Aiz letes ar lūgšanu sirdī - intervija

Jau trīsdesmit gadus zinātāji zina un nezinātājiem tiek ieteikts kristīgo literatūru meklēt Rīgā, Lāčplēša ielā 37. Visus šos gadus pircējus sagaidījis Kārlis Mellums. Vīrs ar lielu precizitāti un lūdzēja sirdi, kurš mīl Dievu un kuram rūp draudze. Viņam prieku sagādā pastaigas mežā, un atvaļinājumā Kārlis dodas katru gadu rudenī, lai kopā ar brāli Alfonu Mellumu, ar ko veikala pirmajos pastāvēšanas gados dalīti arī darba pienākumi, brauktu uz Slokas purvu lasīt dzērvenes.

1992. gada rudenī tika atgūts LBDS Savienības nams, kurā vairākus gadu desmitus bija saimniekojis Jaunatnes teātris. 1993. gada janvārī uz atbrīvotajām teātra kases telpām pārcēlās LBDS grāmatu galds, kas līdz tam bija atradies Rīgas Mateja draudzes telpās. Sākotnēji plānots draudžu iekšējai lietošanai, bet tagad kļuvis par lielāko kristīgo grāmatu veikalu un apgādu Latvijā, un kopš 1996. gada pazīstams ar vārdu AMNIS.

Atsaukties strādāt kristīgajā grāmatu veikalā – tā bija ļoti krasa pārmaiņa jūsu personīgajā dzīvē. Kas jūs uz to pamudināja?
Jā, šī gada 7. janvārī pagāja 30 gadi, kopš pirmās dienas grāmatu veikalā Savienības namā. Grāmatnīca vēl nebija, pirmais darbs bija sagatavot noliktavu, lai pārvestu uz to grāmatas, kas tajā laikā glabājās Āgenskalna draudzes telpās. Man bijušas tikai divas darba vietas. Nepilnus 27 gadus nostrādāju eksperimentālajā rūpnīcā kā atslēdznieks un nu jau 30 gadi šeit. Tagad, skatoties atpakaļ, redzu, ka, pat man neapzinoties, tā bija Dieva vadība. Viens no pagrieziena punktiem bija 1991. gadā, kad notika plašais “Cerība ‘91” evaņģelizācijas festivāls – katru dienu miniskolas lekcijas Rīgas baznīcās, bet vakaros pasākumi Sporta manēžā. Edgars Godiņš aicināja mani tur tirgoties ar grāmatām. Atstrādāju rūpnīcā darba stundas, lai varētu paņemt nedēļu brīvu un piedalīties. Grāmatu toreiz nebija daudz, bet pāris galdiņi bija. Kā cilvēki toreiz pirka! Pa pakām! Kad Edgars Godiņš aicināja nākt strādāt uz veikalu, sākumā vilcinājos. Bija pārejas laiks, kas ienesa pārmaiņas arī rūpnīcā, pasūtījumu vairs nebija tik daudz. Lūdzu par to Dievu, runāju ar sievu Indru, bērniem, kas tolaik vēl bija mazi. Tā es atnācu – Dievu lūdzot, daudz neko par to nezinot. Tagad, atskatoties, redzu, ka Dievs vadījis.

Vai atceraties pirmo dienu grāmatu veikalā Savienības namā?
Tas bija 1993. gada 24. martā. Atklāšana piedalījās bīskaps Jānis Eisāns, Edgars Godiņš un vēl kādi no tā laika Savienības nama darbiniekiem. Pirmā veikala lete bija trīs kopā samontēti rakstāmgaldi, kurai priekšā pieskrūvēju plauktiņu, kur nolikt somas. Aizmugurē bija liela, tumša sekcija. Visas preces bija plauktos un uz letes, pašapkalpošanās tajā laikā nebija. Visi aprēķini notika ar kalkulatoru. Grāmatu bija pavisam maz, daži desmiti nosaukumu, tagad ir apmēram 600 nosaukumu, un, ja vēl pieskaita visu pārējo, kas veikala plauktos – atklātnītes, dāvanas, liturģiskos priekšmetus, - tad jau skaits sniedzas krietni pāri tūkstotim. Tagad esam arī daudz plašākās telpās.

