Dieva uzdevums un vecāku atbildība - oktobris 2022

Rūpes par bērniem un to audzināšana vienmēr bijusi vecāku atbildība. Lai arī dažādos laikos ir bijuši centieni to pārņemt kādai varai, ideoloģijai vai arī ir mēģināts šo atbildību deleģēt kādiem profesionāļiem, tomēr saskaņā ar Bībeli, primārā atbildība gulstas uz tēti un mammu. Citi var palīdzēt, dot atbalstu, bet ir kaut kas īpašs, ko Dievs ir paredzējis bērniem dot caur viņu vecākiem.

Bībeles mācība iekļauj abu vecāku ieguldījumu bērnu dzīvē. Lai cik viens no vecākiem vēlētos kādā brīdī savu atbildības daļu novelt uz otru, tas ilgtermiņā nesīs plaisu viņu pašu starpā un arī audzināšanā. Protams, abi vienādu laiku nepavadīs ar bērniem un nemācīs bērnus vienādi. Bērnu audzināšanas laikā notiekošā pašu vecāku “pierīvēšanās” ir neizbēgama un, savstarpēji novērtēta, arī svētīga pašiem vecākiem. Lai cik atšķirīgas lietas katrs no vecākiem iedod bērniem, tas nav jautājums par katra  unikālo solo pienesumu, bet par pienesumu, kur kontekstu netieši veido otrais no vecākiem.

Tēva un Mātes dienas svinēšana Latvijā ir veids, kā akcentēt katra vecāka individuālo pienesumu ģimenē. Kaut kur jau tam ir sava vieta, īpaši, ja kāda no lomām tikusi nonivelēta. Taču vienmēr jāatceras, ka Bībeles pasaules uzskats ir tas, ka abi vecāki dod savu ieguldījumu ģimenē, bērnu audzināšanā un dzīvē, īpaši nedalot to lomās.

“...tie nav vairs divi, bet viena miesa.” (Marka 10:6-9) Dievs viņus ir padarījis par pārāk vienotiem, lai viņi paši dalītos, vai ļautu bērniem to darīt, vai, vēl ļaunāk, ļautu kādiem no ārpuses to diktēt.

“Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā. Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva.” (1. Korintiešiem 11:11-12) Jo vienotāki un viens otru atbalstoši viņi ir savu bērnu audzināšanā, jo labāks būs iznākums.

Dievs ir uzticējies vecākiem, lai cik nepilnīgi viņi būtu, dot audzināšanai saturu.

Viena no svarīgajām lietām, pirms vecāki iegulda savos bērnos, ir atzīt un praktizēt savstarpēju garīgo modrību, Efeziešiem 5:21: “Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.” Pirms Pāvils runā par sievas pakļaušanos savam vīram un vīra mīlestību uz savu sievu, viņš māca pakļauties cits citam (grieķu valodas oriģinālā tiešām ir vārds “pakļauties”). Liekot Kristu par savu augstāko autoritāti, ir jāieklausās vienam otrā, lai pakļautos tam, kura viedoklis kādā konkrētā jautājumā ir balstīts Kristus mācībā.

Vecāku ieguldījums bērnos ir nepilnīgs. Dievs ir uzticējies vecākiem, lai cik nepilnīgi viņi būtu, dot audzināšanai saturu. Protams, gudri vecāki ņems vērā arī vecvecāku un citu cilvēku labos padomus. Ir jābūt gataviem mācīties. Bet vecāki kļūdīsies. Dažreiz viņi paši to sapratīs, citreiz viņiem uz to norādīs bērni. Vēstulē ebrejiem 12:10a par tēviem sacīts: “Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam …” Tas nozīmē, ka viņi mācīja, cik labi vien spēja, kaut arī nepilnīgi.

Ticīgs cilvēks savu nespēju un nepilnības uztic Dievam: viņš vai viņa lūdz par sevi, nožēlo savus grēkus un aizlūdz par saviem bērniem. Bez Dieva žēlastības mēs nespējam nekā. Lai kāda būtu izgāšanās, lai cik liels būtu pagurums, paklausot Dieva pavēlei audzināt savus bērnus, Dievs dod arī savu svētību.

Vecākiem mācīt un  bērniem mācīties liek Dievs. Vecākiem mācības avots ir Dievs. Bērniem ir jāklausa vecākiem. Vecāku ziņā ir pārredzēt to, kādas svētības seko paklausībai, jo bērns to var vēl nesaprast. Bērnam nav jānodarbina sevi ar to, “kā tas beigsies”. Tas ir vecāku ziņā. Šī Salamana pamācību panta konteksts runā par turpinošu tēva un mātes mācību līdzi nēsāšanu, jo tas, ko viņi māca, nav vienai reizei, bet visai dzīvei. Salamans arī saka, ka vecāku mācība ir it kā dzīva: tā vada, sargā un runā.

“Glabā, dēls, ko tēvs tev pavēl, neatmet to, ko māte tev māca.” Tie ir vārdi, kas jāievēro gan vecākiem, gan bērniem.

Mārtiņš Balodis
LBDS mācītājs