu es uzrunāju, dažriez humors. Nespiežu nevienu kļūt par baptistu draudzes locekli. Runāju, ka viņiem jāveido savstarpējas attiecības, un vienmēr uzsveru, ka bez Dieva viņu laulība nebūs stipra. Dažreiz man izdodas vairāk pastāstīt par Dievu, kurš atklājis sevi caur Jēzu Kristu, citreiz  tas ir tikai tāds sākums un cilvēki vēlāk sāk nākt uz draudzi. Daži izvēlas citas draudzes, un arī par to es priecājos.

Man ir šī dāvana – būt kopā ar cilvēkiem, saprast viņus, aizlūgt, uzrunāt viņus par Dieva mīlestību un vērtībām, ja nepieciešams, arī konfrontēt.

Reklāmu nelieku. Viens pāris pasaka citiem. Un tā viņi atnāk pie manis. Katram jāizmanto tās dāvanas, ko Dievs devis. Man ir šī dāvana – būt kopā ar cilvēkiem, saprast viņus, aizlūgt, uzrunāt viņus par Dieva mīlestību un vērtībām, ja nepieciešams, arī konfrontēt.

Blakus vārdam Elmārs Pļaviņš tagad rakstīts - vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos. Ko tas nozīmē jūsu ikdienā?

Vēl pat īsti nezinu (smejas), darbs šajā amatā ir tikai sācies. Starptautiski tas pašlaik visvairāk saistīts ar Ukrainu. Iepriekš iegūtās zināšanas un man dotās Dieva dāvanas tagad varu likt lietā, palīdzot citu valstu kapelānu dienestiem. Sadarbība ar armijas vadību, došanās garākās un īsākās misijās kopā ar mūsu karavīriem pasaules “karstajos punktos”, tas viss tagad noderēs, lai sniegtu padomu citiem. Latvijā tā būs sadarbība ar kristīgo konfesiju bīskapiem un vadītājiem, sadarbības projekti ar Aizsardzības ministriju, sociālie projekti Latvijas novados. Arī darbs pie kapelānu dienesta stratēģijas pilnveidošanas, pieredzes apmaiņa ar kapelānu dienestiem citās valstīs. Strādāšu pie tā, lai kapelānu dienesta izvirzītās vērtības un standarti reāli iemiesotos dzīvē un aizsniegtu karavīrus. Tā kā priekšā jauni izaicinājumi un daudz darba.

Visus gadus, esot virskapelāns, esat arī kalpojis draudzēs – Ogres Trīsvienības un vēlāk Rīgas Golgātas draudzē. Jau vairākus gadus jūsu sirdī ir arī Ikšķile un jaunas draudzes veidošana tur. Kāpēc tieši Ikšķile?

Tas ir veidojies ļoti dabiski. Jā, paralēli darbam armijā esmu vienmēr kalpojis arī kādā draudzē. Jau pašā sākumā, esot kapelānam Sužu bataljonā, tas netraucēja man dibināt draudzi Skrīveros un kalpot tur. Vēlāk mani aicināja Ogres Trīsvienības draudze, tad Golgātas draudze. Tagad jau divus gadus dzīvoju Ikšķilē, kur esmu uzbūvējis māju. Tā kā dzīvoju tur, tad pavisam dabīgi, ka man interesē arī cilvēki, kas ir ap mani. Tāpēc jau vismaz trīs gadus par Ikšķili ir domāts un lūgts. Tagad jau izveidojušās dažas iestrādes. Mums ir mazā grupa, apmēram 20 cilvēki, kas domā par draudzi Ikšķilē, ir vairāki kristieši Ikšķilē un tās tuvumā, kas vēlētos pievienoties.  Mājas ir vieta, par kuru tu rūpējies. Un tādēļ man rūp Ikšķile.

Vēl vismaz gadu būšu Golgātas draudzē, bet esam jau runājuši, ka būs nepieciešama rotācija. Jaunu draudzi veidot, iespējams, ir izaicinošāk nekā kalpot draudzē, kur jau ir kādas iestrādes, tradīcijas, kuras turpināt. Golgātas draudze man ir ļoti nozīmīga, turpināšu darbu šeit. Pašlaik veiojam jaunu komandu, turpināsim augt.

 

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija

Foto: Gatis Dieziņš, Armīns Janiks / Aizsardzības ministrija