Tā es atnācu – Dievu lūdzot, daudz neko par to nezinot.
Tagad, atskatoties, redzu, ka Dievs vadījis.

Kā šo gadu laikā mainījies kristīgās literatūras pircējs?
Grūti pateikt. Vairāk tie ir vidējās paaudzes cilvēki un vecākā paaudze, kā arī studenti. Ļoti uzticīgi pircēji ir skolotāji, mēs dodamies izbraukuma pārdošanā uz kristīgo skolotāju konferencēm, un viņu interese par grāmatām ir nemainīgi liela. Raksturīgi arī tas, ka tagad pircēji neiegādājas tikai vienu grāmatu, bet vairāk ir to, kas ierodas ar vēlmi iegādāties uzreiz lielāku kaudzīti literatūras. Tā kā kristīgās literatūras pieejamība reģionos ir sašaurinājusies, braucot uz Rīgu, cilvēki ierodas ar garāku vēlmju sarakstu, varbūt nopērk arī kādam citam, kas to palūdzis. Agrāk mūsu pircēji bija galvenokārt no baptistu draudzēm, tagad proporcionāli viņu skaits ir samazinājies un veikals kļuvis atpazīstams visu baznīcu kristiešiem, veikala plauktos pārstāvētas visas kristīgās izdevniecības. Vēl mainījies arī tas, ka tagad grāmatas var iegādāties arī attālināti, tas īpaši bija jūtams kovida laikā, kad šo pircēju skaits ļoti pieauga.

Kas ir visvairāk pirktās grāmatas?
Tā noteikti ir Bībele. Daudz pirktas ir arī AMNIS izdotā Vilhelma Buša grāmata “Jēzus – mūsu liktenis” un “Vecāku lūgšanas spēks”, vēl arī “Vēstules no skeptiķa”, “Dievs valkāja sandales”.

Kāda ir Jūsu personiskā pieredze un ikdiena ar Bībeli?
Mana pirmā pieredze ar Bībeli bija bērnībā, kad mamma vadīja mājās svētdienskolu. Dzīvojām Lietuvā, vairāku kilometru attālumā no Ilaiķiem, kur bija vienīgā latviešu baptistu draudze Lietuvā. Jaunības gados gan bija laiks, kad ne īpaši vēlējos tur doties, bet tēvs bija stingrs un viņam pretī nevarēja runāt. Uz skolu gājām uz Aizvīķiem, kas bija 9 kilometrus no mājām, vēlāk uz Gramzdu, kas vēl 8 kilometrus tālāk. Pirmdienas rītā agri prom un sestdien pēc stundām uz mājām. Tikai viena brīvdiena mājās, un tajā bijām baznīcā. Atceros mācītāju Zilbertu, viņš nāca arī ciemos uz mūsu mājām, vienā tādā reizē apsēdāmies pie akmens šķūņa un viņš aicināja mani nodot savu sirdi Jēzum. Kad jau strādāju veikalā, viņš arī šad un tad te ienāca un varējām satikties.

Kad vēl bērni dzīvoja pie mums, centāmies vakaros kopā lasīt, lūgt. Tagad man laiks ar Dievu ir katru dienu no rīta, vakarā lūdzam kopā ar sievu Indru. Bībeli lasu pēc Lozungiem. Tur teksti ņemti no dažādām grāmatām un ne secīgi, tādēļ laiku pa laikam arī lasu vienkārši cauri Bībelei. Saviem mazbērniem saku – mācieties no galvas Bībeles pantus, kamēr jums tas vēl labi padodas. Man tagad ar to tik labi vairs nesokas kā agrāk.

