Dažādi un vienoti - intervija

Rutes un Kārļa Kārkliņu rūpes ir ģimene – gan mazā, gan lielā draudzes ģimene. Dažādas paaudzes, dažādas pieredzes, bet viens Dievs un personiska ticība, kuras viena no izpausmēm – nebūt vienaldzīgiem. Par to intervijā, kas bija ieplānota vēl pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas, domājot par tuvojošos LBDS Kongresu un tā virstēmu.

Saka, ka Dievam mazbērnu nav, katram pašam jākļūst par Viņa bērnu. Rute, tu Dievu esi iepazinusi jau kopš agras bērnības, Kārlim tas noticis nedaudz vēlāk. Kā vērtējat šīs dažādās pieredzes?

Kārlis: Šīs dažādās pieredzes bagātina mūsu ticības dzīvi, jo varam uz Dievu paskatīties no dažādiem skatu punktiem. Es ļoti novērtēju tās svētības, ko Dievs devis, ļaujot Rutei uzaugt patiesi ticīgā ģimenē. Tas Rutei aiztaupījis ne mazums rūpju. Es savukārt savos pusaudžu gados paspēju diezgan daudz muļķību sastrādāt, par kurām tagad nekādu lepnumu neizjūtu. Savā ziņā es ieguvu dzīves pieredzi un citu skatījumu, bet piedzīvoju arī sāpes, sagrozītas vērtības un identitātes meklējumus. Varbūt tas reizēm palīdz saprast labāk tos, kas piepildījumu meklē citur, nevis Dievā.

Rute: Šķiet, ka viens no lielākajiem ieguvumiem, uzaugot kristiešu ģimenē – es nekad neesmu šaubījusies, ka pasaule ir mērķtiecīgi radīta. Ka laikam ir virzība, ka dzīves mērķis ir kas lielāks par izdzīvošanu. Tomēr personīgas ticības satveršana, nevis ģimenes ticības pārmantošana, ir bijis garš un izkliedēts ceļš. Ceļš, kuru vēl eju. Tādā ziņā Kārlis, atskatoties uz pagātni, var skaidrāk nošķirt dzīvi “pirms Kristus” un dzīvi “pēc Kristus”. Atšķirīgā pieredze palīdz mums pieņemt gan sevī, gan citos dažādos ticības tempus un ritmus.

Kā jūs savus bērnus iepazīstināt ar Kristu?

K: Dažādos dzīves brīžos rodas situācijas, kurās ir iespēja norādīt uz Dievu. Cenšamies šīs situācijas izmantot. Piemēram, šķirojot atkritumus, mācām bērniem par atbildību pārvaldīt zemi, kuru Dievs uzticējis cilvēkiem. Kad bērni nodara viens otram pāri, cenšamies runāt par to, cik svarīgi ir piedot, jo Dievs mums ir piedevis, kā arī cenšamies paši lūgt piedošanu un dāvāt to citiem. Tāpat arī kopā ar bērniem lasām dažādas grāmatas un stāstus no Bībeles. Bībeles varoņu pasaule viņiem nav sveša. Vakaros pirms gulētiešanas pastāstām viens otram, par ko esam Dievam pateicīgi, un kopīgi lūdzam.

R: Cenšamies palīdzēt bērniem iepazīt Dieva sirdi – Viņa mīlestību, pacietību, piedošanu, taisnīgumu, rūpes – ļoti praktiskas īpašības, kuras arī mēs varam parādīt pret citiem. Cenšamies atgādināt mērķi, kādēļ esam pasaulē – lai darītu pasaulei labu, rūpētos par to. Arī esot dabā, nebeidzam brīnīties, cik Dievs visu pārdomāti izplānojis, cik skaisti veidojis. Šķiet, ka tieši bērnu ienākšana mūsu ģimenē likusi arī man dziļāk lūkoties uz to, kam ticu un kāpēc ticu. Jo tā ir liela atbildība – mācīt bērnu. Mēģinu piedomāt, lai bērniem netiek samudžināts prāts. Lai ir kādas dažas pamatlietas, ko viņi satver. Un, ja rodas jautājumi, tad kopīgi meklējam uz tiem atbildes.

Ticība ir personiska, bet tā nav personīga. Attiecības ar Dievu nevar privatizēt un nodalīt no attiecībām ar draudzi.

Kārli, tu savu kalpošanu uzsāki kā jauniešu darba vadītājs Vīlandes draudzē. Tagad esi divu bērnu tētis un mācītājs draudzē “Mājvieta”, kurā ir dažādas paaudzes. Vai tas tev licis ieraudzīt draudzi citādi?

K: Arvien vairāk ieraugu, ka mana ticība nav tikai mana. Dievs jau no pasaules radīšanas aktīvi darbojas cilvēku dzīvēs, un mēs stāvam uz šo cilvēku pleciem. Gan tiem, kas mācījušies caur grūtībām un lielām kļūdām, gan arī tiem, kuriem šī pieredze vēl tikai priekšā, un viņu jaunības maksimālisms dzen uz priekšu ne tikai viņus pašus, bet arī citus apkārtējos. Jēzus teica, ka augstākais bauslis ir mīlēt Dievu un mīlēt cilvēkus. Nav iespējams šīs lietas atdalīt. Ticība ir personiska, bet tā nav personīga. Attiecības ar Dievu nevar privatizēt un nodalīt no attiecībām ar draudzi. Mana ticība ietekmē draudzi un cilvēkus man apkārt, gluži tāpat, kā viņu ticība ietekmē mani. 

