Cerības pamats - augusts 2023

Mēs varam daudz, ja tikai no sirds vēlamies – tā nesen dzirdēju kādu sakām. Augustā izvēlētais pants LBDS kalendārā atgādina ko citu: “Svētīgi tie cilvēki, kas savu cerību liek uz To Kungu” (Psalmi 40:5a). Uz ko es šodien lieku savu cerību? Kas ir manas cerības pamats?

Cerība liek izvērtēt savas spējas iepretim tam, ko mūsu dzīvē spēj paveikt Dievs. Mēs katrs esam ierauti šajā dzīves skrējienā, kurā mums ir sajūta, ka ir jābūt stipriem, izturīgiem, gudrības piepildītiem, citiem vārdiem sakot, jādzīvo neatslābstot. Raksti mūs iedrošina savu cerību likt uz Kungu Jēzu Kristu, jo tāds ir svētīgs cilvēks. Šķiet, šodienas kultūrā būtu daudz vieglāk atbildēt, kas ir veiksmīgs cilvēks, –  kuram ir veiksmīga karjera, sasniegti un piepildīti dzīves mērķi... Vārds “svētīgs” liek nodefinēt citas prioritātes, pārcilāt savus vērtību kritērijus. “Svētīgs” ir pasvešs jēdziens pasaulei, bet labi zināms mums, Tā Kunga bērniem. Vai mana cerība šodien ir mans Kungs? Es ticu, ka uz šo jautājumu atbildes var rast tajā brīdī, kad esam gatavi sev atbildēt uz tādiem sirdi mainošiem jautājumiem kā, piemēram, vai es mācos savā dzīvē Kungu Jēzu likt pirmajā vietā, vai tas man šodien ir svarīgi? Iespējams, ka patiesība ir tāda, ka šobrīd man Viņu tā īsti nemaz nevajag, jo daudz ko spēju pats paveikt savā dzīvē, spēka vēl daudz, ideju arī netrūkst. Esmu personīgi piedzīvojis dažādus dvēseles stāvokļus. Ir bijusi sajūta, ka dzīve “rullē”, viss notiek, daudzas lietas sekmējas, paveras jaunas iespējas dzīvot labāk, drošāk, aizrautīgāk. Šādos dzīves posmos mans sauciens pēc Kunga ir bijis ļoti formāls un pakluss, jo biju iedomājies, ka tā ir pareizi un tā vajag, jo esmu Dieva bērns, kristietis, kurš katru svētdienu atrodas baznīcā, un saukt uz Dievu īsti nebija vajadzības. Esmu piedzīvojis arī dvēseles bada laikus, kad, šķiet, zeme pazūd zem kājām, nav nekā no tā, lai teiktu, ka esmu stiprs, jauns, varu daudz, ir idejas un veiksme. Tomēr pēc kāda laika sapratu, ka tieši tie ir bijuši paši svētīgākie, audzinošākie posmi manā dzīvē. Kāpēc? Es biju atradis pašu svarīgāko, to, ko acīmredzot šajā straujajā dzīves ritmā biju palaidis garām, svētīga cilvēka identitāti - Kungu Jēzu Kristu. Tikai vēlāk es apzinājos, ka “likt savu cerību uz Kungu” nenozīmē ignorēt ikdienas vajadzības, bet gan ikdienas vajadzībām neļaut ignorēt Kunga varenību.

Mēs katrs esam ceļā, katrs savā ceļā. Ceļš, uz kura šodien atrodies tu, ir vai nu tevis kontrolēts un pārvaldīts, vai arī ceļš, kura navigators ir pats Kungs Jēzus Kristus. Mēs katrs varam pretendēt dzīvē uz šo statusu – “svētīgs cilvēks”, ja vien mācāmies savā ikdienā atsacīties no savas varenības un ietekmes. Kāda šodien izskatās Tava cerība Kungā? Jāņa evaņģēlijā 3:30 lasām: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Cerībai labvēlīga augsne ir cilvēka varenības un ietekmes zudums. Caur dzīves un dvēseles krīzēm mēs nonākam pie šīs patiesības, kura nereti mūs kādā dzīves posmā ir plosījusi, proti, manī kaut kam ir jānomirst, lai Kungs taptu redzams. Cerība liek kļūt lielam manam Glābējām. Liec savu cerību uz savu Kungu, tad mēs būsim svētīgi Viņa ļaudis.

Cauri mūsu dzīves pieredzei, kura, iespējams, ir nesusi līdzi maldīgo priekšstatu, ka mums ir jābūt stipriem, bez mums šai dzīvē nekas nenotiek, – mums ir jāpiedzīvo padošanās mirklis, kurā mēs savu “es” atdodam Viņam. Varbūt esam pārāk cerējuši uz sevi, sabiedrību, valdību, līdzcilvēkiem, draudzi, mācītāju, bet ne uz Kristu. Atceries, ka visu, ko nespēj tu un visi pārējie, to spēj Viņš. Vai tu tam tici?

Raivis Deksnis
Tukuma un Nariņciema draudzes mācītājs