Kaspars Šterns: Pētera Sproģa kritizētāji nespēja saskatīt viņa horizontu

Saruna ar Kasparu Šternu, Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) bīskapu, kurš kalpo Misijas baptistu draudzē, notika vēl pirms «notikuma». Proti, pirms Pēteris Sproģis, amatu tikko atstājušais LBDS bīskaps, paziņoja par iešanu Saskaņas rindās un piekrišanu kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās kā Saskaņas kandidātam.

Šoks bija milzīgs, un netrūka skarbu vērtējumu. Tomēr sabiedrības spiediena rezultātā Pēteris Sproģis atteicās no «goda» būt par Saskaņas kandidātu augstajam amatam, taču cilvēku sarūgtinājums par bīskapa emeritus nepārdomāto (?) soli nerimās. Šobrīd izskatās, ka Saskaņa, nekrietni izmantojusi Pētera Sproģa mirkļa vājumu un nepamatotās cerības vienot sašķelto sabiedrību ar ziedošanos nepateicīgam darbam, ar farizejisku smaidu klusībā secina: pierādījām, ko vajadzēja pierādīt - latvieši noēd savējos. Šajā gadījumā nevis noēda, bet gan izglāba no mūžīga kauna un nicinājuma. Ja vien Pēteris Sproģis būtu startējis no citas partijas, situācija, iespējams, būtu izvērtusies citādi.

Šodien saruna ar Kasparu Šternu - tāda, kāda tā bija «pirms». Savukārt nobeigumā pievienojam viņa pārdomas par Pēteri Sproģi.

- Jūs esat jaunais bīskaps, esat stājies amatā, Pēterim Sproģim aizejot. Noteikti esat no kāda ietekmējies, mācījies.

- Jā, viens no tiem, kas mani ietekmējuši, ir Pēteris Sproģis. Un viena no lietām, ko esmu mācījies no Pētera, ir: kā komunicēt ar cilvēkiem, lai viņiem palīdzētu augt. Pēteris ir bijis piemērs, to darot gudri un ar mīlestību. Viņš ir gan precīzs, gan izaicinošs. Bet tajā pašā laikā var sajust, ka viņš mīl un ciena savu kritizējamo. Kad biju jaunāks, kad vēl tikko sāku kalpot, kādreiz izdarīju kādu muļķību, Pēteris man pienāca klāt un aizrādīja tā, ka uzreiz sapratu, ka gribu mainīties un darīt visu labāk. Kad Pēteris izsaka viedokli, kas neatbilst tavējam, nav sajūtas, ka viņš būtu tev pretinieks. To nav iespējams nokopēt, no tā var tikai mācīties un izsecināt, kādā veidā tu vari izmantot savā dzīvē šo mācību. Kad pirmoreiz aizgāju uz Mateja draudzi, uz dievkalpojumu, es Pēteri Sproģi nepazinu, es tikai zināju, ka tāds cilvēks ir. Toreiz mācījos garīgajā seminārā. Pēc dievkalpojuma viņš man pienāca klāt, jo bija mani pamanījis, un teica, ka es šajā draudzē droši varu īstenot savas idejas. Man toreiz bija kādi astoņpadsmit, deviņpadsmit gadi. Tas bija ļoti nozīmīgi: ir cilvēks, kurš man tic - pat tad, ja līdz galam nav mani iepazinis. Tā vienmēr ir bijusi Pētera spēja iedvesmot, aizraut ar kādu ideju, kurai tu gribi pievienoties. To esmu mācījies no Pētera - uzticēties cilvēkiem, dodot viņiem iespēju.

- Kā jūs sapratāt, ka varat būt mācītājs? Tā tomēr ir liela izšķiršanās.