Draudzes "Mājvieta" nometnes dalībnieki nometņu vietā "Ganības" 2019. gada vasarā.

Bērna priekam, jaunības enerģijai un nobrieduša cilvēka dzīvesgudrībai – tam visam ir vieta draudzē. Kā lai tas viss satiekas un sadarbojas tā, ka nevis velk katrs uz savu pusi, bet kopā piepilda draudzes uzdevumu?

R: Mūsu draudzes nosaukums “Mājvieta” savā ziņā ietver daļu no mūsu draudzes misijas – būt kā mājām, kā ģimenei. Ja ģimeni kopā sien mīlestība, tad ir tikai dabīgi turēties kopā. Pat tad, ja ir pilnīgi dažāds skatījums uz lietām, kā jau dažādās paaudzēs tas ir likumsakarīgi. Mēs cenšamies viens otru iepazīt, dalīties ar dzīvesstāstiem. Ir grūti dusmoties vai novērsties no kāda, ja personīgi zini, kam šis cilvēks ir savā dzīvē gājis cauri.
Man šķiet, ka draudze ir tāds cilvēka sirds un prāta izmēra staipīšanas mehānisms, te mēs trenējamies savas sirdis un prātus paplest plašākus un dziļākus. Jo cilvēkus, kas nāk uz draudzi, mēs neizvēlamies. Te vienkopus pulcējas cilvēki ar ārkārtīgi dažādām interesēm, pieredzēm, uzskatiem. Dažkārt nav viegli. Ir jāiekož mēlē, jāpaklusē.

K: Vienmēr jau būs tā, ka katrs nedaudz vilks uz savu pusi. Tādā veidā arī to līdzsvaru var iegūt. Reizēm nepieciešams šur tur “palaist grāvī”, lai patiesi novērtētu to līdzsvaru un atgrieztos pie tā, bet tāds pilnīgs miera jeb perfekta līdzsvara stāvoklis – nezinu, vai ir iespējams. Svarīgi, lai katrs mācētu savu viedokli pamatot. Nevis tikai “man patīk šis”, “tā vienmēr ir bijis”, vai gluži pretēji – “mūsdienās visi dara tā”, bet gan pamatot, kā tas darbojas draudzes labā un kāpēc tas ir svarīgi. Ja mēs sadzirdam viens otra pamatojumu un motivāciju, tad ir vieglāk mīlēt vienam otru. Un kad mēs mīlam viens otru, tad ir vieglāk izteikt savas domas un vieglāk arī piekāpties, ja tas nepieciešams. Bērni, visticamāk, savu viedokli argumentēti nepamatos, jāmācās to sadzirdēt un saredzēt.

Draudze ir tāds cilvēka sirds un prāta izmēra staipīšanas mehānisms, te mēs trenējamies savas sirdis un prātus paplest plašākus un dziļākus.

Aprīlī mūsu kalendāros ir Dāvida lūgšana: “Sargi mani, Dievs!” Savukārt maijā esam aicināti apliecināt kopā ar Dāvidu – “Tevi es meklēju, Dievs.” No kā jūs vēlētos būt pasargāti? Un kur šodien Dievs atrodams?

R: Vēlos būt pasargāta no vienaldzības. No vienaldzības pievērst uzmanību savai attieksmei, no slinkuma piedomāt, pavaicāt, palīdzēt, no vienaldzības kopt savas attiecības ar Dievu. Un galu galā, no vienaldzības uztraukties par to, ka esmu vienaldzīga. No tik dziļas ieslīgšanas savā mazajā pasaulītē, ka kopējā bilde kļūst mazsvarīga.

K: Ir sāpīgi redzēt, ka cilvēkiem ir vienalga par savu ticības dzīvi vai kādiem citiem svarīgiem jautājumiem. Un reizēm, satiekoties ar tādu lielu gūzmu problēmu, arī man gribas pateikt: “Man vienalga! Nav mans pienākums šo problēmu risināt.” Bet es negribu, lai man ir vienalga. No tā es gribu būt pasargāts.
Kur šodien ir atrodams Dievs? Dievs ir atrodams visur! Bet tāpēc, ka Viņš atrodams visur, mums Viņu arvien grūtāk atrast. Līdzīgi kā sociālo tīklu laikmetā mēs kļūstam arvien atsvešinātāki. Tāpēc man gribas teikt, ka Dievs atrodams neierastajā. Ja ikdiena paiet steigā un darbos, tad Dievs atrodams mierā un klusumā. Ja ikdienu pavadām komfortā, tad Dievs jāmeklē izaicinājumos un grūtībās. Es ceru, ka šis ārkārtas stāvoklis mums palīdzēs visiem atrast Dievu, jo tas satricina mūsu ierasto lietu kārtību un liek mums vēlreiz pārvērtēt visu, pie kā esam pieraduši.

Sagatavoja
“Baptistu Vēstnesis” redkolēģija