Vai ir vēl kāda grāmata, kas jums īpaša?
Man patīk lasīt ikdienas lasījumus. Tādu grāmatu arī mūsu veikalā ir ļoti daudz un dažādas – Munises Lambertes “365 iespējas”, Mārtiņa Lutera “Svēto Rakstu apceres katrai dienai”, dažādi izdevniecības “Patmos” izdevumi, Vilhema Buša “365 x Viņš”. Cenšos lielāko daļu no tiem lasīt. Osvalda Čembera “Katru dienu Viņa godībai” esmu izlasījis jau vairākas reizes, tās ir ļoti dziļas apceres, dažreiz pat jālasa vairākas reizes, lai saprastu tur izteikto domu. Izlasu arī visus autobiogrāfiskos stāstus.

Jūs esat arī uzticīgs lūdzējs. Kā esat piedzīvojis lūgšanu spēku? Par ko pateicaties Dievam?
Kad vēl veikals bija sākotnējās telpās, pārdevēja vieta aiz letes bija tā novietota, ka pretī bija logs uz ielu. Kad bija brīvs laiks, tad skatījos ārā pa logu, lūdzu par cilvēkiem, lai viņi ienāk veikalā, lai viņi tiek pestīti.

Lūgšanas stundas Mateja draudzē – tā bija mana sirdslieta. Kad prasa – kāda tev dāvana, tad varu teikt, ka man ir šī sirdsdāvana – lūgt un aizlūgt. Kad paklausos ziņas par Ukrainu, redzu, kas tur notiek, sirds aizsāpas par viņiem lūgt. Vai arī, kad dzirdu par kādiem, kas slimi vai grūtībās, sirds sāp. Un, kad no sirds lūdz, Dievs uzklausa. Kādreiz gan ir tā, ka vienkārši zini, ir jālūdz un tu lūdz, un Dievs redz arī to. Katru nedēļu arī mūsu veikalā ir lūgšanu rīts.

Kad prasa – kāda tev dāvana, tad varu teikt, ka man ir šī sirdsdāvana – lūgt un aizlūgt.

Kopā ar Indru pateicamies, ka neesam vieni, ka mums ir bērni, ka veselība atļauj kustēties, ka varam iet uz draudzi, ka ir draudze, ka varam Viņam piederēt. Vienmēr pateicos Dievam arī par savu darbu. Man tas patīk! Protams, ir arī dienas, kad prieka mazāk. Bet, ja esi varējis kādu iepriecināt, kādu nomierināt, kad pēc kāda laika kāds atnāk un pasaka paldies, ka esmu kaut ko pateicis, ieteicis kādu grāmatu vai iedrošinājis ar Dieva vārdu, tad ir prieks. Reiz atnāca kāds pircējs, kurš teica, ka esot viņam iepriekšējā reizē ierakstījis grāmatā kādu novēlējumu, un lūdza, lai to izdaru arī šoreiz. Būtu jau varējis kaut ko ierakstīt, bet īsti nezināju, ko rakstīt, un tā arī to neizdarīju. Vēlāk viņš bija atnesis un nodevis manai kolēģei Agnesei eklēra kūciņu, jo es esot bijis tāds noskumis. Arī tā Dievs iepriecina. Bet ir arī tādi pircēji, kas uzkurina, izturas izaicinoši. Tādēļ lūdzu, lai Dievs pasargā mani, ka neizeju no rāmjiem, nepalieku ass. Agrāk veikalā iegriezās arī daudz zagļu, katru reizi, kad kāds aizdomīgs ienāk, lūdzu Dievu par viņu. Vakarā, kad aizslēdzu veikalu un dodos prom, lūdzu, lai Dievs sargā šo vietu – no ugunsgrēka, no zagļiem, - viss kaut kas var notikt.

Lai Dieva svētību straume turpina plūst caur kristīgo grāmatu apgādu un veikalu AMNIS (tulkojumā no latīņu valodas – straume) arī turpmāk, padzirdot izslāpušos pēc patiesības un nesot prieka, iedrošinājuma, pamācību svētības veldzi ikvienam pircējam un lasītājam!