- Es neesmu uzaudzis kristīgā ģimenē. Mana bērnība pagāja parastā latviešu ģimenē, kas dzīvoja padomju laikā. Es biju oktobrēns, un man šķita, ka tas ir liels gods, kaut gan es nesapratu, ko tas nozīmē. Tad pienāca neatkarības gadi, un es kļuvu par kristieti, arī manas māsas un mamma kļuva par kristietēm. Man bija kādi trīspadsmit gadi, kad sapratu, ka gribu rakstīt sprediķus. Manai pārtapšanai par kristieti liela nozīme bija baptistu mācītājam Aivaram Šķuburam no Talsiem. Sāku apmeklēt dievkalpojumus, parādīju viņam savus sprediķus, un viņš man teica: klausies, tev tur kaut kas sanāk. Kad man bija piecpadsmit gadu, viņš mani paaicināja - lai es saku uzrunu. Es biju visu sagatavojis, man atlika tikai iziet draudzes priekšā un teikt šo uzrunu. Bet es biju tā pārbijies... Sēdēju blakus mammai un tā tur arī paliku. Pēc tam Šķuburs mani «nenolika», tieši otrādi - iedrošināja un deva nākamo iespēju. Sapratu, ka es gribu doties tajā virzienā. Arī Šķuburs mani iedrošināja iet mācīties garīgajā seminārā. Mācoties vēl Sabiles vidusskolā, es daudz nereklamējos, ka vēlos būt mācītājs. Bet tad skolotājs lika uzrakstīt, kur mēs katrs gribam mācīties pēc vidusskolas. Es uzrakstīju, ka vēlos studēt teoloģiju un gribu būt mācītājs. Visa klase bija pārsteigta! Skolotājs pēc tam man pajautāja: «No kurienes tev tāda doma galvā ienākusi?» Es atbildēju, ka Dievs mani aicina. Un mana iekšējā sajūta bija tieši tāda, ka es neko citu nevēlos. Man tagad ir 38 gadi, un es joprojām esmu drošs par šo aicinājumu kalpot draudzei. Šī pārliecība par aicinājumu nav vairs tik naiva, bet joprojām tā ir dziļi sirdī.

- Kā vērtējat šodienas Latvijas sabiedrību?

- Labklājības līmenis vairāk vai mazāk aug. Bet tam ir savas blaknes. Tiecoties pēc labklājības, cilvēki sāk zaudēt izpratni par dzīves pamatvērtībām. Tās nav iespējams nopirkt par naudu, bet, lai tās būtu stipras, tām ir jāvelta uzmanība un laiks. Viena no tādām ir ģimene un laulība. Ikdienā nākas saskarties, ka cilvēki ģimenē un attiecībās reizēm nav laimīgi. Viņi saskaras ar krīzēm, un, tā kā lielā mērā pie tām ir vainojama straujā pasaules virzība, arī cilvēki maina savas domas viens par otru, un viņi negrib cīnīties viens par otru. Esmu laulājis daudzus pārus, es redzu, kādi viņi ir savā laulību dienā, bet tad pienāk reālā dzīve, kurā viņi bieži aizmirst rūpēties viens par otru. Ģimeni var salīdzināt ar dārzu - tev par to jārūpējas ik dienu, dārzs neaug pats par sevi, tas tikai var aizaugt...

- Bet kā redzat sabiedrības iesaisti politikā?

- Viena no iesaistēm - vēlēšanas. Bet jau vairākus gadus redzu: valstī nav līderu. Mums trūkst līdera vīzijas, mums ir politiķi, kuri var izstāstīt, kas nenotiek pareizi, bet... Pie manis nāk cilvēki un jautā: par ko lai balso? Man pazīstami cilvēki atzīst, ka nav jau par ko balsot. Paliek iespaids, ka partijas baidās nākt klajā ar vīziju par valsti, ar vīziju, kas ir ambicioza un kuras autori nebaidās pateikt, ka šī ir mūsu zeme un valsts un ka mēs zinām, kā rūpēties par mūsu cilvēkiem. Diemžēl es neredzu tādus cilvēkus, kuri varētu radīt šādu plānu, lai pēc tam to realizētu. Ja šādi cilvēki ir, tad viņi pašlaik ir ļoti nemanāmi.

- Diemžēl politiskajā telpā dominē konkurentu apliešana ar dubļiem, nevis ideju cīņa.

- Kāds politiķis feisbukā sūkstās, ka no Latvijas ir aizbraukuši daudzi cilvēki, un daudzi priecājas: redz, cik drosmīgs politiķis, visu pareizi pasaka! Bet patiesība ir mazliet cita: valsts nebija gatava tam, ka atvērsies robežas un sāksies brīva izbraukšana. Paskatieties, cik rūpnīcu ir Latvijā un cik - Lielbritānijā. Bet kurš pateiks, kāds ir risinājums? Izskatās, ka Eiropā mēs būsim tikai izpildītāji bez ietekmes, kuri pakļausies normām un norādījumiem. Mazai valstij tā ir liela bīstamība. Lai kaut ko mainītu, ir vajadzīgs līderis, kura idejas, iespējams, sākumā šķiet trakas (labā nozīmē), bet viņš ne tikai spēj mētāties ar aizraujošām idejām, bet spēj būt stratēģisks un virzīt šīs idejas uz priekšu, neskatoties uz to, ka sākumā daudziem tas šķiet neiespējami. Lai šādi līderi taptu, viss sākas ar ģimeni. Par līderi nepiedzimst, par līderi kļūst. Ģimene ir tā vide, kur bērns visdrošāk veidojas par personību, tādēļ ir jāiedrošina riskēt, ļaut kļūdīties, mācīt atzīt savas kļūdas un sākt visu no jauna. Piemēram, kā Džordans Pītersens savā grāmatā Divpadsmit dzīves likumi kā pretstats haosam, un viens no likumiem ir: netraucējiet, kad bērni braukā ar skrituļdēli. Proti, ļaujiet bērnam kļūdīties, nokrist, riskēt. Pašam! Tā jau tās personības aug. Bērni mācās par līderību no skolotājiem, no politiķiem un arī no mācītājiem, bet, ja viņi to neredz šajos cilvēkos, ko viņi izsecina? Es labāk būšu uzņēmējs, ārsts vai žurnālists, bet ne politiķis, jo tur valda pelēcība.

- Bieži vien agresīva pelēcība.

- Jā, arī tā. Patiesībā mūsu valsts vadītāji rada nākamo politiķu paaudzi - diemžēl tikpat pelēku.

- Vai jaunāko laiku vēsturē redzat kādu līderi?

- Es uzskatu, ka mūsu valstī ir līderi ar plašu redzējumu un milzīgām darbspējām. Tādi ir bijuši vairāki. Problēma ir tikai tā, ka neviens no viņiem nav ideāls un līdz ar to ne visu mīlēti un pieņemti. Bet mani vērtējumi ir subjektīvi. Personība bija prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Var visādi par viņu diskutēt, bet viņa vismaz bija pamanāma. Manuprāt, spēcīga personība savulaik bija premjers Andris Šķēle, arī par viņu var spriest dažādi, bet viņš vismaz ienāca politikā ar dzirksteli. Cik es esmu dzirdējis (pat no oponentiem), ka viņam bija milzīgas darbspējas. Arī Ainārs Šlesers viennozīmīgi ir bijis līderis. Protams, pretrunīga personība, bet, manuprāt, cilvēki nespēja tikt līdzi viņa redzējumam un idejām. Atceros, lasīju interviju, ja nemaldos, ar bijušo Rīgas brīvostas pārvaldnieku Leonīdu Loginovu, kurš izteicās par tā laika vicemēru Šleseru, ka viņš zvanījis pat septiņos no rīta, lai izklāstītu kādu ideju.

- Arī Valsts prezidentam jābūt līderim. Redzat tādu?

- Iespējams, kaut kur ir kādi slēptie dimanti... No tiem cilvēki, kuri patlaban ir politikā, neredzu nevienu, kurš varētu būt Valsts prezidents. Kaut arī prezidenta funkcijas ir vairāk reprezentatīvas, viņam tomēr ir ietekme. Prezidentam jānes valsts redzējums, vīzija par nākotni. Pēdējā laikā sāka parādīties Pētera Sproģa vārds. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem Latvija vienmēr bijusi prioritāte. Viņš vienmēr man ir teicis: «Nav svarīgi, kāda te būs ekonomiskā situācija, bet es būšu pēdējais, kurš aizbrauks no šīs valsts.» Pēteris nebaidās no izaicinājumiem, domāju, ka Pēterim ir spējas ieraudzīt kopējo valsts bildi daudz plašāk. Viņš prot argumentēt un aizstāvēt savu viedokli, viņš nepakļaujas ietekmēm. Kad Pēteris pirms 12 gadiem atnāca uz Baptistu savienību, situācija nebija diez ko spīdoša - gan finansiāli, gan pārvaldības jomā, gan draudžu izaugsmē. Pēteris ienesa jauno vīziju pilnīgi svaigā skatījumā. Dažs teica: viņam nekas nesanāks! Bet Pēterim tas nebija svarīgi: viņš gāja uz mērķi. Viņš ir veicis milzīgas pārmaiņas mūsu kalpošanā, viņa darbība parāda to, ka viņš ir spējīgs veikt vēl vairāk. Esmu apbrīnojis, cik profesionāli Pēteris kārto jautājumus: viņš precīzi zina, kas ir viņa misija un kādā veidā tā jāīsteno. Ja man būtu iespēja balsot par Pēteri Sproģi kā par Valsts prezidentu, es noteikti to darītu. Ņemot vērā to, kas notiek pasaulē, ir jābūt vienam galvenajam cilvēkam, kurš stāv par mums un par mūsu valsti, par mūsu ekonomiskajām un nacionālajām interesēm. Jābūt drosmīgam cilvēkam, ar mugurkaulu un stāju. Tieši tāds ir Pēteris Sproģis.

***

Kaspara Šterna viedoklis «pēc notikuma»:

- Pētera Sproģa paziņojums kandidēt vēlēšanās lielai daļai bija ne tikai pārsteigums, bet arī šoks. Diemžēl sabiedrība tam nebija gatava. Varbūt tiešām tas bija par strauju un ātru. Spiediens uz Pēteri bija milzīgs no visām pusēm. Vieni nespēja pieņemt, ka viņš kā mācītājs vai bijušais bīskaps kandidē. Citiem bija nepieņemama viņa izvēle kandidēt zem konkrētas politiskās partijas.

Es kā LBDS bīskaps nevaru un nevēlos nostāties kādas politiskās partijas pusē vai pret kādu partiju (jāteic, arī uz mani šis spiediens tika izdarīts). Es vēlos vadīt Latvijas Baptistu draudžu savienību ar pārliecību, ka to veido un vieno nevis piederība kādai politiskai partijai, bet ticība Kristum. Mūsu draudzēs cilvēki atbalsta atšķirīgas politiskās partijas. Esmu par to, ka cilvēki diskutē un pauž savu politisko nostāju, bet dara to ar cieņu citam pret citu, lai gan brīžiem šķiet, ka tas ir neiespējami. Jo politika nekad nebūs balta vai melna. Tā nekad nebūs kristāli caurspīdīga. Tajā vienmēr varēs atrast kādus zemūdens akmeņus. Tādēļ tajā ir tik grūti būt cilvēkiem ar augstiem ideāliem. Ieejot politikā, tev jāspēlē pēc citiem spēles noteikumiem, kas ne vienmēr visiem būs saprotami un pieņemami.

Pētera Sproģa paziņojums, manifests un cilvēku reakcija parāda to, kāda ir atšķirība starp parastu cilvēku un vadītāju, kurš ir liela personība. Vadītāji ir izcili ar to, ka viņi spēj redzēt daudz tālāk un plašāk. Ir tāds teiciens «mēs visi dzīvojam zem vienām debesīm, bet mums ir atšķirīgs horizonts». Reizēm ir vajadzīgs laiks, lai saprastu vadītāja redzējumu. Taču vadītāju iekšējais dzenulis ir tik liels, ka viņi ir gatavi pat upurēt savu reputāciju šā redzējuma dēļ. Pētera paziņojums un manifests bija horizonts, ko viena daļa nespēja saskatīt un saprast. Gan nespēja saskatīt, gan neticēja. Jo kas ir ticība? Bībelē ļoti labi ir pateikts, ka ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Problēma ir realitāte, kas ir labi redzama un pat pierādāma, bet risinājums prasa ticību. Pēteris vienmēr ir bijis cilvēks, kas nevis «uzsēžas» uz problēmām vai meklē vainīgos, bet meklē risinājumus, kas bieži prasa drosmi un ticību. Viņš to ir pierādījis, kalpojot Mateja baznīcā un esot LBDS bīskaps.

Kādi teiks, ka problēma nav Pēterī, bet tajā, ka viņš kandidēja Saskaņas partijā. Cilvēki to nespēja pieņemt, jo Saskaņa daudziem asociējas ar šīs partijas darbību pagātnē un apgalvojumiem nacionālos jautājumos. Manuprāt, Pēteris aicināja paskatīties pāri tam, kas ir bijis, un skatīties uz priekšu. Lielākā daļa viņa kritizētāju nespēja saskatīt viņa horizontu.

Vai garīdzniekam vajag iesaistīties politikā? Manuprāt, nav tādu profesionālu politiķu, bet politiku un valsts attīstību veido sabiedrībā aktīvi cilvēki - uzņēmēji, ārsti, zinātnieki, zemnieki, mākslinieki, tostarp arī garīdznieki. Vai ikvienam vajag iesaistīties politikā? Noteikti nē. Bet mūsu valstī ir maz spilgtu personību, kas spēj īstenot neiespējamo un ieviest pārmaiņas. Tādiem vadītājiem ir jādod iespēja. Nav nozīmes, vai viņš/viņa ir skolotājs, uzņēmējs vai garīdznieks. Šādiem cilvēkiem, ja tas ir viņa aicinājums, vajag iesaistīties šajā ne tik viennozīmīgajā spēlē, ko sauc par politiku, jo, lai arī baznīca no valsts ir nodalīta, baznīca tomēr ir daļa no sabiedrības. Baznīca nav ēka, tie ir cilvēki, kas te dzīvo, tādēļ mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret to, kas notiek mūsu valstī.